Dziedātāja MØ Latvijā viesojās novembra beigās sava jaunākā albuma “Forever Neverland” tūres ietvaros. Šis ir mūziķes otrais albums, kurā atrodamas 14 dziesmas elektropopa un indī popa stilistikā. Muzikāli joprojām saglabājot dejošanai vajadzīgos elementus – minimālistisku, maigu ritmiskumu, atmiņā paliekošas, neuzbāzīgas melodijas, MØ veikli klausītāju ved cauri nelaimīgas mīlas stāsta attīstībai, peripetijām un atrisinājumam.
MØ ir draudzīga un atvērta sarunbiedrene, kas joprojām stāv ar abām kājām uz zemes, nevis “lidinās slavas mākoņos” (kā tas popzvaigznei pieklātos). Dziedātājas kontā ir 17 dažādi apbalvojumi, hiti “Kamikaze”, “Final Song”, un sadarbība ar popmūzikā ietekmīgajiem “Major Lazer” un citiem. Interesanti, ka tīņu gados MØ bija aktīva panku subkultūrā, un šis panku tiešums, sirsnība un ideālisms joprojām ir viņā.
Tīņu gados jūs spēlējāt panku grupā, tagad radāt popmūziku. Kas ir tas, ko joprojām esat saglabājusi no panku laika?
Es vienmēr esmu bijusi ieinteresēta saprecināt abas šīs pasaules. Tīņu vecumā es biju liela "Sonic Youth", "Black Fag" , "Sex Pistols", "Nirvana", "Mad Honey" fane, esot jau divdesmitgadniece, atsāku klausīties popmūziku, piemēram, MIA un citus māksliniekus, kuri rada popu ar pankiem raksturīgo attieksmi. MIA ir politiski aktīva, viņa ar savu vizuālo redzējumu un mūziku izaicina klausītājus.
Arī tagad liela popmūzikas šova vietā labprātāk izvēlētos doties uz panku koncertu. Man patīk pops, jo tas dod iemeslu kopā sanākt daudz atšķirīgiem cilvēkiem, bet tajā pašā laikā popmūzikai ir jāpaplašina apvārsnis.
Lieli popkoncerti mani interesē tikai tajos gadījumos, kad tie aptver daudzas dimensijas. Jo viena dimensija – tas ir garlaicīgi. Es gribu, lai popmūzika mani aktivizē, gribu redzēt nākotni!
Jūs esat no Dānijas – zemes ar augstu labklājību un noteiktu sabiedrības sistēmu. Kāda ir jūsu attieksme pret šo kārtību?
Jā, mums Dānijā ir patiešām laba veselības aprūpes sistēma. Ar to es domāju, tu maksā lielus nodokļus un pretī saņem bezmaksas izglītību, veselības aprūpi un citas lietas. Es šo lietu atbalstu. Manuprāt, ir ļoti labi, ka ikkatram tiek dota iespēja dzīvot labāk. Jo vairāk iedzīvotāju ir laimīgāki, jo labāka ir kopējā situācija. Tāpēc es iestājos par nodokļu maksāšanu, ja ar to varu veicināt labklājību! Bet šobrīd politiski ir visnotaļ savāds laiks un to var sajust arī Dānijā.
Vai jūs joprojām dzīvojat Dānijā?
Jā, man ir dzīvoklis Kopenhāgenā.
Jūs patiešām esat Dānijai uzticīga!
Jā, esmu, bet es gandrīz visu laiku ceļoju. Kad man ir brīvs laiks, tad dodos uz Kopenhāgenu, lai satiktu savus senos draugus un ģimeni, ar kuriem varu aprunāties par ikdienišķām, normālām lietām. Manuprāt, ir svarīgi būt ar abām kājām uz zemes.
Atgriežoties pie mūzikas, dažkārt māksliniekiem nepatīk, ja viņa daiļradi sauc par popmūziku, jo, šķiet, ka šis apzīmējums mūziku mazāk vērtīgāku. Ko jūs par šo sakāt?
Mūsdienās pops var būt tik dažāds. Ja tev ir bail pārstāvēt kādu mūzikas stilu, tad pārliecinies, ka esi pietiekami dumpinieciska, neatkarīga un tāda ir arī tava mūzika, arī tad, ja tā ir popmūzika. Runa ir par attieksmi, ar kādu tu uztver savu mūziku.
Jums jau ir viens lielais superhits. Kādus redzat nākamos izaicinājumus?
Lielais hits "Lean on" bija "Major Laser" dziesma, bet es gribu radīt pati savu mūziku. Protams, man patīk būt viesmāksliniecei. Tas ir ļoti pateicīgs veids kā, būdama māksliniece, varu eksperimentēt un izmēģināt dažādas lietas, šādi dodot sev brīvību no sava mazā mākslinieciskā "burbuļa". Protams, mans sapnis vienmēr ir bijis būt māksliniecei ar pašai savu balsi un skanējumu, un to arī veidoju.
Kādos apstākļos rodas šī jaunā, svaigā mūzika ar hita potenciālu?
Svaigā mūzika rodas tad, ja patiešām labā dienā samiksē divus māksliniekus, kuriem ir atšķirīga dzīves, muzikālā pieredze. Ja esi paņēmusi labāko no divām atšķirīgām pasaulēm un to sajaukusi vienā, tad radīsies patiešām unikāls skaņdarbs.
Kas klausītājiem noteikti būtu jāzina par jūsu jauno albumu “Forever Neverland”?
Man bija vajadzīgi četrarpus gadi, lai ierakstītu albumu. Tas nenoliedzami ir ieturēts mūsdienu populārās mūzikas skanējumā, bet tajā pašā laikā es varētu dziedāt par tām lietām, kas man ir svarīgas.
Man nepatīk rakstīt mūziku, ja izjūtu spiedienu vai uz mani tiek liktas cerības. Šeit nerunāju par faniem, bet gan par biznesa plānu, kurš paredz, ka man jāsaraksta hiti. Nevar būt radošajā procesā, ja domā par naudu.
Jūsu mūzikai ir gados jaunāka auditorija, kas nav jūsu vienaudži. Kā jūs veidojat, saglabājat saikni ar saviem klausītājiem? Galu galā, ir pavisam dabiski, ka laika gaitā mēs izaugam no kādam konkrētam vecumam raksturīgām problēmām.
Cilvēki, kuri klausās popmūziku, pārsvarā ir jaunieši, bet es domāju, ka man ir arī gados vecāki fani. Es vienmēr esmu jutusies nenobriedusi un naiva, lai gan esmu 30 gadus veca, joprojām varu sevi identificēt ar jauniešiem, ar viņos mītošo nemieru un apjukumu. Kurš zina, varbūt reiz tas mainīsies? Un atkal - esmu pateicīga visiem, kuri vēlas klausīties manu mūziku.
Kādus principus jūs ievērojat savos koncertos?
Koncertos man ir svarīgi radīt noskaņojumu un atmosfēru. Tieši šī noskaņa rada saikni starp mani, manu grupu un klausītājiem. Šajā mirklī apzināmies, ka mēs visi esam šeit – kopā. Lai kopā sajūtam, ka tas ir patiess mirklis. Enerģija un emociju izrādīšana ir ļoti svarīga koncerta sastāvdaļa. Un atkal vērtēju kā skatītāja – kad es eju uz koncertu, es vēlos kaut ko sajust – just mākslinieku, uzzināt, kas viņi ir, un redzēt to, ka viņi nav perfekti. Redzēt, kā viņi atdodas savai lietai. Un to es pati arī cenšos darīt, jo domāju, ka tas ir drosmīgi. Būt perfektam nav veselīgi. Māksla (un arī citas lietas) – lai gan dažreiz tā šķiet biedējoša, tai piemīt skaistums un patiesums – tas ir tas, ko tu vēlies saņemt.
