Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Diriģents Jānis Erenštreits

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Aktieris Jānis Skanis

Daudz laimes, jubilār! Žurnāliste un rakstniece Lia Guļevska

Būt, draudziņ, būt! Žurnālistes Lias Guļevskas atbilde Hamletam

Lia Guļevska, leģendārā "Mikrofona" un citu radioraidījumu veidotāja un tagad arī daudzu grāmatu autore, uz interviju raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" ierodas ar prieku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka saruna notiek Latvijas Radio 1. studijā, kur Liai pazīstams katrs stūrītis, te ik uz soļa nākas satikt arī bijušos kolēģus, un katram Lia pasaka ko gaišu un labprāt pajoko.

Kamolā tinēja

Ojārs Rubenis, kas šoreiz ir raidījuma vadītājs, Guļevsku galanti sagaida ar rozi, un, zinot, ka viena no Lias mīļākajām "Mikrofona" laika dziesmām ir Raimonda Paula un Vizmas Belševicas "Kamolā tinēja" Imanta Skrastiņa izpildījumā, Liu sirsnīgi sveicot, jautā, vai viņa pati nav tāda kamolā tinēja?

Un kā gan ne? – visiem Lias raidījumiem, kā arī grāmatām par izcilām mūsdienu personībām (leģendāro aktieri Jāni Kubili, sirds ķirurgu Romanu Lāci, diplomātu, juristu, sportistu Gvido Zemrībo, ārstu un brīnumainā kārtā dziedināto Henriku Grigalinoviču, režisoru Eduardu Smiļģi, Rīgas Sv. Pētera baznīcas liktenīgajiem cilvēkiem u.c.) – visiem viņas darbiem ir kaut kas kopīgs. Proti: uzstādījums. Lia Guļevska ir Imanta Ziedoņa, Pētera Kļavas, Andra Buiķa skolniece un līdzgaitniece, Lia ir dzīves pētniece un kultūras vērtību kolekcionāre, kas glītos kamolos (lasi: raidījumos un grāmatās) satītas vērtības pasniedz mums visiem.

Lai arī tas izklausās ļoti patētiski, Lia apzināti strādā pie pozitīvisma un gaismas kampaņas, pazemīgi piemetinot: "Es esmu tikai starpnieks!"

Sapnis par skatuvi

Agrā jaunībā Lia par rakstīšanu nav sapņojusi, bet stājusies aktieros, taču nav tikusi. Arī Ojāram Rubenim liktenis pavērsies līdzīgi, vienīgā atšķirība: Lia atraidījumu saņēmusi no Alfrēda Jaunušāna, Ojāram kurvīti iedevis Arnolds Liniņš. Vēlāk abi, satiekot savus režisorus, atgādinājuši veco stāstu un – interesanti, ka abu režisoru atbildes bijušas līdzīgas: abi nopriecājušies par savu lēmumu, sak, citādi Latvija būtu zaudējusi lielisku un veiksmīgu žurnālistu!

Melluži

Lai gan dzimusi Rīgā, visa dzīve nodzīvota Mellužos, Jūrmalā. Tā kā Lia dzimusi kara laikā, vecāki mazo meitiņu aizveduši pie vecmāmiņas: gan mierīgāk un drošāk, gan svaigāks gaiss – priedes un jūra.

Mellužos joprojām kuplo bērzs, ko mamma iestādījusi Liai. “Interesanti, ka bērzs ne tikai joprojām šalko mājas pagalmā, tas turpinās arī dzimtas vārdā – manam mazdēlam Kristeram uzvārds ir tieši tāds: Bērzs,” stāsta Lia. Koku stādīšanas tradīciju viņa turpinājusi, meitai dāvinot ievu – lai būtu romantiska vieta, kur ar puišiem randiņos tikties.

Lia un Diāna

Dienu, kad piedzimusi Diāna, Lia sauc par laimīgāko mūžā. Starp citu, meita gājusi mammas profesijas ceļus – ilgus gadus bijusi radio režisore, bērnu raidījumu autore un producente. Arī Diānu raksturo interese mistiskām un garīgām lietām – viņa ir grāmatas par saziņu ar eņģeļiem autore.

Grieķiete

Lai arī Lias mentalitāte šķiet latviska, tomēr brūnajām acīm un tumšajām, vijīgajām matu cirtām ir vēl cits stāsts.

Tas saistās ar Femeļa kungu, Lias vectētiņu, kas kā jauns puisis, grieķis pēc tautības, reiz Rīgā saticis latviešu meiteni Mariju Kurcišas jaunkundzi, kas pēc gadiem kļuvusi par Lias vecmāmiņu.

Lia ar vectēviem

"Mana mīļākā zeme ir Itālija, sapņu vieta – Venēcija. Bet tad, kad lidoju uz Grieķiju, un lidmašīna jau laidās lejā, es fiziski sajutu, ka kaut kas sāk strādāt," atceras Lia.

"Man ļoti patīk ceļot, nedēļu vai desmit dienas, – tas ir brīnišķīgi. Bet tad gribas atpakaļ, esmu absolūta Latvijas patriote."

Liai ir divi jaunāki brāļi – Aleksandrs un "mazais brālītis", leģendārās grupas "Menuets" solists, tagad arī ģitāras un pūšamo instrumentu skolotājs Adrians Kukuvass: "Adrians pirmo dziesmu sarakstīja, kad nomira vecaistēvs. Ne grieķu tautības vectētiņš, bet otrs," stāsta Lia. "Tajā dienā Adrians visu dienu spēlēja klavieres, Bēthovenu citus klasiķus. Un pēkšņi – no Bēthovena "Mēnesnīcas sonātes" turpinājās tēma dziesmai "Krīt visbaltākie sniegi". Vēlāk ar šo dziesmu grupa uzvarēja LTV konkursā "Ko tu proti?" – un no tā brīža sākās "Menuets" popularitātes kāpums."

Adriana sveiciens māsai

Lai "lielo māsu" iepriecināta, raidījuma radošā grupa ierakstījusi jubilārei mazu ekspresinterviju un sveicienu no "mazā brālīša".

Adrians stāsta, ka Lia abiem brāļiem bērnībā bijusi kā otra mamma: "Viņa no rīta servēja brokastu maizītes mums abiem. Atceros: esot vēl gultās, mums pusaizmigušiem vaicāja: vai ēdīsiet maizītes ar gurķiem vai tomātiem?... Ar gurķiem vienmēr bija rupjmaize, ar tomātiem – baltmaize."

Adrians dalās vēl citās epizodēs no bērnības ģimenes laimes. Mamma bijusi ārste, tētim, trīs bērnus apgādājot, nav sanācis tikt pie augstākās izglītības, bet viņš labi zīmējis, mācījies dziedāt pie Viļumaņa un mājās vienmēr skanējusi mūzika: "Mūsu mājās ļoti iemīlēts bija Mario Lanca. Arī tēvam pašam bija brīnišķīga balss, un paliela vinila plašu kolekcija – visi itāļi, kamermūziķi, vēlāk – arī Muslims Magomajevs, Jānis Zābers... tādas lielas balsis mums mājās skanēja augām dienām," atceras Adrians.

Un tieši raidījuma laikā pirmo reizi māsai Liai izskan arī Adriana sakomponēta dziesma:

"...Cik laimīgs zieds,
Cik laimīgs putnu pāris,
Cik laimīgs Dievs, kad pāri zemei iet!
Lai ziedošs zars tev, māsiņ, vienmēr zied!" –

Jaundarbs Liu patiešām aizkustina, jo tā ir ne tikai jauna dziesma, bet pirmā, ko brālis veltījis speciāli viņai. Taču vislielākais prieks esot par ikdienas saskanīgo un draudzīgo dzīvi Mellužos, kur katram – Liai, Aleksandram un Adrianam – ir sava māja, bet – kopīga satikšana un palīdzēšana.

Lia ar brāļiem

Ojārs šaubīdamies pārjautā, kā, tik ilgi un tik tuvu dzīvojot, ne reizi nav sanācis saplēsties? Vai tas tā varētu būt? –"Abi mani brāļi ir lieli smējēji, un Melluži ir svētīta mūsu drošības vieta," skaidro Lia. "Pie tam – mēs katrs esam aiz savas sētas. Viens otru lieki netraucējam – reizēm netiekamies veselu nedēļu. Bet tad jau sailgojamies. Kaut ko garšīgu izcep, aiznes citiem vai kā...

Zini, Ojār, jo es vecāka palieku, jo man lielāku prieku sagādā kādam palīdzēt. Un ne tikai savējam."

Omiņš

Omiņš – tas ir mazdēla Kristera vārds vecmāmiņai Liai Guļevskai, ko viņa ar prieku pieņēmusi, kad Kristers vēl bija mazs un kad viņam ar runāšanu nevedās tik gludi. Kādreiz Guļevska lasījusi Kristeram pasakas, mīļākā no visām bijusi par Salātlapiņu, tagad Kristers (viņam jau 24 un viņš kļuvis par producentu) var palīdzēt Omiņam: “Īpaši jau ar datoru lietām,” raksturo Lia pati.

Ojārs un Lia spriež, ka, ja mazbērns nav sēdējis omei vai omiņam (vai kā nu ģimenē tas vecvecāks tiek dēvēts) klēpī, tad viņam kaut kā dzīvē pietrūkst. "Es par attiecībām ar mazbērniem drebu. Bieži prasu: kā tev iet? kā tu to dari vai šito?" savu interesi par mazbērniem raksturo Ojārs. Savukārt Lia nosmejas: "Kristeram, iespējams, ir apnikušas manas pamācības un gudrie teicieni, ko es citēju."

Latkovskis, garīgās struktūras un neredzamā pasaule

Ilmārs Latkovskis ir Lias kolēģis jau no radio "Mikrofona" laikiem, cilvēks, kam interesē garīgie procesi un struktūras, ko viņš pēta LTV raidījumā "Lielās patiesības", kur savu reizi ir viesojusies arī Lia.

"Es domāju, ka Lia joprojām brīnišķīgi īstenojas kā radošs cilvēks," savā videosveicienā komentē Ilmārs. "Liu ļoti raksturo slavenais Antuāna de Sent-Ekziperī teiciens: "Vislabāk mēs redzam ar sirdi". Jau "Mikrofona" laikos viņa ap sevi pulcēja īpašus cilvēkus. Pirmkārt, teātra cilvēkus. Arī mūziķus, māksliniekus. Toreiz, savā jaunībā, es viņas redzējumu vēl tik labi nespēju novērtēt. Bet tagad to saprotu. Un mans vēlējums ir "TTT" – tā turpināt tālāk!" savu apsveikumu sirsnīgi noslēdz Latkovskis.

"Es nebeidzu pateikties liktenim par visu, kas man dots šajā dzīvē," aizkustināta par sveicienu, saka jubilāre. "Ilmār, tu pats esi šo lielo dvēseles un gara tēmu aizsācējs un risini tās joprojām," Lia virtuāli atbild Ilmāram un turpina par saviem līdzbiedriem un skolotājiem.

"Jā, veselus 10 gadus Majoru Kultūras namā mēs kopā ar Pēteri Kļavu un Andri Buiķi veidojām vakara sarunu ciklu par šīm tēmām. Es pati brīnījos un biju tik laimīga, ka varēju būt starp tik īpašiem cilvēkiem. Un es zinu: kad mums būs lemts, mēs redzēsim to, ko tagad neredzam. Viss, kas ir pasakās: raganas, vecīši, elfi, rūķi, – tā ir neredzamā pasaule.

Neredzamā, garīgā pasaule ir daudz lielāka nekā redzamā, ikdienā satveramā."

Vai mēs gribam vai ne, bet ikviena rīcība redzamajā pasaulē rada sekas neredzamajā: "Ja mēs turpināsim par šo tēmu, es nevarēšu nerunāt par Ukrainu, uz ko man nav atbildes: kāpēc tā notika? Kāpēc tik daudz upuru?" par cilvēcisko atbildību turpina Guļevska.

"Daudz tiek runāts par ekonomiskām un politiskām konsekvencēm, bet es domāju, ka atbilde visam notiekošajam ir – šausmīga mazizglītotība," procesus raksturo Ojārs.

"Jā, un tas ir arī mūsu, mediju un ikviena, kas veido sabiedrisko domu, uzdevums. Savulaik "Mikrofons" darīja ļoti daudz latviešu gara vienotībai. To atzina savulaik mans mīļais Zigmunds Skujiņš. To teica arī Raimonds Pauls, Jānis Peters... Teātris, Dzejas dienas, Dziesmu svētki – tie bija notikumi, kas izauklēja Atmodu."

Zigmunds Skujiņš

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš, kas savulaik bija arī pirmais Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs, Liai ir īpašs cilvēks, kas Guļevsku vienmēr ļoti atbalstījis, īpaši jau "Mikrofona" periodā, kas bija stingrās padomijas stagnācijas un cenzūras laiks: "Diez vai mēs varētu arī ar Buiķi un Kļavu runāt, ja nebūtu Skujiņa. Viņam, tāpat kā man, Venēcija bija sapņu zeme. Savulaik atvedu viņam no šīs zemes karnevāla masku un jautāju: kāpēc pats neaizbraucat, Zigmund? Viņš atbildēja: tad jau Venēcija vairs nebūtu sapnis," Lia nespēj slēpt emocijas par rakstnieka neseno aiziešanu mūžībā.

Jubilāre saka, ka pašlaik pārlasot Skujiņa grāmatas un rekomendē to visiem: cik interesanti un aizraujoši tās joprojām lasās! Guļevska paņēmusi līdzi kādu Skujiņa grāmatu, kas izdota nesen – 2019. gadā, Itālijā: "Tas ir atzinums par kvalitāti." Grāmatā ir ieraksts: paldies, Lia, Jums par valdzinošo draudzību!

"Ko viņš ar to domāja?" smaidot jautā Ojārs. "Te nav seksuālās pieskaņas," Lia noraidoši šūpo galvu. "Garīgās tuvības pieskaņa varbūt ir, – mēs bijām dvēseles biedri, kaut vienmēr tikai uz jūs," nosmaida Lia, kas arī pati veidojusi grāmatu par rakstnieku: "Skujiņš izlasīja manu grāmatu par viņu un teica: jūs būsiet mani izpētījusi kā neviens!"

Kubilis

Viens no Lias grāmatu varoņiem ir arī leģendārais Nacionālā teātra aktieris Jānis Kubilis.

Ojārs uzdod Liai mīklu: "Es šodien zvanīju cilvēkam, kam ļoti patīk dārzs, puķes, – un es teicu, ka man būs saruna ar tevi, un viņš tevi raksturoja šādi: "Cilvēciska, saprotoša un temperamentīga. Un pasakiet viņai, lai viņa savu izpratni par cilvēkiem nekad nepazaudē." Kā tu domā, kurš tas varētu būt?"

Lia, protams, it ātri atmin, ka dārza mīļotājs ir Jānis Kubilis, kas vasaras pavada Baltezerā, kaimiņos Raimondam Paulam, kas ilgus gadus bijis ne tikai Lias radio kolēģis, bet ciešs sadarbības partneris "Mikrofona" noslēguma koncertos, kuros daudzus gadus triumfēja tieši Paula dziesmas.

Taču, runājot par Jāni Kubili, Lia saka: "Kubilītis ir mans paraugs tam, kā cilvēkam ir jāturas." Ojārs labprāt piekrīt: "Jā, vīrs, mākslinieks ar lielo burtu, kam drīz būs 99, apbrīnoju viņa inteliģenci."

"Jā, un cik mūsdienīgi domājošs viņš ir!" papildina Lia. "Mans mazdēls Kristers saka, ka ar Kubili ir ļoti interesanti runāt! Kristers savos 20 un Kubilis savo 90 – viņi runā ilgi un par visu ko."

Cilinskis, Bruno Oja un Lias moto

Lia savā bagātajā dzīvē satikusi daudz lielisku cilvēku, par daļu no viņiem veidojusi grāmatas, kā lieciniekus par lielumu un arī par dzīves daudznozīmīgumu. Viņa zina ko vairāk par meiteņu dievinātajiem Gunāru Cilinski un Bruno Oju, ko satikusi, vēl būdama jauna bibliotekāre kultūras namā "Draudzība": "Tur toreiz Ivars Mazurs vadīja džeza orķestri ar visiem mūsu izcilajiem mūziķiem, un Bruno Oja bija solists," stāsta jubilāre. "Toreiz neviens nedziedāja angļu valodā, bet Bruno dziedāja. Visi skrēja uz dejām kā traki, kultūras nama vadītājs Sotņiks, mazs augumā, bet vīrs ar krampi, – viņš ļoti lepojās, ka vada kultūras namu, kur spēlē tādi mūziķi. Tualetēs meitenes gan reizēm saķērās par to, kura pavadīs Oju līdz trolejbusam. Bet Bruno visu savu naudiņu sūtīja saviem jaunākajiem brāļiem uz Tartu. Vēlāk Bruno aizprecējās uz Poliju."

Stāsti raidījumā nespēj beigties, ir sakrāts tik daudz, ko apvieno Lias pašas dzīves moto. Proti, uz hamletisko jautājumu "Būt vai nebūt?" – viņa apņēmīgi un sirsnīgi atbild: "Būt, draudziņ, būt!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt