Žurnālistika vai teātris? – tās bija Artura profesionālās izvēles skolas laikā. Interesanti, ka dzīve vēlāk viņam dāvinās iespēju darboties arī kā žurnālistam "Radio SWH", bet agrā jaunībā tuvāk teātrim pabīdījis matemātikas skolotājas jautājums: "Artur, par ko tu vēlies kļūt?" "Matemātika nudien nebija mana stiprā puse, tāpēc skolotāja man pajautāja skaidri un gaiši. Nostādīts izvēles priekšā, paliku pie aktiera profesijas, uz ko matemātikas skolotāja atbildēja ar nākamo jautājumu: "Vai tur matemātika būs vajadzīga?" Kad pateicu, ka laikam gan ne, viņa pateica īsi: "Labi, matemātikā tu būsi sekmīgs!"" stāsta Krūzkops un turpina: "Nebija jau tā, ka viņa man divnieku par četrinieku pārtaisīja, bet teica tā: "Visu, kas vajadzīgs dzīvei, matemātikā tu zini. Pārējais ir tiem, kas matemātiku studēs tālāk." Paldies, protams, viņai par to!"
Lai gan dzīve Arturu diezgan mērķtiecīgi veda aktiera profesijas virzienā, galējo izvēli kavējuši stereotipi, ka būs grūti un arī naudas nebūs daudz. Arī mamma un vecmāmiņa rosinājušas padomāt: "Toreiz, kad ģimenē paziņoju savu lēmumu, vienīgi vectētiņš neteica neko. Tikai, kādu brīdi klusējis, pavaicāja, cik naudas man būšot nepieciešams," ar sirsnību atceras Krūzkops. "Diemžēl nevienu izrādi viņš neredzēja. Bet blakus bija vienmēr."
Limbažu tautas teātris un Kultūras akadēmija
Jau skolas gados Arturs darbojies Limbažu Tautas teātrī pie režisores Intas Kalniņas: "Profesionālajā vidē bieži ir aizspriedumi pret jaunajiem aktieriem, kas iepriekš darbojušies amatierteātru vidē un tikuši "sabojāti" ar kādiem skatuviskās darbošanās štampiem, par ko es arī pats pārliecinājos, stājoties Kultūras akadēmijā. Proti, kādā brīdī pie manis pienāca akadēmijas rektors Jānis Siliņš ar draudzīgu ieteikumu daudz nestāstīt par savu darbošanos Limbažu teātrī. Taču mans gadījums, šķiet, bija no tiem ļoti laimīgajiem. Režisore Inta ir ļoti profesionāls cilvēks un mans pirmais nopietnais profesionālais pedagogs pilnīgi noteikti. Starp citu, vēl pēc iestāšanās aktieros es tur spēlēju, braukājām pa pasauli, Limbažu teātris vienmēr bijis viens no vadošajiem Latvijas amatierteātriem."
Iestājeksāmeni saistās ar diezgan lieliem pārdzīvojumiem: "Atceros, iestājeksāmenos norunāju pirmās divas rindiņas un man pateica: stop! – es jau domāju, ka esmu izkritis, bet pēc tam uzzināju, ka uzņemšanas komisija vairāk spīdzina tos, par kuriem šaubās. Kolokvijā pārbaudīja arī mūsu spēju elastīgi reaģēt. Piemēram, jautājot, kas ir van Gogs un kādi ir viņa darbi? Kad tu sasprindzinājumā mēģini atsaukt atmiņā kādus dižā mākslinieka darbus, komisija pēkšņi pajautā: vai tev ir suns? Es, protams, apmulsu vēl vairāk, mēģinot prātā izdomāt: kādā sakarā van Gogs un suns? Taču izrādījās, ka tas ir pārbaudījums manai spējai pārslēgties. Nu tie bija tādi emocionālie kalniņi, kam es varbūt nevarēju pieiet tik vieglprātīgi kā viens otrs, kam padomā bija cits profesijas variants. Man tāda nebija," atceras Krūzkops.
"Starp citu, burvīgs stāsts iestājeksāmenos bija aktierim un tagadējam Nacionālā teātra direktoram Jānim Vimbam. Mums bija dzīvnieku etīdes: katram jāattēlo kāds dzīvnieks. Citi jau bija paņēmuši suņus, kaķus un vēl kādus dzīvniekus, Jānis attēlo kaut ko – nevar saprast, ko. Kad viņam jautāja: Jāni, kas tu esi? – viņš atbild: Zamsis! Jāni, kas tas tāds? – Jānis ātri atbild: Kā? Zamšāda ir, bet zamsis nav? (smejas) Lūk, tā bija asprātīga spēja ātri noreaģēt situācijā, kas aktierim ir ļoti vajadzīga.
Aktierskola ir ļoti laba visām maņām: balsij, improvizācijai, kustībai. Un es zinu daudz cilvēku, kas nepalika profesijā, bet veiksmīgi strādā reklāmā, mārketingā un citur."
Limbažnieks Rīgā
"Galvaspilsētā iejutos slikti. Lēni pieņēmu jauno dzīvi ārpus ierastās vides, nevarēju sagaidīt nedēļas beigas, lai tiktu uz Limbažiem. Rīgas lielums, cilvēki... Taču beidzot pieņēmu, un tagad Rīga beidzot ir mājas. Taču limbažniekiem un Limbažiem es jūtu līdzi, priecājos, ka tur kaut kas labs notiek," komentē Krūzkops.
"Sākums bija grūts arī tāpēc, ka dzīvoju tādā nekādā Avotu ielas dzīvoklī ar malkas apkuri un milzīgu žurku, ar kuru es nekādi nevarēju tikt galā.
Izmēģināju indes, stiklus, visādus citus līdzekļus, līdz vienā naktī, mazā gaismiņā, sēžot uz ķeblīša, es gaidīju to žurku ar cirvi, lai viņu nogalinātu.
Protams, žurka bija gudrāka un viltīgāka par mani, mans nodoms neizdevās, bet izrādē "Pūt, vējiņi!", kur man bija Gatiņa loma, es šo ainu ieliku: izrādes sākumā es kurinu uguni un ar pagali mēģinu nosist peli. Tas bija no dzīves."
Pēc tam nākamais pārdzīvojums bija kojas: "Man, Limbažu puikam, tā nepārtrauktā ballīte, kas bija kojās, nu nepavisam nepatika. Nebija iespējams nolīst savā kaktā... Un tad nāca atkal nākamais dzīvoklis. Bet tad jau es lēnām pieradu."
Liepājas kurss
Arturs iestājās tā sauktajā Liepājas kursā, un pirmā izrāde bija pie režisora Jura Rijnieka "Trauslais ledus". Otrajā – Viljama Šekspīra "Romeo un Džuljetā" – Arturam jau bija galvenā loma tandēmā ar Ingu Misāni. Režisore Gaļina Poļiščuka izvēlējās diezgan izaicinošu režijas ceļu, un izrādes dramaturģiju būvēja lielā akvārijā, kas reizēm bija pildīts ar siltu, bet vienā no izrādēm ar gluži ledainu ūdeni. Aktieri ir pacietīga tauta, taču pēdējā – miršanas aina – abiem galvenajiem varoņiem ūdenī ilga apmēram 15 minūtes:
"Ainas beigās, kad mēs abi, it kā miruši, jau guļam ūdenī, es redzu, kā Ingai no aukstuma roka sāk raustīties krampjos, un skatītāji, protams, to redz.
Es ar ļoti lēnu un plūstošu rokas kustību Ingas roku ieliku sev starp kājām. Un tā mēs kaut kā izturējām līdz brīdim, kad aizvērās aizkars," atceras Arturs. "Tajā brīdī lecām no ūdens ārā, un režisore Poļiščuka jau skrēja pie mums ar divām lielām konjaka glāzēm, lai mēs kaut cik varētu tikt pie cilvēcīgas sajūtas. Inga, kas vispār nelieto alkoholu, ielēja sev visu glāzi uzreiz iekšā, un tā – uz paklanīšanos mēs bijām ne tikai pārsaluši, bet jau arī manāmi iereibuši... Bet nu, izrādei ir jānotiek!... Vai to darītu atkal šodien? Nezinu. Gan jau, ka darītu. Jo "Romeo un Džuljeta" bija skaists piedzīvojums..."
Rīga. Nacionālais teātris
Liepājas teātris negribēja Krūzkopu laist prom, bet aicinājums no Nacionālā teātra bija vilinošs: "Gaļinai Poļiščukai Nacionālajā bija jāiestudē "Pūt,vējiņi!", un režisore mani aicināja uz Gatiņa lomu. Pēc pirmizrādes teātra vadība mani aicināja štatā, un es, daudz nedomājot, arī piekritu," stāsta Krūzkops. "Vēlāk gan Nacionālo pametu un devos līdzi Gaļinai uz viņas veidoto "Teātra observatoriju", kur spēlēja arī mans kursabiedrs un jaunības dienu draugs Andris Bulis. Taču pēc pāris mēnešiem tomēr atgriezos Nacionālā teātra štatā," jaunības dienu radošās gaitas komentē Arturs.
"Bet, runājot par Gatiņa lomu "Pūt, vējiņos!", man vienmēr ir patikuši tādi dīvaini un nepareizi čaļi.
Es arī skaidri apzinos, ka neesmu Uldis. Lai gan pēc tam tiku nominēts kā labākais, ar Gatiņu ļoti mocījos – ar viņa kroplumu, ar to, kā viņš izjūt pasauli. Veselu nedēļu es mocījos ar ainu "Div, dūjiņas gaisā skrēja, mēs tām līdzi laidīsim!" – mēs ar Ditu (Lūriņu, Baibas lomas tēlotāju – red.) līdz asarām cīnījāmies. Un Gaļina tik teica: stop! Un stop! Pie tam visi kolēģi skatījās mēģinājumu – tā bija Poļiščukas darba metode – nav jau slikti, bet, ja kas nesanāk, – visi redz, kā tu mocies... Bet tad vienā reizē: neseko tas "Stop"! Un pats jūti, ka ir dabūta tā sajūta. Un tas bija paliekoši. Man Gatiņa loma joprojām ir viena no mīļākajām."
Teātris kā provokācija
Arturs piekrīt režisora Kirila Serebreņņikova teiktajam, ka vissliktākā izrāde ir, kad cilvēks nosēž visu izrādi, pasaka "Jā, man patika!", aiziet no teātra un aizmirst: "Teātrim ir jāprovocē, jāizsit no komforta zonas. Un varbūt pat labāk, ka nepatīk, nekā atstāj vienaldzīgu. Piemēram, Šekspīra "Spītnieces savaldīšana" Gaļinas Poļiščukas iestudējumā, par ko bija ļoti pretrunīgas atsauksmes. Vai "Makss un Morics" – izrāde bērnu auditorijai. Es biju Morics, un Artuss Kaimiņš, kas vēl nebija devies politiķa karjerā, bija Makss. Izrāde prasīja lielu, pat trīskāršu spriedzi, atbildību, jo bērni kā auditorija nepiedod pilnīgi neko. Un stāsts jau izrādē patiesībā ir ļoti traģisks, noziedzīgs. Pēc izrādes mums vienmēr bija fotogrāfēšanās ar bērniem, un vecākiem bija pretenzijas pret to," pretrunīgo izrādes saturu raksturo aktieris. "Tagad mēs iestudēsim "Pinokio", un tur jau stāsts būs līdzīgs savā ziņā. Par šausmīgu nežēlību, kur galveno varoni pakar kokā. Un es nezinu, kā mūsdienu publika to pieņems. Vispār bērnu izrādes ir ļoti grūts formāts," saka ļoti atbildīgais aktieris.
"Bet kopumā – es skatītāju aicinātu ļauties provokācijai, ne-kritikai uzreiz.
Jo arī man pašam patīk provokācijas mākslā, es ļaujos tām, tāpēc mani arī bieži liek pie tiem trakajiem režisoriem, jo visi zina, ka es nepretošos. Dažreiz gan man ir žēl, ka mani nepaņem kādos lielajos iestudējumos Lielajā zālē, ko apzīmē kā kases gabalus – iestudējumus ar dejām un dziesmām," smejas Arturs. "Bet varbūt arī man tas neliktos tik interesanti."
Dēls
Vaicāts, vai dēls, četrgadīgais Alberts, arī jau skatās izrādes, Arturs saka, ka esot jau noskatījies divas, un labi saprotot, ka tas ir mammas (Artura sieva ir Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa – red.) un tēta darbiņš. Pagaidām Albertam attieksme neesot noraidoša: "Lai gan, kad es Albertam teicu, ka viņam jāizlasa "Pinokio", jo tētis tur spēlēs, viņš pakratīja man ar pirkstu un atbildēja: pag, pag, tēt, es lasīšu tad, kad man būs pieci gadi! Es viņam teicu: tad tu nevarēsi nākt skatīties! Viņš teica: nu, nezinu, man tomēr liekas, ka es lasīšu piecos gados," smejas tētis Arturs Krūzkops. "Man ir ļoti interesanti skatīties, kā viņš kā tīrs, ne ar ko nesabojāts cilvēks skatās izrādes. Ne tikai kā tētim.
Ir aizkustinoši, kad viņš man, izrādi skatoties, pieķeras pie rokas, kaut ko pārdzīvojot...
Es domāju, ka bērni ir jāved uz teātri, tas attīsta maņas. Mēs vedam."
Melnais bruņinieks
Izrāde "Lāčplēsis" Viestura Kairiša režijā: "Tieši šī loma man deva apziņu, ka es varu piedalīties ar savām idejām izrādes veidošanā. Sadarbība ar Viesturu bija ļoti auglīga, viņš pieņēma daudz ko no tā, ko es ierosināju, kas man savukārt pavēra tādu labu kopsadarbības sajūtu."
Par šo lomu Krūzkops saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu otrā plāna lomā: "Šo nu gan es negaidīju, patiešām. Es gāju uz ceremoniju baudīt vakaru, jo biju pārliecināts, ka balvu saņems mans kursabiedrs Gundars Grasbergs. Un, ja atklāti, biju jau "paņēmis uz krūts", ko tur liegties. Un, kad mani izsauca – es sākumā tā īsti pat nesadzirdēju..." savu alošanos raksturo aktieris.
Pateicības runā Arturs, viegli un rotaļīgi jokojot, saka, ka visi nopelni par balvu ir Ievai Segliņai, jo šogad viņš ir arī apprecējies. Latvijas Televīzijas arhīva ieraksts fiksējis, kā zāle smejas, un sajūsmā aplaudē – aktieru vidē viens otru pazīst un labprāt joko.
Projekts "Velomūzika"
"To iesāka Kārlis Kazāks un Juris Kroičs, mūziķi, ar ko esam labi draugi. Viņu ideja bija pārstaigāt Latviju kājām. Bet tas tomēr baigi ilgi, – tāpēc nolēma labāk braucam ar ričukiem, vismaz mazliet ātrāk var kustēt uz priekšu. Sākumā visi gulēja teltīs un paši sev uzspēlēja vakarā. Tagad tas ir mainījies līdz tam, ka braucam nevis pa ceļiem, bet pa neceļiem, pa dubļiem, un vakarā ir koncerts. Mēs mainām koncertu pret naktsmājām. Citreiz ir pavisam maza auditorija, citreiz divi simtu cilvēku, bet tie ir tie jaukie, impulsīvie, dabiskie pasākumi, kur – kas nu es par mūziķi, es tik pagrabinu tur grabuļus, mutes harmonikas –, bet Kārlis Kazāks, Kaspars Tobis no "Dzelzs Vilka", Karina Tatarinova – tie jau ir nopietni mūziķi.
Kāpēc braucu? Tāpēc, ka pēc teātra sezonas nekas tā neiztīra galvu kā ekstrēms brauciens pa mežu, kur jau pie pirmā pārbaudījuma tu nedomā, kāda tev bija sezona, bet centies uzrāpties kalnā.
Citādi parasti vismaz divas nedēļas, sākoties atvaļinājumam, tu nevari atslēgties.
Pirms neilga laika es pārlasīju Ziedoņa "Kurzemīti", un šis ir tas pats. Ja tu iebrauktu ar auto svešā sētā, tad tas būtu citādi, bet, ja tu ieripinies ar riteni, apkrāvies ar ģitāru, milzīgu mugursomu un visādām mantām, tad draugs kļūsti uzreiz. Jo kurš zaglis gan tā braukātu apkārt? Savukārt šādu mūziķu kompāniju visur saņem ar atplestām rokām."
Futbols
"Uzvara ir mirklis" – režisora Valtera Sīļa izrāde, ko varot saukt arī par goda atdošanu futbolam: "Esmu padomju laika produkts – mūsu klasīte tika novirzīta uz teātra apmācību. Otra lieta, ko darīju es un daudzi mani skolas biedri – mēs trenējāmies futbolā. Četrpadsmit gados dabūju smagu kājas traumu un sapratu, ka profiņš no manis nesanāks, futbolista karjeru nācās beigt. Diezgan ilgu laiku tas ļoti sāpēja, es neskatījos nevienu futbola spēli, nevarēju.
Bet tad kādā brīdī tas pārsāpēja, jo sapratu: ja būtu futbols, tad nebūtu teātris, – un tagad atkal esmu ļoti pievērsies šai skaistajai spēlei.
Tā ir gudra spēle, tajā – tāpat kā teātrī – ir daudz improvizācijas. Kad mēs ar sievu bijām aizbraukuši uz Barselonu, es nevarēju atteikt sev un nopirku biļeti par 70 eiro, kaut arī mana vieta bija tribīnēs pašā augšā. Stadions bija pustukšs, "Barselonai" spēle nebija nozīmīga, viņi nospēlēja neizšķirti, fanfaras nebija, bet es sajutos tik laimīgs. Tas man bija tik nozīmīgi, ka es sēdēju stadionā jau stundu pirms spēles, skatījos, kā notiek gatavošanās, jo tas ir šovs... Un tagad arī Latvijā man patīk būt līdzjutēju pulkā, starp tiem, kas visu spēli stāv kājās, dzied un lēkā. Tā ir vieta, kur es varu primitīvi atslēgt intelektu un just līdzi čaļiem, kas ir laukumā."
