Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Aktrise Marija Bērziņa

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Aktrise Marija Bērziņa

Daudz laimes, jubilār! Operas soliste Ilona Bagele

Dezodoranta pudelīte kā mikrofons un aiziet! Ilona Bagele bērnībā sapņoja dziedāt ar Raimondu Paulu

Ilona Bagele, saņēmusi Latvijas Nacionālās operas fonda Gada balvu (2018) kā Labākā operas soliste, raidījuma “Daudz laimes, jubilār!” komandas skatījumā ir arī viena no Latvijas krāšņākajām dziedātājām, kuras talants uzplaucis ne tikai operas žanrā vien.

“Mana mīļākā puķe ir roze, un mīļākā krāsa – sarkana,” runājot salīdzinājumos, savu temperamentu raksturo Ilona pati. “Esmu ļoti darbspējīga un apņēmīga!” viņa smejas.

Īsu brīdi pēc dzimšanas dienas raidījums “Daudz laimes, jubilār!” skatītājiem sniedz iespēju pasildīties mākslinieces enerģijas saulītē. Kaut arī saruna notiek operas zelta rotātajās telpās, saruna jau pašā sākumā ievirzās omulīgās kulinārās tēmās:

“Dzimšanas dienā draudzene man vienmēr dāvina Pavlovas kūku – tas ir mans mīļākais deserts.

Nu tā, lai varu izbaudīt tieši dzimšanas dienā,” stāsta dziedātāja. “Vēl man ļoti garšo kartupeļu pankūkas. Bet nepatīk taisīt – liela noņemšanās. Vīramāte gan taisa, viņa ļoti garšīgi gatavo.”

Dāvanā no Latvijas Televīzijas Ilona saņem mākslas grāmatu par gleznotāju Džemmu Skulmi. Māksliniece, glāstot lielās monogrāfijas glezno vāku, priecājas, piebilstot: “Patiks arī maniem puikām. Vienam no viņiem ļoti patīk zīmēt.”

Droši vien tas ir Raimonds, jaunākais. Interesanti, ka lai arī abiem dēliem ir paliela gadu starpība (vecākais dēls Māris jau pirms vairākiem gadiem iestājās prestižajā Kembridžas Universitātē), viņi abi mammu ir redzējuši cūciņas Gebgebas lomā Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna “Putnu operā”. “Izrāde repertuārā bija tik ilgi, ka bērni paspēja izaugt,” stāsta Ilona. Blakus daudzām nopietnām lomām, mīlīgā un amizantā, tērpu mākslinieces Kristīnes Jurjānes rozā kostīmā tērptā cūciņa ir viena no mīļākajām Bageles lomām: “Man ļoti, ļoti patīk bērnu izrādes. Ļoti!” Mirkli padomājot, māksliniece turpina: “Nav jau gan noslēpums, ka reizēm no publikas jādzird visādi komentāri. Es domāju – no jaunās paaudzes. Piemēram: “Mammu, kad viņi beigs dziedāt? Un sāks runāt vienreiz?” smejas Ilona.

“Taču pēc tam mājās disks ar ierakstīto operu tiek drillēts un drillēts, līdz bērns to zina no galvas! Un tā rodas mūsu nākamie operas mīļotāji un skatītāji!”

Ilona ir Daugavpils meitene, tagad – ne tikai Nacionālās operas soliste, bet arī Daugavpils Universitātes asociētā profesore, Daugavpils teātra muzikālo izrāžu vokālā konsultante. Par operu bērnībā gan viņa nesapņoja. Par dziedāšanu – jā!  Ar Maestro Paulu.

“Es dziedāju no rīta līdz vakaram. Dezodoranta pudelīte kā mikrofons, un tik aiziet! Viss Allas Pugačovas repertuārs, piemēram, “Aisbergs” – “bet tu tik auksts kā aisbergs okeānā”, – visas šīs mīlas dziesmas es bērnībā ņēmu cauri,” aizrautīgi stāsta Ilona.

“Starp citu, kad mana vecmāmiņa, kas savulaik bija dzīvojusi Pēterburgā ar savu māti un tēti un nākusi no izglītotām aprindām, lika mani vakarā gulēt, un es lūdzu, lai viņa man kā šūpuļdziesmu dzied Raimonda Paula dziesmu “Dāvāja Māriņa…”. Spilgti to atceros joprojām Aijas Kukules izpildījumā.”

Vecmāmiņai neesot bijis dziedamās balss. Bet kaut ko Ilona, šķiet, no vecmāmiņas mantojusi gan: “Man ir tāds Latgales sievietes raksturs, temperaments. Varbūt tas ir no viņas. Vecmāmiņa Daugavpilī bija skolas direktore. Iesauka viņai bija – oho! – Katrīna Lielā!” smejas Ilona un turpina: “Tad iedomājieties, kāds viņai bija tas raksturiņš!”

Arī pati Ilona bieži mēdz pārsteigt. “Viņa spridzina!” saka Ilonas kolēģis, operas solists Raimonds Bramanis. Ilona labprāt piekrīt un kolēģa vērtējumu apstiprina ar stāstu: “Tas bija manas karjeras sākumā. Es tajā laikā ar savu grupu “Lardo” dziedāju arī uz prāmja kā džeza un estrādes dziedātāja,” atceras Bagele. “Un tā sagadījās, ka operas kolektīvs ar šo prāmi atgriezās no kādām viesizrādēm. Nu ko? Es dziedāju, grupa muzicēja un operas kolēģi dejoja un līksmoja. Savukārt operas vadība, ieraugot, ka es muzicēju arī citos žanros, iecerēja koncertu. Un šis arī, patiesībā, aizveda mani līdz tam, ka man sarunāja noklausīšanos pie Maestro Raimonda Paula.”

Tagad Ilona Bagele ir laimīga būt kā viena no Maestro Paula favorītēm, taču, kā pati apgalvo, viņa joprojām nevar noticēt, ka bērnības sapnis kļuvis par īstenību.

“Es atceros to dienu, kad man teica, ka man jābrauc uz noklausīšanos pie Maestro. Izvēlējos dziedāt no visiem stiliem: kaut ko no Ellas Ficdžeraldas, kaut ko no estrādes, kaut ko no akadēmiskās mūzikas. Maestro izteicās, ka esot pārsteigts dzirdēt mani tik dažādos žanros.”

Tagad, kad ar Paulu dziedāts kopā jau daudzos projektos, māksliniece joprojām atceros Maestro jokus pašā sākumā: “Kad Bagele uznāca un uzgūlās uz klavierēm, man bija jātur kāja stingri uz pedāļa, lai tās klavieres neaizskrien kaut kur citur!” galvu šūpojot, sirsnībā par Paula ironisko humoru smejas dziedātāja un turpina: “Vēl pēc koncerta pie manis pienāca aktrise Lilita Ozoliņa un teica, ka viņai ļoti paticis. Gan muzicēšana, gan emocionālais sniegums… Pauls, un tas, ka mēs vispār esam uz skatuves kopā, tas nav izsakāms! Tas man ir kā Dieva dāvana!”

Runājot par dzīves skolotājiem, Ilona Bagele dalās sirsnīgās atmiņas par Regīnu Frīnbergu, Mūzikas akadēmijas Vokālās nodaļas profesori, arī dzimušu daugavpilieti: “Profesore mūs skoloja ne tikai mūzikā, bet arī dzīves vērtībās, sievišķībā, manierēs. Viņa mēdza teikt: meitenes, kad jūs no rīta pieceļaties, jums ir jāsaved sevi kārtībā, un tikai tad jūs drīkstat sēsties pie brokastu galda,” ar smaidu atceras māksliniece, kas aizvien ir ļoti sakopta, gaumīga un sievišķīga.

Cienošu attieksmi un augstus standartus pret sevi novērtējis arī Andrejs Žagars, kādreizējais operas direktors, kas savulaik pieņēmis darbā arī Ilonu: “Es un ļoti daudzi mākslinieki viņam ir lielu pateicību parādā. Viņš mācēja ieraudzīt talantu. Pasaules slaveno dziedātāju Kristīni Opalais arī viņš uzveda uz skatuves, izcēla no operas kora. Viņam bija īsta režisora acs.”

Žagars esot bijis liels psihologs, palīdzējis Ilonai atvērties uz skatuves, noticēt sev: “Atceros, mans pirmais uznāciens bija 2003. gadā, tieši mana dēla dzimšanas dienā, Rubinšteina operā “Dēmons”.

Žagars mani ieveda aktiermeistarībā, jo sākumā nezināju, kur rokas likt, kā kustēties...”

Šķiet, pieredze dod mieru un iespēju mazliet atslābt? Jā un nē! Katra loma gan balstās uz iepriekšējo pieredzi, un tomēr – vienmēr viss jāsāk atkal no jauna. Kaut vai valoda, kādā jādzied! Tā bieži mainās. Bagele dziedājusi itāļu, spāņu, angļu, vācu, portugāļu, čehu, krievu un vēl citās valodās. “Sākumā vienmēr ir tā stindzinošā sajūta: Ārprāts, kā es varēšu? Jo tā jau nav tikai viena dziesma. Vesels iestudējums!” stāsta māksliniece. “Taču darba procesā bailes pāriet, viss kaut kā notiek. Kolēģi ļoti daudz palīdz, diriģenti. Piemēram, Mārtiņš Ozoliņš mani ļoti iedrošināja Dvoržāka “Nārā”, apgūstot čehu valodu.”

Saruna ar Ilona Bageli ir tāda veselīga terapija, tā atstāj drošības sajūtu. “Tāda es esmu,” viņa saka. “Pieņemiet vai ne!”. Un gaisā virmo doma: Dzīve, tāpat kā mēs paši, gaida uzticēšanos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt