Šoreiz atšķirībā no iepriekšējām ekspedīcijām nolemjam doties mazbudžeta kruīzā nevis no rīta, bet gan vakarpusē – kad dienas darbi jau apdarīti. Esam pilnā sastāvā – ar busu Sniega Leopardu kā kartes lasītājs braukšu es, auto vadīs Dzīvesbiedrs, turpat arī Atvase, bet pa kājām pīsies mazgabarīta suns Lapa Lapiņš. Laiks ir maigs un liegs – vakar lijis kārtējā oranžā brīdinājuma lietus, bet šodien viss jau apžuvis un daba sulīgi padzērusies. Savu ceļojumu sākam nedaudz pirms septiņiem vakarā.
Bišumuižas apkaime atrodas Zemgales priekšpilsētā, un tajā pēc Vikipēdijas datiem mīt 2360 iedzīvotāju. Tā ir vēsturiski sena vieta, kas radusies ap 1773. gadā dibināto Bišu (jeb Šildera, jeb Hilzena) muižu, kurā 19. gadsimta vidū tika uzbūvētas pirmās rūpnīcas. Patiesībā senāk šo apkārtni sauca par Katlakalnu, kas tagad sadalīts Rīgas pierobežas mazajā apkaimītē (vien 140 iedzīvotāju!) un Ķekavas novada Katlakalnā. Katlakalna zemes bijušas apdzīvotas jau kopš neolīta laikiem. Pirmie nami te bijuši liels dzirnavu komplekss, bet savu vārdu tas ieguvis pēc 1635. gadā celtās baznīcas (Ķekavas daļā) nosaukuma. Šobrīd Katlakalnā dominē rūpnieciskā apbūve, kā arī jaunus vaibstus klusajai nomalei piešķīris nesen būvētais Dienvidu tilts pār Daugavu.
No A7 uz Šautuves ielu
Bišumuižas apkaimē iekļūstam, sākotnēji braucot pa straujo A7 šoseju un tad iegriežoties mazajā Šautuves ieliņā. Iesākumā vēlos papētīt vietējās kāpas, kurās reiz sensenos laikos, īsti nemaz nezinot, kurā Rīgas administratīvajā daļā atrodos, ieklīdu romantiskā pastaigā kopā ar Dzīvesbiedru. Jāatzīst, ka tad viss likās plašāks un mežonīgāks. Stūrējam pa kokos ieaugušu, rimtu privātmāju kvartālu, bet drīz piebraucam pie nesen būvēta, jauno dzīvokļu māju bloka, kas internetā privatizējis apkaimes nosaukuma saiti bisumuiza.lv un tā arī saucas. Tie ir pelēki krāsoti četrstāvīgi nami, kas man nedaudz atgādina filmās redzētos rietumvalstu cietumus – ērti iekārtotus, bet tomēr drūmi noslēgtus. Dzīvīgumu vieš daži ar puķēm apstādīti balkoni. Sakoptais, ar zemi pļautu mauriņu apjoztais blokmāju kvartāls kontrastē ar joprojām blakus esošo savvaļību – kupliem kumšķiem aizaugušu pļavu un tālāk esošo skrajo mežiņu. Tepat vienai kāpai atsegts pauris – smilšu bedrē ierīkots improvizēts rotaļlaukums, kur bērni no elitāriem dzīvokļiem rotaļājas ar asfalta gabaliem un azbesta šīfera lauskām. Paralēli dzīvojamam masīvam un caur dabas zonu stiepjas augstsprieguma līnija, bet salīdzinoši netālu debesīs duras televīzijas tornis – šo asi šovakar apskatīsim no dažādiem leņķiem.
Nolemjam paieties pa kādu no daudzajām meža smilšu taciņām. Ik pa brīdim garām panesas kāds veselīgs skrējējs vai riteņbraucējs. Lai arī apkārt koki un krūmi, tepat vien dārd A7 trase, un ik pa brīdim atskan kādas steidzīgas fūres dobjais klong un klang. Pēc brītiņa izejam pie asfaltēta ceļa, kas reiz varētu būt bijis kādas iekšējas, slēgtas teritorijas daļa – par to liecina arī daži iepriekš pamanīti, šķībi ķieģeļu sētas stabi. Dzīvesbiedrs saka – "militāristi", bet man uznāk smiekliņš par to, kā mūsdienās ikvienu 20. gadsimta vēstures balto plankumu aizpilda "mistiskie militāristi". Savukārt Atvase atrod bises patronas čaulu. Šautuves iela attaisno savu nosaukumu. Apkārt mētājās betona drupačas un pār tām plaukst dažādu invazīvo augu buķete.
Lai arī kas te reiz būtu bijis, daba strauji atgūst nokavēto.
Sisinot sienāžu korim, ejam uz priekšu un pamanām, ka ne mēs vienīgie izbaudām augusta vakara liķieri – celiņa atzarā sasēdis bariņš latviešu vīru, kas, turpat sametot savus velosipēdus, sarīkojuši alus sapulci. Ceļš noslēdzas ar nožogotu aploku, kur sagūlušas mucas ar uzrakstu "Dīzeļdegviela". Pa stūriem iepriekšējās paaudzes signalizācijas iekārtas, kas kā spiegu filmās aizpūstas ar krāsu. Blakus piekalnītē ierīkota auto labotava, pie kuras sakrājušies mašīnu vraki. Dodamies pa asfaltētās elipses otru pusi atpakaļ, un Atvase noplūc kosu (senas izcelsmes daudzgadīgu sporaugu dzimta, kas bijusi plaši izplatīta karbonā, bet kurā mūsdienās saglabājusies tikai kosas ģints ar nedaudzām sugām. Raksturīgs posmains stublājs ar labi norobežotām mezglu vietām.) Līdz ar to sākas jau tradicionāla ģimenes diskusija – vai šis vārds jāizrunā ar apaļo divskani, vai īso, vai garo patskani. Aiz sānceļā nomestiem blokiem skvērs, bet tālāk motociklu braukšanas skola. Nolūkojamies, kā norobežota plača vidū stāv instruktors, un viņam gluži kā zirgu vārdotājam apkārt lēkšo melni kumeļi – bruņās tērpti nākotnes motociklisti. Esam nonākuši līdz "Viadas" benzīntankam, kur jauniešu bariņš viens otram atrāda savas tverka prasmes. Viņus filmē ne tikai pašu mobilie telefoni, bet arī novērošanas kameras. Tad, sekojot augstsprieguma līnijai, pa kāpu stigu brienam atpakaļ pie sava Sniega Leoparda. Aiz TV torņa kā nākamais skatienu piesaistošais punkts ir Svētā Jāņa Priekšteča pareizticīgās baznīcas pelēkie kupoli Maskavas forštatē. Aprūsējušajam busiņam griežoties prom no pelēko namu ciemata, mūs no sava balkona ar aizdomām pilnu skatienu pavada kāds Bišumuižas premium klases (kā teikts interneta reklāmās) dzīvokļu iemītnieks.
Bauskas iela
Sekojot tramvaja līnijai pa mazu namiņu un necaurredzamu kokā žogu apņemto Bauskas ielu, piebraucam pie tās 143. numura, kur šobrīd saimnieko "Latvijas finieris", bet vēsturiski šī vieta ir viens no apkaimes tapšanas sākumpunktiem. Senos laikos te bijušas iepriekš pieminētās dzirnavas, tad eļļas spiestuve, pēc tam lenšu ražotne un Knopa papīrfabrika. Uz tās bāzes pēc Pirmā pasaules kara te rosās uzņēmumā "Vulkāns" un top sērkociņi. Līdz ar okupāciju uzņēmumu nacionalizē, un 1957. gadā rūpnīcas "Furniers" jaunceltajā cehā ražo radioaparātu futlārus no finiera, savukārt 1972. gadā te iešūpojas pirmais, leģendārais bērnu šūpuļzirdziņš. Rūpnīca "Latvijas finiera" kopuzņēmuma "Trojas" vadībā spēj pārdzīvot vētrainos deviņdesmitos, lai kļūtu par veiksmīgu saplākšņa izstrādājumu ražotni mūsu dienās.
Šobrīd ēku kompleksu, kas joprojām ietilpināms vienā skata laukā, veido 19./20. gadsimta mijā būvētie rūpnīcas fragmenti, kas glīti saaudzēti ar mūsdienu ražošanas prasībām atbilstīgām palīgēkām. Mūra sienas ir attīrītas no kvēpu kārtas, teritorijā joprojām stalti stāv ķieģeļu skursteņi, kas gan šobrīd pilda tikai vēsturisku liecību lomu, logailas ierāmētas eleganti sarkanas. Rodas sajūta, ka cara laika rūpnīca uzreiz būtu ielēkusi 21. gadsimtā, apejot nehumāno padomju laika industrializāciju.
Mani patiesi sajūsmina pret Bauskas ielu vērstā lielā stikla siena – vitrīna, kurā ikviens var vērot fabrikā notiekošo – viss tīrs, sarežģītās tehniskās iekārtas un darbinieki veic savus uzdevumus.
Turpat blakus ražotnei piebūvēts skeitparks, kur veiklību trenē bariņš bērnu un jauniešu – tā ir arī sava veida uzņēmuma ražoto materiālu kvalitātes publiska pārbaude.
Neoficiālais Bišumuižas centrs
Apstājamies neoficiālajā Bišumuižas centrā, kur saplūst Bauskas, Gulbju un Bukaišu ielas. Te arī 10. tramvaja gala cilpa. Blakus busiņam nātru un apiņu džungļos redzama zīme, ka šeit peldēties nav ieteicams. Tātad kādam ir bijis nepatīkams precedents seklajā un ne pārāk tīrajā Bišumuižas grāvī jeb Dzirnupītē. Necilā mazupīte patiesībā ir 12 kilometrus gara, bet tās lielākā daļa ir ieslodzīta pazemes notekās. Ar kājām virzāmies pa Gulbju ielu, meklējot Bišumuižas parka vārtus. Gulbju ielā 1b dzīvo cilvēks, kas acīmredzami piepildījis sapni par mājiņu un savu republiku, lai arī ļoti nelielu: pie saimniecības ēkā iebūvēta mitekļa ierīkots dažu kvadrātmetru liels, slēgts pagalms, kur ir saimniecības un atpūtas stūrītis, neskaitāmi augi un neparastās vietās nostiprināti darba rīki. Lai taupītu vietu, dārza čības piestiprinātas turpat pie ārdurvju sienas, bet namiņa skursteni no nokrišņiem pasargā spožs, ačgārni apvāzts kastrolis. Turpat apcirptā liepā iestiprināts strazdu būris, kuru rotā Ukrainas karogs. Tālāk redzama skaista īres dzīvokļu māja – garš, fuksiju rozā toņa koka nams, kura baltos, lētos un bezdvēseliskos plastmasas logus joprojām apņem koķetas kokā grieztas kroķītes jeb sandriki. Te ir pavisam kluss, nemanām neviena gājēja. Pret ieeju parkā atrodas klajš laukums, kurā sabērtas būvgružu kaudzes. Te kādreiz bija sērkociņu ražotne "Vezuvs", vēlāk pārsaukta par "Komētu". Savukārt par aiz kokiem esošo valsts nozīmes kultūras mantojumu vēsta apskrandis info stends. Neizskatās labi. Dodamies tālāk pa izdangātu ceļu, kuru apņem aizmirsts mūža mežs, līdz nonākam pie šķietami seniem, elegantiem vārtiem – līdzīgu tiem no "Adamsu ģimenītes" filmas. Papētot tuvāk, var redzēt, ka betona kolonnas ir mūslaikos radītas, bet arī tas nekas. Zem mūsu kājām strauji tek Bišumuižas grāvja upīte, un gaiss ož piesmacis un mitrs.
Apkārt daudz lielu, sirmu koku, un es atceros skumju teikumu, ko nesen izlasīju kādas citas muižas aprakstā – ka šādos parkos dabas daudzveidība ir daudz lielāka nekā mūsu pašu izslavētajos mežos –
jo te ļauts augt veciem kokiem – sīku radību mikropasaulēm – atšķirībā no meža, kur koka vērtība (it sevišķi pēc nesenajiem likuma grozījumiem) ir tikai tā nocirstais baļķis, konvertēts naudā. Pēc ceļa līkuma satiekam vienu īpaši cienīgu parka iemītnieku – varenu ozolu ar dižkoka piespraudi. Iepriecina, ka tā zaru vainags izskatās kopts un apkārtne iztīrīta no milža labsajūtu traucējošiem krūmiņiem.
1820. gadā bagātās tirgotāju Brandenburgu dzimtas celtais Bišumuižas kungu nams ir klasicisma stila vienstāva mūra ēka, ar izbūvētu mezonīnu – zemu palīgstāvu, kā arī puspagrabu. Abās ēkas pusēs atrodas tai pārspīlēti liels portiks ar varenām joniešu kolonnām. Ap to pašu laiku iekopts arī plašais parks. Neatkarīgās Latvijas periodā te bijuši dzīvokļi, bet padomju gados rūpnīca "Rīgas stikls". Kopš deviņdesmito gadu sākuma muižas īpašnieks ir Arvīds Tauriņš.
Par padomju laiku rūpniecisko darbību liecina daudzās, nelielās darbnīcas, kurā katrā pa īrniekam. Uzreiz jāpiemin – lai ar arī ieeja parkā radīja drūmu priekšnojautu, te nemaz tā nav. Būvju komplekss – gan tālāk esošā pils, gan darbnīcu namiņi, no kuriem daži ir pārbūvētas, senās muižas saimniecības ēkas, ir labā tehniskā stāvoklī – visi zem drošiem jumtiem un ar jauniem, pieklājīgiem logiem. Jā, te vēl nav izdevies tikt līdz estētiski baudāmas, lepni atjaunotas muižas līmenim, bet, skatoties no malas, var just, ka šeit ir izveidojusies tāda kā vietējā kopiena, kas rūpējās par kārtību un tīrību. Šādas teritorijas attīstībā tas ir ļoti svarīgi – iesaistot vietējo sabiedrību, mērķtiecīgi virzīties maziem solīšiem uz priekšu, no sākuma sakārtojot tehniskos jautājumus, nevis mēģināt uzreiz aptvert milzu līdzekļus paģērošo vīziju par pili kā konfekti. Muižas piekājē redzam galdnieku un auto darbnīcas, te arī plakāti par vietējā amatierteātra izrādēm, kā arī izlasu uzrakstu "Mājdārziņš Vīnodziņas" – jau ceru ieraudzīt komūnas dārziņu, bet tad saprotu, ka šajos stādījumos audzina bērnus, nevis dārzeņus. Dzīvesbiedrs pastāsta, ka savā iepriekšējā dzīvē – agrīnajos divtūkstošajos – te bijis stallis un viņš nācis uz izjādēm, un ka kopumā šeit viss ir krietni uzlabojies. Šobrīd pavadā vestu te pamanām tikai kaķi, ko kāds vietējais teritorijas iemītnieks paņēmis pastaigā.
Pati muižas celtne ir bez redzamiem bojājumiem – tik vien cik nedaudz nolupusi. Tās eksterjera greznākā rota ir krāšņie joniskie kapiteļi milzu kolonnu augšdaļā. Pils priekšpuses laukumā, šķiet, mēdz notikt kultūras pasākumi (par to vēsta arī plakāts – augusta beigās šeit uzstāsies Kārlis Kazāks) un, visticamāk, tad terase iekšpus portika pārvēršas teiksmainā skatuvē. Arī šobrīd pa augšstāva logu skan kas līdzīgs rokgrupas mēģinājumam vai varbūt skaņu celiņa māsterešanai. Dzirdu, kā vīriešu balsis apspriež solistu un salīdzina to ar kādu no roka pasaules daudzajiem Nikijiem. No citas telpas plūst leņķa slīpmašīnas vokāls – kāds kaut ko remontē un slīpē ar raupju ripu. Muižas nams turpina dzīvot, lai arī ne baltvācu aristokrātu smalkajās noskaņās.
Ramas krogs un Piena kombināts
Atgriežamies krustojumā, lai, pārejot Bauskas ielu, nokļūtu Katlakalnā un apskatītu seno, vienreizēji šarmanto koka namu ar dakstiņu jumtu – 18. gadsimtā celto Ramas krogu. Jāatzīst, kad es vēl meklēju savu māju visai dzīvei, šī bija mana sapņu izvēle. Pirms kāda laika braucot garām, likās, ka te viss iet uz postu, bet tagad ēka, šķiet, atradusi jaunus, gādīgus saimniekus – šādus secinājumus veicu pēc sekundārām pazīmēm: ir glīti aizkari, sakopts pagalms un beidzot sakārtota jumta kore.
Dodamies ar kājām tālāk pa Bukaišu ielu, lai nonāktu pie šīs apkaimes galvenā personāža – Rīgas Piena kombināta. Platajā, bet klusajā ielā ražošanas ēkas mijas ar aiz žogiem paslēptām privātmājām. Tās būvētas 80., 90. gadu mijas konstruktīvajos risinājumos un ir apveltītas ar plašiem pagalmiem. Mēs ejam un ejam, un beidzot tiekam līdz pirmajam RPN skurstenim. Apjaušam, ka, ja šis ir tikai sākums, tad visas piena, biezpiena, siera, krējuma, un pats galvenais – saldējuma (to, ka šeit ražo "Polu", Atvase vakara gaitā atgādina vairākkārt) rūpnīcas apiešanai mums pietrūks spēka. Velkamies atpakaļ uz Sniega Leopardu, un sāk gribēties, ko uzkost.
Strupceļi un labirinti
Norādu Dzīvesbiedram – auto vadītājam – adresi mūsu nākamajam pieturpunktam: gūglē atrastu punktu, kur Bišumuižas grāvis ietek Daugavā, un braucot savā krēslā sāku gatavot sviestmaizīšu smērēšanas manufaktūru ar mērķi ieturēt vakariņas ūdens malā. Pēc brīža attopamies pie šlagbauma. Digitālais ceļvedis nav ņēmis vērā, ka laivu māju kooperatīvs "Neptūns" ir slēgtā zona. Labi, tad brauksim tālāk uz nākamo sarakstā atzīmēto vietu – gribētos nedaudz pastaigāties gar Dienvidu tilta balstiem. Sekojot ceļa zīmēm, strauji griežamies pa tilta nobrauktuvēm augšā un lejā, lai saprastu, ka arī te nekas nesanāk. Pēc nepilnas minūtes, bez iespējas apstāties jau traucamies pāri Dienvidu tiltam un tad atpakaļ – siermaizītēm būs jāuzgaida. Nu, ja jau tā, tad izlemjam doties uz ekspedīcijas noslēguma punktu – skatu uz Rīgas Katlkalnam piederošo Krūmiņsalu – un pavakariņot tur. Pa ceļam vēlos piestāt pie slavenās Piena pakas (plašāks apraksts sekos vēlāk), bet mēs atkal iestūrējam neīstajā brauktuvē un satiksme mūs aizvirza citur.
Daugavas krasta meklējumi un vakariņas
Iebraucam Lejupes ielā, no kuras ar kājām varētu piekļūt pie Daugavas krasta. Dodamies gar BIOR laboratoriju ēku, kuras fasāde ir apvilkta ar auduma sietu, uz kā uzdrukāti dažāda izmēra bumbulīši. Vai tās būtu domātas molekulas? Pa smilšainu, bedrainu ceļu, ar vakariņu sastāvdaļām mugursomā mūsu div-un-četrkājainā komanda iet uz priekšu, lai nonāktu privātmāju pudurī un strupceļā. Uz mājām šeit vairs nav numuru, bet gan nosaukumi. Secinu, ka neviļus esam iegājuši jau Ķekavas Katlakalnā, un to apliecina arī karte. Izmēģinām blakus celiņu, bet atkal apstājamies pie kādas rūpnieciskas teritorijas vārtiem. Gūgles priekšā teiktais nešķiet uzticams, jo ceļš ved pāri iežogotajam LNK Sporta parkam, un tā kā ir jau pavēls, nevēlamies tapt tajā nejauši ieslēgti. Pēdējais mēģinājums – pirms BIOR ēkas pamanām vēl vienu celiņu, kas ved vajadzīgajā virzienā. Tas ir asfaltēts, bet piemirsts kādas bijušās teritorijas satiksmes trakts. Mūsu jautrais bariņš manāmi nobiedē kādu smagās mašīnas šoferi, kas savas fūres kabīnē te paslēpies naktsguļai. Asfalta ceļš pārvēršas platā takā un līkumo caur tumšām krūmāju un mežonīgas pļavas audzēm. Drīz nonākam vakarā blāzmu aprijušas Daugavas krastā. Pāri redz Ķengaraga masīvu, bet pa labo roku kupli noaugušais Krūmiņsalas gals. 500 metru garā un vien divus metrus virs jūras līmeņa augstā sala ir zināma kopš 17. gadsimta, tā ir neapdzīvota un tās pēdējā laika (varbūt arī vienīgā) aktualitāte ir tas, ka te nesen notika festivāla "Sansusī" organizētais koncerts "Vakars Rīgā", uz kuru varēja nokļūt vienīgi ar laivu.
Kopumā šī ir romantiska vietiņa, taču nedaudz piemēslota – apetīte vakariņām te nerosās, tā kā nopūšamies un ejam atpakaļ.
Ceļojuma noslēgumā tomēr izdodas tikt pie savām maizītēm – nolemjam pabeigt skaisti un vakariņot Lielās piena pakas kompānijā. Tas ir milzu reklāmas stends – gigantiska Limbažu piena paka ar izvalbītām acīm, ūsām un muti, kas atrodas pie ieejas "Food Union" pārpirktajā Rīgas Piena kombinātā. Dzīvesbiedrs vērīgi piezīmē, ka šis veidojums ir reiz visiem pazīstamās "Windows" padomdevējās saspraudītes reinkarnācija. Patiesi, līdzība ir nenoliedzama! Es beidzot turpat busiņā smērēju maizītes, bet no rūpnīcas foajē it kā uzpīpēt iznāk apsargs. Tā kā šī ir publiska zona un Sniega Leopards ir absolūti nekaitīgs, viņš drīz vien apdzēš cigareti un dodas atpakaļ iekšā, bet mēs ēdam vakariņas. Ir 21:57, un ekspedīcija ir noslēgusies.
