Torņakalns, humors un draugi
Intervija notiek Torņakalna baznīcas Draudzes namā, ko var saukt par Kaspara Zemīša garīgajām mājām – gadiem ilgi viņš ir šīs baznīcas draudzes loceklis, aktīvi iesaistoties kalpošanas darbā. Draudzes nama plašās zāles stūrītī iekārtojusies grimētāja Amanda, un Kaspars, būdams džentlmenis, nebeidz jokot, apsēdies arī grimētājas krēslā: "Tad vakara grimu, lūdzu! Spilgti sarkanas lūpas un vakara frizūru!"
Delikātums un humors raksturo Kasparu, šķiet, tādējādi viņš iesilda ne tikai intervijas atmosfēru, bet vienlaicīgi līdzsvaro sava rakstura nopietnību, dziļumu un atbildību. Kaspara sieva Anda radošās grupas organizētā sveicienā vēlāk teiks: "Tava humora sajūta ir glābusi mūs visgrūtākajās situācijās, cauri nu jau 29 mūsu kopdzīves gadiem." Nav šaubu, ka tā nav vienīgā labā īpašība, kas piemīt Zemītim, viņš pats nekavējas komplimentēt Andai pretī, teikdams, ka lepojas ar savu ģimeni, ar trīs dēliem. "Tas ir vērtīgākais, kas man pieder," mūziķis nosaka ar siltu smaidu.
Intervijai sagatavoto arhīva materiālu bloks sākas ar Renāra Kaupera un Imanta Ziedoņa "Gods Dievam augstībā", ko Kaspars aranžējis lielākai mūziķu grupai, izpildot kopā ar Kauperu kādā no saviem koncertiem.
Renārs ir ne tikai Kaspara līdzgaitnieks un draugs mūzikā, viņi ir arī ticības biedri, draugi dzīvē un koncertos mēdz sacensties asprātībā: "Mēs vienkārši baudām iespēju kopā atskaņot mūziku, kas mums patīk, mēs dalāmies priekā," komentē Zemītis.
Kādā citā arhīva fragmentā Renārs Kaupers raksturo savu sajūtu pēc Kaspara koncerta:
"Tu sēdi koncertā, Kaspars ir viens uz skatuves ar savu ģitāru, tu klausies, cik skaisti un virtuozi viņš spēlē, un vairāk neko nevajag. Un pie tā visa – viņš ir brīnišķīgs cilvēks."
"Mēs ar Renāru kopā esam muzicējuši uz dažādām skatuvēm, arī te, baznīcā. Tas ir viens no kalpošanas veidiem. Tāpat kā ģitāras stundas – katrs bērns, kas nāk uz Svētdienas skolu, reizi mēnesī var ņemt līdzi ģitāru un mācīties pie manis, protams, neko nemaksājot."
Slavēšanas grupā nācies muzicēt kopā arī ar ģimenes draugu Gundaru Rēderu: "Tas ir ārkārtīgi skaisti, ka mēs varam dziedāt par godu Dievam, par prieku cilvēkiem. Mūsu bērni vēl bija mazi, kad mēs sākām ar Rēderu ģimeni draudzēties. Un mūsu bērni joprojām "tusē", liels prieks par to."
Torņakalna baznīcas koncerti un projekti bijuši tiešām grandiozi, bieži saukti par "Citādiem dievkalpojumiem", ar daudzu pazīstamu mūziķu piedalīšanos. Viena no pašām nozīmīgākajām sadarbībām Kaspara daiļradē bijusi tikšanās ar Lindu Leen: "Mūs vieno, protams, ne tikai baznīca. Mums ar Lindu bijis ļoti daudz dažādu projektu. Ja es nebūtu sācis strādāt kopā ar Lindu, es nezinātu, ko es varu. Jo to, ko Linda dabūja no manis ārā...
Ir jāmāk spēlēt klasiski pareizi un meistarīgi, un tikai pēc tam tu vari sākt spēlēt "nepareizi", netradicionāli, citādāk.
Ar Lindu es sāku iet jaunus ceļus. Jā, tas ir liels izaicinājums, bet gandarījums, protams, ir liels."
"Kā mūziķis un arī kā cilvēks Kaspars ir konservatīvs, klasiķis labākajā nozīmē. Šobrīd viņš daudz darbojas akadēmiskajā mūzikā, taču arī popmūzikā viņš ir cilvēks, uz ko vienmēr var paļauties. Un man ir ļoti viegli ar tik meistarīgu, virtuozu mūziķi kopā izveidot kaut ko īpašu," komentē Linda Leen.
Cēsis un brālis Oskars
Kaspars ir Cēsu zēns, Cēsu mūzikas skolā mācījies klarnetes klasē. Pirmos akordus ģitāras mākslā Kasparam 12 gadu vecumā ierādīja vecākā brāļa Oskara vieglatlētikas treneris: "Es atceros to sajūtu, ka ģitāra sāk skanēt," stāsta mūziķis. Kaspara brālis Oskars ģitāru spēlē tikai savam priekam, bet filmā "Sapņu komanda 1935" viņam nācies Kasparu aizvietot un filmēties Šveices mūziķu grupas lomā kopā ar Kaspara profesionālajiem kolēģiem: "Es pats netiku, jo man bija bērnu ģitāras nometne. Taču pēc filmēšanas man ģitāras skaņu nācās iet ieskaņot pašam. Un tā problēma bija tajā, ka es nevarēju spēlēt tā, kā būtu vēlējies – man bija jāspēlē tā, kā brālis ir pirkstus licis. Un tad man bija kaut kā jāatrod vidusceļš – lai bildē viss sapas, un lai skaņa ir laba."
"Cēsis man joprojām ir sirdij tuva pilsēta, daudz traku lietu esmu tur darījis."
Vaicāts par kādiem romantiskiem jaunības piedzīvojumiem slavenajā Cēsu parkā un apkārtnē, Kaspars nosmejas: "Gan jau, ka es to vēlējos un pat plānoju, bet nekad jau nezināja, vai un kā sanāks."
Kādu bērnības stāstu fiksējis LTV bērnu raidījums "Mazais prātnieks", kur savulaik Kaspars piedalījies kopā ar mūziķi Arni Miltiņu. Te abi mūziķi kopā ar bērniem ne tikai muzicēja, bet dažkārt nācās arī līmēt, zīmēt un pat gatavot ēst. Skatoties seno arhīva materiālu, Kaspars dalās savā ēst gatavošanas priekā: "Es gatavoju labprāt. Varbūt ne tik bieži, kā man gribētos. Neesmu lielmeistars, bet, piemēram, brokastu pankūkas labprāt cepu visai ģimenei. Puikas gan tagad jau lieli un katrs skrien savās darīšanās."
Taču interesantāks par ēst gatavošanu raidījumā "Mazais prātnieks" ir stāsts no Kaspara un viņa brāļa Oskara bērnības, kad Kaspars vēl negāja skolā: "Vienu vakaru, kad mamma bija aizgājusi uz teātri, mēs ar brāli nolēmām sagādāt mammai pārsteigumu un izmazgāt mājā grīdu.
Mēs izlējām ūdeni uz grīdas un pirms mazgāšanas nolēmām paslidināties.
Pēc brīža vajadzēja liet vēl, jo neslīdēja tik labi kā sākumā. Un mēs tik lējām un lējām to ūdeni, un tad, kad sāka nākt kaimiņi augšā – pie tam, ne tikai no otrā, bet arī jau no pirmā stāva, – mēs sapratām, ka ir nepatikšanas. Mammai, kad viņa vakarā atbrauca no teātra, protams, bija pārsteigums. Par patīkamu gan to laikam nenosauksi," smejas Kaspars.
Priekuļi
Viens no amizantākajiem Zemīša biogrāfijas stāstiem ir iestāšanās Priekuļu sovhoztehnikumā, kas padomju laikā bija viena no prestižākajām un modernākajām mācību iestādēm. "Lauksaimniecības mehanizācija ar specializāciju lauksaimniecības vadībā" – tā ir rakstīts diplomā. "Jau toreiz es biju aizrāvies ar mūziku, un tieši tāpēc iestājos... Priekuļos. Tur bija instrumentālais ansamblis, tehniskais nodrošinājums, kur čaļi laida roku, ballītes spēlēja. Man gribējās būt starp viņiem," Kaspars stāsta, paskaidrojot, ka toreiz viņam vēl nebija doma, ka mūzika varētu būt arī viņa profesija.
"Bet vispār Priekuļi – tas bija vētru un dziņu laiks, ai," skatoties melnbaltos arhīva materiālus par Priekuļu sovhoztehnikumu, no sirds smejas mūziķis un turpina: "Mūsu tā laika grupas sponsors bija "Cēsu alus darītava". Mums atļāva tur iet, iedzert aliņu, ko mēs lējām pudelēs. Reiz kāda kundze no darbiniecēm mums teica: "Ko jūs puiši ākstieties? Paņemiet spainīti..."
Vēlāk Kaspars iestājās arī Lauksaimniecības akadēmijā ar domu turpināt Priekuļos iegūto izglītību un nopietni gatavoties dzīvei:
"Bet es jau biju tik ļoti dziļi mūzikā, ka galu galā sekoju nevis prātam, bet sirdij.
Taču Priekuļiem esmu pateicīgs joprojām, tehnika nav man sveša lieta – saprotu auto uzbūvi, savulaik varēju to pats remontēt, tagad tas nav vairs tik aktuāli, bet nu, saprašana noder arī tagad."
"Time After Time"
1997. gads – vecākais LTV arhīva ieraksts ar Kaspara grupu "Time After Time": "Skat, basu spēlē mans brālis Oskars, viņš būs priecīgs to redzēt! Pārēji puiši – Gints Pabērzs, Denis Paškēvics, Kārlis Lācis – ir mani kursa biedri Mediņos," komentē Kaspars.
"Cēsīs es biju baigais čalis, spēlēju ģitāru, roku, ballītes... Atnākdams uz Rīgu, es satiku vēl nopietnākus čaļus.
Un esmu tik laimīgs, ka satika šos puišus, ar ko mēs kopā nodibinājām "Time After Time". Mums katram bija savs spēcīgs redzējums, esam strīdējušies ļoti karsti un stundām ilgi. Sākumā spēlējām roku, pēc tam – funk stilā. Vēlāk mums pievienojās arī Intars Busulis, tagad mēs visi muzicējam kopā "Abonementa orķestrī" un daudzos citos projektos."
Kārlis Lācis raksturo Kasparu īsi un profesionāli: "Kad viņš netiek, tad tikai tu jūti, kā viņa pietrūkst, cik viņš ir labs!" Savukārt Intars Busulis: "Kaspars vienmēr pienes savu oriģinālo skaņu buķeti, kaut ko īpašu kopējā skanējumā."
Ģimene
Viens no aizkustinošākajiem materiāliem – bērnu raidījums "Lielie stāsti mazajiem" no 2003. gada, kur mūziķis piedalās kopā ar saviem dēliem – toreiz vēl tikai diviem no trim. Tad vecākajam – Kārlim – bija 8, bet vidējam Mārtiņam – 4 gadiņi. Raidījumā Kaspars bērniem lasa savu bērnības grāmatu "Rikikī".
Visi puikas, arī jaunākais dēls Jēkabs, gājuši mūzikas skolā. Arī sieva Anda ir mūziķe, un visa ģimene kopā muzicē, labprāt izvēloties dziesmas no "Čikāgas piecīšu" repertuāra. Piemēram, dziesmu par Brīvības pieminekli "Par mani, draudziņ, nebēdā!": "Pārņem tāda kopības sajūta, kad mēs dziedam un mūsu mamma, mana sieva Anda stāv centrā kā mūsu ģimenes pavarda turētāja. Līdzīgi kā Milda Brīvības piemineklī mums visiem Latvijā ir centrālais tēls," stāsta patriotiski noskaņotais mūziķis.
Kasparam nākas no sirds smieties, skatoties radošās grupas un ģimenes speciāli raidījumam sagatavoto apsveikumu. "Kad meitene skumst jeb šerberts un pomelo" – tā ir dziesma, ko joka pēc izvēlējušies dēli un sieva Anda. Dēli tēti sveic kā pieauguši vīri, jokojot un Kasparu saucot par centīgu bāleliņu, kas esot ļoti atbildīgs, cenšas nekavēt un vienmēr būt laikā, kā arī būt laipns un izpalīdzīgs, tai pašā laikā saprotot tēta lielo slodzi un vēlot vairāk atpūsties. Taču bezvārdu komunikācijā Zemīšu ģimenes vēlējums savam tētim un vīram ir redzams viņu acu siltumā.
Un Kaspars skatoties smejas ne tik daudz par jokiem dziesmā, cik aiz laimes, ko cilvēks piedzīvo tikai tad, kad zina, ka ir uz pasaules cilvēki, kam viņš ir pats galvenais.
