Kādu brīdi pēc dzimšanas dienas 7. martā viens no Latvijas vadošajiem ģitāristiem Aivars Hermanis ierodas uz sarunu raidījumā "Daudz laimes, jubilār!", kas notiek mūzikas namā "Daile". "Šo vietu var saukt par manām otrajām mājām, jo te nospēlēts vismaz 50 koncertu, – visvairāk kopā ar kolēģiem Mārci Auziņu un Kasparu Zemīti," priecīgā noskaņojumā dalās Hermanis. Prieku pavairo Latvijas Televīzijas sarūpētas dāvanas – Zigmunda Freida apcerējums "Mākslinieks un fantazēšana", kā arī mākslinieku Johana Valtera un Leo Svempa bilžu albumi. "O, Svemps! Un Valters!" par mūsu glezniecības klasiķiem nopriecājas Hermanis. "Par Freida filozofiju īpašs paldies, jo, zini – es esmu ķerts uz filozofiska un psiholoģiska rakstura literatūru," nosmejas Aivars, un arī pats raidījuma vadītājam Andrejam Volmāram pasniedz vēl pēc tipogrāfijas smaržojošu krājumu: "Lūk, šī ir mana tikko izdotā dziesmu grāmata." Krājumā apkopoti opusi, ko savulaik izpildījis Igo, "Dzeguzīte", Aija Vītoliņa, Ojārs Grinbergs, "Remix", "Putnu balle", Žoržs Siksna, Ieva Akuratere un citi.
Koncerts Ukrainai un Filips
Sākot skatīties plašo arhīva materiālu klāstu, ko intervijai sagatavojusi raidījuma radošā grupa, kā pirmais un jaunākais ir fragments no Ukrainas atbalstam veltītā koncerta pie Kongresa nama, kurā savu atbalstu karā ierautajai tautai vēlējās sniegt tik daudz mūziķu, ka koncerts ilga teju sešas stundas. "Mēs katrs dziedājām tikai vienu dziesmu, bet var teikt, ka mēs visi, arī skatītāji, vienojāmies vienā kopējā dziesmā. Slavenais franču un vācu mūzikas kanāls "Arte" translēja koncerta izvilkumu pusotras stundas garumā. Tas ir nebijis gadījums. Arī CNN rādīja fragmentus, un daudzas citas pasaules vadošās ziņu kompānijas, jo šis bija viens no pirmajiem un lielākajiem mākslas projektiem Ukrainas atbalstam," atzinīgi koncerta organizāciju vērtē Hermanis, kas pats ir ne tikai mūziķis, bet arī koncertu producents.
Ukrainai veltītajā koncertā Aivars uzstājās kopā ar Igo, kas izpildīja Hermaņa dziesmu "Karavīrs" (1989). Tā savulaik bija leģendārās grupas "Remix" repertuārā. "Šī dziesma Atmodas laikā tika rakstīta kā roka balāde. Šī, tāpat kā visas manas dziesmas – kopskaitā ap 100 – radušās dzejas ietekmē, kas mani ir uzrunājusi. Nevis otrādi, kā tas dažkārt popmūzikā mēdz būt, ka dzeju pieraksta jau esošai melodijai.
Ja dzeja ir laba, melodija man top diezgan ātri. Ir iedvesmas impulss, es ņemu ģitāru, un dziesma atnāk.
Ja nevedas, es atmetu, lieku ģitāru malā, – līdz citai reizei," radošajā procesā dalās komponists.
Starp daudzajiem arhīva materiāliem ir fragments no 2003. gada bērnu raidījuma "Lielie stāsti mazajiem", kurā Aivars Hermanis lasa pasaku savam mazdēlam Filipam, kam toreiz bija 8 gadi: "Filips toreiz mācījās mūziku un trenējās basketbolā, bet tagad viņš nav vairs saistīts ne ar vienu no šīm lietām. Viņš ir profesionāls karavīrs Latvijas armijā," komentē vectētiņš.
Kolekcionārs
Savulaik populārajā televīzijas spēlē "Zini vai mini" Hermanis atzinies, ka kolekcionē smaidus. "Nu tas man varbūt vairāk saistās ar laiku, kad es daudz nodarbojos ar mūzikas pasākumu un koncertu producēšanu, kad man nācās iepazīt ļoti daudz dažādus tautu dēlus un tautu meitas," smejas Aivars, "un tie kontakti producēšanas darbā ir ļoti nozīmīgi. Tai pašā laikā tas ir mācīšanās process –
tu iepazīsti, cik dažādi var būt cilvēki, cik dažādi viņi skatās uz pasauli, un tev nākas iepazīt arī pašam sevi."
Liepāja un restorāns "Jūra"
"Liepāja bija mana pilsēta līdz pilngadībai – līdz 21 gada vecumam, bet, kā Imanta Kalniņa dziesmā dzied – "saknes jau vējš neizplēš pilsētā, kurā piedzimst vējš", vai ne?" stāsta vēju pilsētas iedzimtais, kas, protams, iedzimis arī Liepājas mūzikas tradīcijā. 13 gadu vecumā Aivars tika pats pie savas pirmās elektriskās ģitāras, ko viņam uzmeistaroja tētis, – arī muzikāls cilvēks, kas spēlēja akordeonu. Diemžēl vecāki ātri izšķīrās, un Aivars naudu sāka pelnīt pats. "Muzicēju dažādās vietās Liepājā, bet visbiežāk restorānā "Jūra", kas bija pilsētas prestižākais krogs. Spēlēšana beidzās vēlu naktī, tāpēc es nākamajā dienā skolā nekad neierados astoņos vai deviņos, kā bija rakstīts stundu sarakstā, bet gan ap pulksten vienpadsmitiem," Liepājas Mūzikas skolas laiku atceras Aivars. "Bet, tā kā nesekmīgs nebiju un mūzikas priekšmetos biju pat teicamnieks, tad skola uz manu kavēšanu pievēra acis."
Restorānā "Jūra" Hermanis sāka strādāt, vēl teju pusaudzis būdams, jo profesionāli spēja muzicēt līdzvērtīgi pieaugušajiem mūziķiem. "Kad sāku strādāt restorānā, man bija septiņpadsmit gadu, un pēc padomju laika likumiem to darīt nedrīkstēja. Visi pārējie mūziķi bija vismaz desmit gadus vecāki par mani, ar kārtīgu kroga mūziķu pieredzi un visu, kas ar to saistās," smejas Aivars. "Restorānā, lai nopelnītu naudu, ir jāspēlē pilnīgi jebkas. Un mūsu vadītājam, cienījamam kungam Kārlim Hūnam bija tādas biezas mapes A, B un C, kurās bija notis vismaz 200 gabaliem vienā mapē. Un tad viņš teica tā, piemēram: C mape, 173! Uzšķīra, nolika un ir jāspēlē. Jo kāds ir pasūtījis. Un neviens neprasa, vai tu vari vai nevari to izdarīt. Tas man iemācīja veikli spēlēt no lapas, jo, protams, tu jau nevari atcerēties 600 gabalus no galvas, vai ne?" restorāna laikus atceras Hermanis. "Biežāk spēlētos gabalus jau atceries, bet ja kāds kuģinieks atnāk un pasūta, piemēram, kādu romanci, tad tik ņem grāmatu un meklē rokā – A, B vai C mapē."
Pamatā mūziku pasūtījuši tāljūras zvejnieki, kas, krastā atnākuši, saņēma naudu un nāca uzdzīvot. Otra daļa – oficieri, armijas cilvēki:
"Pelnījām labi, bet mans sapnis, protams, nesaistījās ar vēlmi spēlēt krogā. Mans sapnis bija tikt labās grupās un iekarot pasauli."
Maestro, Rīga un top grupas
"Ar Raimondu Paulu man saistās laiks pēc 21 gada, tad es devos uz Rīgu," atceras Hermanis. "Bet pirmā tikšanās mums tomēr bija Liepājā, uz "Pūt, vējiņi" estrādes skatuves. Tas bija 1974. gads, kad no viņa rokām es saņēmu balvu kā labākais ģitārists. Tad tas tika nofotografēts, protams, ne jau manis, bet Paula dēļ. Un es no puiša ciemā kļuvu pazīstams visā Padomju Latvijas republikā," ironizē Aivars. "Rezultātā mani uzaicināja strādāt Ādažu kolhoza orķestrī par māksliniecisko vadītāju. Es dabūju arī ģimenes kopmītnē istabu, kur bija silts un kur ūdens tek pa krānu. Savukārt tad sekoja uzaicinājums no Ulda Stabulnieka, kura grupā solisti bija Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs – tā laika estrādes zvaigznes. Mēs braukājām ar koncertiem pa visu Padomju Savienību. Un galvenais, ko visi gribēja dzirdēt, bija Paula "Ļistja žoltije" ("Par pēdējo lapu" – red.)."
Pēc laika Stabulnieka vietu grupā pārņēma Imants Paura, komponists un taustiņinstrumentālists. Grupa ieguva arī jaunu nosaukumu "Tip-top". "Un vēl pēc kāda laika mani uz grupu "Modo" uzaicināja Zigmars Liepiņš," turpina Aivars Hermanis. ''"Modo" Zigmars bija pārņēmis no Paula un deva tai jaunu nosaukumu – "Opus". Tas bija laiks, kad mēs filharmonijā uztaisījām revolūciju, jo mēs saņēmām tikai desmito daļu no koncertu ieņēmumiem. Mēs demonstratīvi aizgājām prom," atceras Aivars, bet talants gāja viņam pa priekšu, ilgi bez darba nebija jāpaliek.
"Satiku uz ielas Paulu, kas, kā jau mēs visi zinām, vienmēr rūpējas par amata brāļiem. Viņš, zinot manu situāciju, teica – nu, ja tev tagad darba nav, man radio ir brīva ģitārista vieta, nāc un strādā radio. Tā es sāku strādāt kopā ar Paulu Latvijas Radio ierakstu studijā," atminas Hermanis.
"Remix"
Kādu pusgadu nostrādājiis radio, Hermanis atceras vēl kādu leģendāru sarunu, kas pavēra jaunu lappusi latviešu vieglās (kā to toreiz dēvēja) mūzikas vēsturē: "Gājām viens otram pretī pa radio kāpnēm, un Pauls, gandrīz jau pagājis man garām, it kā pagriezās atpakaļ un starp citu izmeta – Aivar, varbūt tu vari savākt labākos muzikantus, tad, ja es dabūšu valūtu, nopirksim instrumentus, un tad mēs varētu uztaisīt vienu grupu jaunākai auditorijai. Tā sākās "Remix"."
"Remix" savulaik bija Latvijas labākā koncertgrupa, kurā spēlēja spožākie mūziķi, taču sākotnēji, pirmajā koncertā – tikai instrumentālu mūziku. "Atceros, pirmajā koncertā mēs attapāmies, ka titros taču vajadzēs likt kaut kādu nosaukumu. Un tad 15 minūšu laikā, tā kopā visi stāvot, spriedām, kāds tas varētu būt. Līdz Pauls saka – nu, tā kā skaņu studijas grupa, varbūt kaut ko mix? Vai remix ? Kaut ko tādu var? Mums pārējiem tas šķita ģeniāls nosaukums!"
Grupas hiti skanēja visā Padomju Savienībā, un plates tika izdotas pusmiljonu lielās tirāžās. "Mūs visur pazina un mūziku zināja, mēs varējām braukt un koncertēt lielos stadionos un sporta hallēs. Tērpu konsultante, starp citu, mums bija [Elita] Patmalniece, tāpēc, kā jau vecajos ierakstos var redzēt, tērpi bija spilgti un ekskluzīvi. Piemēram, man bija krekls ar žabo, spoži balts, ar lielu izgriezumu," atceras Hermanis.
80. gadi, televīzija un mūzikas klipi
"Ar "Remix" bija tā – zvanu viņiem, vajag filmēt atkal jaunu klipu televīzijā! Viņi atbild – jaunu dziesmu vēl nav. Bet – kad ir filmēšana?" tā grupas profesionālo piegājienu un spēju ātri reaģēt raksturo tā laika vadošais televīzijas mūzikas klipu režisors Jānis Rušenieks.
"No mūziķu vidus klipa idejas ģenerēšana notika starp mums trim – mani, Marhilu (Uldis Marhilevičs – red.) un Igo, kas bija mācījies režiju un faktiski bija radošais līderis. Mēs ar Marhilu parasti viņu piezemējām, lai Igo idejas varētu realizēt dzīvē. Vīzija mums parasti bija skaidra, tad pieslēdzās Jānis Rušenieks, un tika pa sekundēm izstrādāts filmēšanas scenārijs, kas, starp citu, nebija parasta lieta vēl tajā laikā. Šīs radošās mijiedarības rezultātā tapa "Remix" hiti. Atceros gadījumu – vienā no klipiem Igo izdomāja ielikt kailu sievieti, ko Maskavas progresīvā raidījuma "Vzgļad" puiši arī ielika Krievijas ēterā, bet nu – tajā laikā tas bija kaut kas īpašs. Padomju funkcionāri to izgrieza ārā, pārmontēja mūsu klipu."
Akuratere un vēlējums dzimšanas dienā
Raidījuma radošā grupa jubilāram Hermanim sagatavojusi pārsteigumu: īpašu apsveikumu no Ievas Akurateres, daudzu Aivara dziesmu izpildītājas un laba drauga. Ieva sveicienu sāk ar romantisku četrrindi no Valta Pūces un Kārļa Vērdiņa mūzikla "Ronja – laupītāja meita":
"Ja no upes izlēktu sudraba zivs
Un prasītu: ko tu vēlies?
Es vēlētos katru vakaru
Aizmigt tik laimīgs, kā šorīt cēlies!"
Tad Ieva dāsni noraksturo Hermaņa māksliniecisko talantu: "Aivars Hermanis ir labs draugs, brīnišķīgs komponists, fantastisks ģitārists. Viņš ir pretmetu savienojums ļoti gaumīgā veidā: no vienas puses viņš ir vētrainu kaislību, no otras – atturības un stoicisma iemiesojums. Tāpat – būdams eksakti un matemātiski domājošs, viņš viegli ļaujas mākslinieciskās iedvesmas brīnumam. Tāpēc viņa dziesmas ir tik dabiski krāsainas un vijīgas, romantiskas. Kas man vēl ļoti patīk?
Ar Aivaru var filozofēt par garīgām, psiholoģiskām, eksistenciālām tēmām. Viņš ir ļoti daudz atklājis. Un tieši tāpēc: jo gudrāks cilvēks kļūst, jo vairāk viņš var atļauties brīnīties par pasauli."
Aivars Hermanis ir gandarīts, kā būtu ikviens pēc tik krāšņa apsveikuma, taču vārdos neizplūst, vien vīrišķīgi nosmejas: "Paskatieties, vai man uz muguras jau neaug spārniņi?"
To, ko viņš jūt, vislabāk var saklausīt, kad viņš paņem rokās ģitāru, kas visu sarunas laiku stāvējusi Hermanim blakus, atbalstīta pret krēslu. Hermanis ar pazīstamu kustību to viegli paņem un, pārliecies tai nedaudz pāri, maigi pieskaras stīgām. Mūzikas nama "Daile" zili klusināto skatuves gaismu caurstrāvo intīms un patiesi romantisks skanējums, kam ar atturīgu zīmuli vienā maliņā raidījuma radošā grupa uzraksta sirsnīgu: "Daudz laimes, Meistar! Daudz laimes, Aivar Hermani!"
