Dažas dienas pirms dzimšanas dienas grupas "Dzelzs vilks" balss un sirds Juris Kaukulis ierodas uz interviju raidījumā "Daudz laimes, jubilār!", kas notiek "Rokkafejnīcā" Vecrīgā, kur pie sienas starp citām rokmūziķu bildēm ierāmēts arī Kaukuļa foto ar ģitāru – te ir bijis daudz koncertu, sarunu un dažādu svinēšanu. Bildē dziedātājs izskatās apcerīgi vieds un mierīgs iepretim vitālajam un versmainajam skatuves tēlam, ko tik ļoti mīl viņa fani.
Uldis Rudaks, mūzikas apskatnieks un kritiķis, savulaik Kaukuļa tēlu raksturojis, pretstatot ārējo iespaidu mākslinieka būtībai: "Vizuālais tēls liek domāt, ka viņš ir "izsitējs", sevišķi, kad viņam galva bija noskūta pilnībā plika un tā milzīgi lielā piere, ar ko, šķiet, ķieģeļu sienu var dauzīt, bet īstenībā Kaukulis ir maiguma iemiesojums."
"Tik romantisks, ka degtu sveces un tamlīdzīgas lietas, neesmu, bet reizēm sentimentāls gan. Kad mūsu karogs tiek kādos pacilājošos brīžos uzvilkts vai kad skatījos LTV videofilmu "Sešas zvaigznes zobenā", kur mēs, daudzi mūziķi, dziedājām latviešu strēlnieku dziesmas, tad jā – tas mani var aizkustināt arī līdz kādai asarai," atzīstas Kaukulis. "Par to man ir kauns. Bet to es varbūt tikai tā saku, jo, ja tā asara gadās, patiesībā jau nav, par ko kautrēties."
Savukārt, runājot par mūzikas kritiķa Rudaka pieminēto skatuves tēlu, Kaukulis atzīst, ka jutekliski agresīvais un temperamentīgais stils satur lielu daļu ironijas, tas, protams, nav paštēls vien.
Dzīvē Jura vitalitāte izpaužas profesionālā savāktībā, gatavībā strādāt, ātri reaģēt un lieliski iekļauties asprātību un jautrus stāstus paģērošajā izklaides žanrā.
Mālpils zēns
Juris ir Mālpils zēns. Kad viņš auga, tur bija aktīva kultūras un sporta dzīve. Juris darbojās gan motoklubā, gan dejoja, bet, kā pats saka, pāri visam mīlēja mūziku. Viņš uzauga daudzbērnu ģimenē, Jurim ir divas māsas un trīs brāļi.
"Vasarā vienmēr strādāju, jo laukos bērniem tas vieglāk iespējams. Un visu algu izlietoju ierakstu pirkšanai," stāsta Kaukulis. "Kaimiņos mums dzīvoja tāds Raimonds, kas man ne tikai ierakstus pārdeva, bet arī kādu ārzemju grupu plakātiņu piemeta klāt, ko es tūlīt pieliku istabā pie sienas, un tā es "saindējos" ar ārzemju mūziku, Rietumu kultūru. Es biju melomāns, vecāki mani ļoti atbalstīja – nopirka lenšu magnetofonu, austiņas, lai varu, citiem netraucējot, skaļi klausīties mūziku. Un klausījos es visu ko.
Vienreiz gluži netīšām starp citām grupām patrāpījās "Iron Maiden". Ar to sākās mans smagā metāla laiks.
Dienām un naktīm klausījos tikai to, un man smadzenes iegrozījās šī žanra virzienā. No tiem laikiem man ir arī sapnis par ģitāru. Man likās, ka čalis ar ģitāru, – tas jau izsaka visu, tas ir kaut kas!"
"Dzelzs vilks"
Jura Kaukuļa un viņa draugu grupa "Dzelzs vilks" arī radās Mālpilī. Nesen grupai apritēja 30. Grupas nosaukums sākumā bijis pakļauts apspriešanai un pat apsmieklam, tāpēc nosaukuma rašanās stāsts jau apaudzis leģendām, un Jurim šķiet mazliet nogurdinoši par to atkal stāstīt.
"Es sēdēju un rakstīju uz papīra lapas dažādus nosaukumus. Un kaut kā mums visiem iepatikās, kā izskatās nosaukums "Dzelzs vilks". Un arī pēc jēgas: "dzelzs" – spēks, to grūti deformēt, savukārt "vilks" – bars, arī spēks, kopība, uzticamība, komanda. Mums likās forši – tas der! Nevar noliegt, ka nosaukumā ir arī kādas ietekmes no "Iron Maiden" (tiešā tulkojumā no angļu valodas – dzelzs jaunava; par "iron maiden" sauc 19. gadsimta spīdzināšanas ierīci – red.). Bet nu, jā – tagad mani pašu reizēm sauc nevis vārdā, bet par Dzelzs vilku, un es neiebilstu, man nav nekas pretī," smejas Kaukulis, kam savulaik arī pārmetuši, ka viņš nevis dziedot, bet kaucot kā vilks. Dziedāšanu grupas līderis vēlāk daudz mācījies un arī intervijas laikā, piespēlējot uz līdzpaņemtās ģitāras, skatītājiem par prieku uzdzied opusu, kas prasa ievērojamu vokālo meistarību.
Par pirmajiem grupas panākumiem Kaukulis saka paldies ļoti aktīvajiem faniem un "Radio SWH": "Mēs bijām traki klubu spēlētāji – spēlējām jebkurā paksī, un bijām savākuši palielu auditoriju, kas sekoja katrai jaunai dziesmai. Viņi, mūsu fani, ļoti aktīvi balsoja radio topos par mums, un tādā veidā grupu uzreiz sāka ļoti spēlēt radiostacijās. Mēs iekļuvām dziesmu topos, un tā mēs augām."
Grupas panākumus vienmēr ļoti atbalstījusi arī Jura lielā ģimene – vecāki, brāļi un māsas: "Mēs ļoti kopā turamies, viņi lepojas ar mani. Kādreiz mani grupas biedri, redzot manu mammu publikā, uztraucās par tādiem atklātiem tekstiem mūsu dziesmās, piemēram, "es izjāšu tevi zem galda". Bet nē. Viss, ko esmu gatavs spēlēt citiem, manai ģimenei arī ir jādzird. Teksti, tāpat kā mākslinieka tēls, taču nav uztverami tik tieši, tas jau tā..."
Dailes teātris
"Starp citu, tieši šie mani ļoti atklātie, jutekliskie teksti bija pamats sadarbībai ar teātri. Dž. Dž. Džilindžeram bija dzimšanas dienas ballīte – Dailē, starp citu, vienmēr bijušas brīnišķīgas ballītes –, es dziedāju, un viņš jautāja – kas tie par tekstiem? Manējie – es atbildēju, un tā sākās "skriešana" par Dailes teātra gaiteņiem. Sākumā mēs ar Andri Vilcānu (komponists, kādu laiku Kaukulim un Vilcānam bija grupa "Deus sex machina" – aut.) pat dzīvojām teātrī, jo nebijām Rīgas puiši. Mums iedeva istabiņu," atceras mūziķis.
Kaukulis un "Dzelzs vilks" ir piedalījies vairākās režisora Džilindžera izrādēs – "Drakula. Svešās asinis", "Tas trakais, trakais, trakais Harijs", darbojoties uz skatuves kopā ar Dailes teātra vadošajiem aktieriem Artūru Skrastiņu, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Ģirtu Ķesteri, kas atzinīgi izteicies par Kaukuļa skatuvisko harismu: "Juris ir mani pārspējis uz skatuves – man kā aktierim ir spēles noteikumi, rāmji, bet viņam kā mūziķim – nē, viņš var savu temperamentu izpaust visdažādākajos veidos, būt jebkas, kas viņš grib būt."
Kaukulis savukārt saka, ka Ģirts Ķesteris "Dzelzs vilkam" ir ļoti daudz devis, tāpat kā režisors Mihails Gruzdovs, kas grupu uzaicināja izrādē "Man arī būtu bail".
"Mēs no mūziķu grupas izaugām par muzikālu apvienību, kas uz skatuves var iznest arī kādu daļu satura.
Starp citu, Ģirts man teica vienreiz: ja vajag, aktieris uz skatuves var otru ar pirkstu nodurt! Kā ar pirkstu? – es neizpratnē jautāju! Bet – jā! Tagad es zinu, kas ir aktiermāksla!" mazliet noslēpumaini smejas Kaukulis, kas ļoti labprāt atkal atgrieztos uz Dailes skatuves dēļiem.
Ģimene kā komanda
Kaut arī dzimis daudzbērnu ģimenē, Juris par bērnības laiku runā ar lielu vieglumu: "Nekad nejutu, ka kaut kā trūktu.
Mans tēvs vienmēr teica – ja tev būs bērni, tad viņiem vienmēr jābūt apmierinātiem un paēdušiem.
Kaut arī visi ģimenē ir tādi lieli darītāji, ļoti vitāli un ar lielu enerģiju, nekad nebija tā, ka iztikšana būtu lielais mērķis vai problēma – visi kopā kaut kā sametām naudu, ja bija lielāks pirkums, un tas bija lieliski, tas veidoja komandas sajūtu, kas, manuprāt, ir ģimenes pamats. Tā kā vilku baram – bez komandas neiztikt."
Jura mamma ir humanitāri izglītots cilvēks – angļu valodas skolotāja, teātra režisore. Arī visi bērni paralēli vispārizglītojošajai skolai mācījušies visu ko citu.
"Manā ģimenē es vienīgais neesmu mācījies mūzikas skolā.
Tāpat kā valodas – pārējiem brāļiem un māsām ir angļu, vācu, franču, itāļu valodas zināšanas, kas nu kuram. Angļu valodā es tieku galā, bet vairākas valodas nezinu. Tā kā es viens tas netalantīgais mūsu ģimenē. Nu – ko var darīt!" Kaukulis smaidot noplāta rokas. "Vienu brīdi domāju, ka būšu pavārs. Patika gatavot. Aizbraucu uz Jāņmuižu, uz pavāru skolas atvērto durvju dienu. Man interesēja arī vēsture. Starp citu, patīk joprojām, bet Latvijas Universitātē netiku. Mamma teica – kāpēc uztraucies, ka netiki? Tu taču to vien dari, kā dzīvo mūzikā, ej uz Kultūras darbinieku tehnikumu, mācies mūziku! Arī viņa pati bija beigusi šo tehnikumu. Un tā es aizgāju mūzikas ceļu."
Meldiņu meistars
Uldis Rudaks sauc Kaukuli par meldiņu meistaru, kas neesot nemaz tik bieži sastopams talants.
"Ģitāra vai jebkurš instruments ir draugs, sarunu biedrs,"
komentē Kaukulis. "Piemēram, dziesma "Uijā, uijā, nikni vilki" man radās dažu stundu laikā uz mandolīnas. Iveta Mielava, mūsu izdevēja, uzreiz šo dziesmu nosauca par hitu, un tā tas arī aizgāja."
Par komponistu gan Kaukulis sevi neuzskatot:
"Neesmu komponists, esmu dziesmu rakstnieks – man sagādā ārkārtīgu baudu tās rakstīt, arī dziesmu tekstus.
Un, kad izmantoju tautas tekstus, man patīk tos pastumdīt šurp turp. Piemēram, trīs rindiņas no tautas dziesmas, ceturtā – no manas puses. Tad folkloristi jau ceļ pirkstu, lai man aizrādītu, bet tad sāk smieties un saka – lai iet! Jo, redz, es taču arī varu radīt kādu tautas dziesmu, esmu tā pati tauta, vai ne? Esmu izlasījis visu, kas ir pieejams, nav tā, ka es neesmu racies. Pantmērs ir pazīstams, stāsts ir pareizais – kāpēc ne? Un tā nu mūsu "Jauno Jāņu orķestrī" kādas korekcijas ieliekam," savā konceptā dalās mākslinieks, piebilstot: "Lai mums pašiem tās tautas dziesmas ir labāk saprotamas. Un lai ņiprāk un negantāk izklausās!"
Sieva
"Mana mīļā sieva," Juris gluži nevilšus nosaka, kādā no arhīva fragmentiem ieraugot sievu Aiju, kas tagad ir arī Jura un grupas menedžere.
"Viņa ir visstingrākā kritiķe, viss repertuārs iziet arī caur viņas vērtējumu, un tā latiņa ir augsta.
Nākas pasvīst, lai dabūtu to līmeni," bez koķetērijas nosaka Kaukulis. "Tas – tāpat kā ģimenē – atkal ir komandas darbs. Un ģimene ir tik stipra, cik stiprs ir vājākais posms," Kaukulis apstiprina sev jau sen formulētu domu un nosmejas: "Un, protams, ka vājākais posms esmu es. Tāpēc man jāturas!"
Kaukulis ar sievu un bērniem dzīvo savā mājā Siguldā. "Sigulda bija Aijas izvēle. Pārdevām dzīvokli Rīgā, un tur ir labi man, sievai, bērniem, sunim, šinšillai. Jā, starp citu, šinšilla Jānis, 17-gadīgs, joprojām ir dzīvs. Un tad, kad es ierodos vakarā vēlu no koncerta, man viņam ir zem pakakles jākasa. Un, kad es eju prom, bet viņš grib, lai vēl kasu, tad šinšilla Jānis nepadodas, viņš krata būra režģus tik spēcīgi ar savām mazajām kājiņām, ka skan visa māja. Tā, lūk! Tādi brīnumi notiek! Un tas viss manā mājā!" ar pieredzējuša skatuves mākslinieka nopietnību uzjoko Kaukulis.
Jautāts, kā ticis pie mājas, Kaukulis turpina tādā pašā svētā nopietnībā: "Stāvēju, izpletu rokas un krita. Agrāk, redzi, bija garākas rokas. Kad māja krita, ne es viens, mēs visi – arī Aija un bērni – turēja." Mūziķis asprātīgi izvairās, un stāsts par māju paliek citai reizei.
Kaukuļa sieva Aija par Juri saka, ka ar viņu esot ļoti tīkami dzīvot kopā: "Viņš ļauj gan man, gan bērniem brīvību. Ne reizes nav aizrādījis kaut ko, tam pat grūti noticēt."
Jautāts par iepazīšanos, Juris atbild ar plašu žestu: "Voilà! – tā viņa nāca: skaista un gudra! Iepazināmies "Pulkvedī". Pirms tam es Aiju biju redzējis Mālpilī, kur viņa mācījās ģitāru. Tikai ne pie manis, bet blakus durvīs – pie cita skolotāja. Mēs pazināmies kā tādi, kas interesējās par vienu mūziku. Vēlāk uzzināju, ka viņa bija ar draugiem nākusi arī uz maniem koncertiem, mani ieraksti viņai bija mājās. Vienreiz sanāca tā vairāk parunāties par mūziku, par grāmatām, ko lasām.
Rodas tā sajūta, ko mēs visi zinām, – tu gribi ar to cilvēku turpināt.
Esmu ārkārtīgi priecīgs par visiem gadiem, kas aiz muguras. Un ceru uz nākamajiem."
Arī abi Kaukuļu bērni – meita Rūta un dēls Marts ir izglītoti mūzikā un mākslā. Esot grupas lieli vērtētāji un kritiķi un tiekot iesaistīti arī menedžmentā: "Marts, kad viņam vēl bija tikai tā sauktās baltās tiesības, jau grupas busu vadīja, knapi pāri stūrei acis, bet – jā. Tagad dēls mācās autokursos, lai varētu grupu vadāt visur, kur vajag. Vispār mani jaunieši ļoti labi spēlē. Tagad gan Marts mazliet ir atkāpies no vijoļspēles, viņam interesē fitness, ejam dažreiz kopā uz sporta zāli, tad viņš mani skolo, kā ātrāk sasniegt rezultātus. Bet vispār viņš var [spēlēt] daudzus instrumentus, arī ģitāru – es apskaužu viņu par vieglumu un priecājos."
Baldūrs
Kaukuļu ģimenes dzīvnieku kompānijā šinšilla Jānis nav vienīgais. Ir arī balts, liels, inteliģents un muzikāli izglītots suns vārdā Baldūrs. "Vārds nāca jau kopā ar suni. Tas ir skandināvu gudrības, prieka un dziesmu dieviņš. Visiem Baldūra brāļiem un māsām bija skandināvu vārdi. Bet mūsējais – dziesmu dieviņš – jau no bērnības ir piedalījies mēģinājumos, mūzika viņam apkārt ir visu laiku. Un viņš ir iemācījies dziedāt," nopietni stāsta Juris. "Viņš tiešām nevis gaudo, bet dzied. Tiesa gan, ja negribēs, nedziedās. Uzaicināja mūs nesen ar suni uz reklāmu, tieši tāpēc, lai viņš dziedātu, bet viņš – ielīda zem galda – un nekā."
Sākumā Juris esot bijis pret suņa iegādi, jo jau zinājis, kādas rūpes tas prasa, bet pārējie ģimenes locekļi neesot padevušies. "Nu neko – nākamajā dienā braucu uz Rīgu pēc suņa," Kaukulis noplāta rokas. "Un pēc divu nedēļu kopdzīves tev, protams, nav nekā mīļāka par suni. Viņš ir tavā barā. Un, kad mēs ejam pastaigā, viņš visus vaktē – paskrien ar pirmo un tad skatās, kur pēdējais palicis. Tā kā viņš ir gans arī, tad viņš gana mūs visus. Un arī – kaut tu esi iemācījis viņu nekāpt uz dīvāna un gulēt savā vietā, tu pārkāp visus noteikumus, un esi laimīgs, kad viņš tev ierāpjas blakus dīvānā, un jūs kopā skatāties televizoru. Nu – viņš jau neskatās, protams, – viņš vienkārši uzgāžas tev virsū un ir bara vadonis," priecājas Baldūra saimnieks.
