Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Žurnāliste un rakstniece Lia Guļevska

«Daudz laimes, jubilār!» Diriģents Jānis Erenštreits

Bez garīgā spēka un ģimenes sadraudzības neiztikt. Diriģents Jānis Erenštreits

"Lībiešu dzimtas pēctecis, mūziķis, absolūti talantīgs pedagogs, izcils kordiriģents, kurš zēnu kora kustību izauklējis ne tikai Latvijai, bet iznesis pasaulē," tā raidījuma "Daudz laimes, jubilār" viesi raksturo Ojārs Rubenis. Daudzi skatītāji bez ilgas domāšanas Rubeņa teiktajā atpazīst Jāni Erenštreitu, kas studijā ierodas slaidi jauneklīgs un pilnīgi neierakstās astoņdesmitgadniekos. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka blakus izcilajām profesionālajām īpašībām Jāni Erenštreitu visvairāk raksturo viņa spēcīgais gars: vērtību sistēma, gribasspēks un mērķapziņa, kas nemēdz novecot. Gars tikai atjaunojas un atjaunojas, kļūdams viedāks, možāks un vērīgāks.

Septītās debesis

Raidījuma radošā grupa Jānim Erenštreitam sagatavojusi daudz arhīva fragmentu, starp kuriem, protams, daudzos Erenštreits stāv kora, bieži – Dziesmu svētku lielā kora priekšā. "Tad ir tāda koncentrācija, ka tu vairs nešaubies. Vairs nav, kur sprukt, jāpaceļ rokas, jārāda korim elpa un jāsāk," sajūtu, stāvot kora priekšā, raksturo diriģents pats. "Bet izskaidrot līdz galam to es nevaru. Vai kāds gan var izskaidrot, ko nozīmē būt septītajās debesīs? Tā ir gan atbildība, gan jautājums: kāda būs mana spēja ietekmēt šo procesu?

Es nāku, lai šo lielo kori, gluži kā vērsi, savaldītu un arī – lai mēs kopā radītu kaut ko jaunu."

Skolotājs

Atšķirību starp pieaugušo un skolēnu kora vadīšanu Erenštreits saista ar savu mūža pieredzi – Rīgas Doma kora skolas izveidošanu un puikām. "Varbūt es jūtos piederīgāks skolēnu koriem, viņi mani labi pazīst, ar viņiem es jūtos kā savējais. Pieaugušajiem man ir mazliet grūti aizrādīt, pieprasīt, es neesmu Māra Sirmā tips, kas var ilgstoši ņemties ar vienu frāzi.

Manī vairāk laikam ir skolotājs, nevis diriģents.

Arī reizēs, kad mani kāds grib uzrunāt kā maestro, es vienmēr laboju: sauciet mani par skolotāju!" saka Erenštreits.

Bērnība

Jānis ir Miķeļtorņa puika, viņa dzimto māju nosaukums bija "Straumes". "Tie, kas mani satiek Miķeļtornī vēl šodien un atceras no seniem laikiem, joprojām mani sauc par Straumju Jāni, nevis par kādu Erenštreitu," smejas diriģents. "Ē, tu vēl dzīvs? – viņi man uzsauc."

Jānis ir otrais bērns ģimenē, bērnības atmiņas saistās ar harmoniju un saskaņu mājās. Padomijas laiku gan raksturo dzīvošana aizliegtajā zonā. Proti, mājas atradās vietā, kur bija izvietota okupācijas armijas daļa, un piekļuve jūrai bija stingri norobežota ar dzeloņdrāšu sētu un stingru uzraudzību. Lai nopeldētos, līdz jūrai vajadzēja doties pa apkārtceļu.

Tēvs, būdams zvejnieks, bija progresīvs un domājošs cilvēks, kas mēdza klausīties radio "Amerikas Balsi", bet ģimenes gotiņa, kas padomijas kārtību neievērodama, aizmaldījās aizliegtajā zonā, lai pamielotos ar grīšļa zāli un padzertos mazliet jūras ūdens, lika ģimenei izskaidroties ar tā laika likumuzraugiem. "Mamma līdz mūža galam nevarēja pieņemt un saprast, kas tā ir par valdību, kas pret saviem iedzīvotājiem izturas tā, kā padomju valdība. Es atceros to, ka vecamtēvam noņēma zirgu un atdeva kolhozam. Arī tēvam bija saimnieciski plāni, bet viņu saņēma un apcietināja ar pārmetumu, ka viņš vāciešiem laivas esot sargājis. Formāli tā arī bija, jo mamma viņam, gulošam, bija uzgāzusi uz kājas verdošu ūdeni, lai nepaņemtu vācu armijā. Un tad citu darbu nevarēja uzlikt," kara laika traģiku raksturo Jānis.

Lībietis

"Ja ņem vērā, ka man ir līvu asinis, tad starp lībiešiem es esmu tas redzamākais," saka Jānis, atceroties bērnību un izcelšanos. "Joprojām satiekamies lībiešu svētkos ar cilvēkiem no bērnības. Agros gadus atceros kā pilnus notikumu, vienmēr bija ko darīt: bieži gaidījām tēva laivu atgriežamies no zvejas. Pēc skaņas jau dzirdēja, vai loms ir liels vai mazs. Ja loms bija liels, laiva bija smaga un motors skanēja tā tumīgāk. Atceros arī, ka visi lielie gāja pļaut uz attālākajām Šlīteres pļavām. Es, mazākais un pēdējais, arī stājos pļāvēju rindā ar savu mazo izkapti, ko speciāli man tēvs bija taisījis. Visskaistākais laiks bija, kad siens izžuva, tad tur viss ciems satikās," bērna sajūtu par kopību atceras diriģents.

Gandrīz mežsargs

Jautāts, kā, zvejnieka dēls būdams, nonācis līdz profesionāla mūziķa karjerai, Jānis sāk ar stāstu: "Diezgan ātri ģimenē kļuva skaidrs, ka zvejnieks no manis nesanāks, un to viņi pieņēma. Mana mamma bija ļoti muzikāla, bet racionālu prātu. Viņa bija padzirdējusi, ka mežsarga profesija būtu ļoti izdevīga. Redz, mēs no ciema un savas mājas dabūjām aiziet, jo zvejot tur nedrīkstēja. Bet Sīkragā, kur mēs sākām dzīvot, mums savas mājas nebija. Izmācoties par mežsargu, es tiktu pie mājas, un arī zirdziņš būtu. Pie tam man no tēva jau bija daudz meža darbu prasmju apgūts: es kā 7, 8 un desmitgadīgs puika biju viņam gājis līdzi, un, lai gan liels palīgs tādos gados vēl nebiju, bet noskatījies biju gan. Turklāt toreiz es par mūzikas ceļu tik ļoti vēl nebiju pārliecināts."

Vecaistēvs un ērģeles

"Mans vecaistēvs spēlēja ērģeles. Bet attiecības toreiz bija pavisam citādas nekā tagad ar maniem mazbērniem, kas man kāpj uz kakla virsū un ar ko mēs esam līdzīgi.

Toreiz pie vecātēva vajadzēja nākt ar pietāti un taisnu muguru, un, kamēr vecaistēvs pie galda nebija apsēdies, nedomā, ka tu drīksti sēdēt. Arī ēst drīkstēja tikai tad, kad vectēvs bija jau paņēmis karoti,"

bērnības laiku atceras diriģents Erenštreits. "Savukārt vecāmamma bija mīļuma iemiesojums, saulīte. Stāstīja brīnišķīgus stāstus, dziedāja dziesmas. Vecaistēvs arī turpat reizēm spēlēja ērģeles, bet es nedrīkstēju pievienoties un mēģināt. Tikai tad, kad biju divus kursus nomācījies Ventspils Mūzikas vidusskolā, atbraucu un vecaistēvs uzlika korāļu grāmatu, ko es nospēlēju. Tad viņš man aplika roku, un es, nejauši uz viņu paskatījies, redzu: prieka asara. Tas bija pavisam cits vectēvs! Varbūt, ka viņš bija gaidījies no manis lielāku interesi, bet satikšanās mums notika vēlāk."

Mūzika, romantika un providence

Interese par mūziku Jānim radās gluži romantisku iemeslu dēļ. "Sīkragā, pretējā mājā dzīvoja viena diezgan smuka meitene. Vienu dienu, kad mācības jau beigušās – es biju tikko beidzis Mazirbes septiņgadīgo skolu –, redzu: viņa iet pa dārzu, skaisti dzied un diriģē," atmiņu uzburtos diriģēšanas žestus attēlo Jānis Erenštreits. "Vienu reizi, nākot mājās ar grābekļiem, es viņai uzdrošinos pietuvoties un pajautāt: kas tas ir, ko tu tur dari? Un viņa man izstāsta par Ventspils Mūzikas vidusskolu. Tad es devos turp un mani sagaidīja Dzintars Kļaviņš. Viņš mani pārbauda – it kā viss kārtībā, bet viņiem būtu bijis iespējams no manis tikt ātri vaļā, pasakot: puisi, tu esi nokavējis! Bet skolotāji bija tik pacietīgi un ņēmās ar mani, ka nu..." diriģents noplāta rokas, sak – redziet, nu, kas no tā ir iznācis!

Zēnu koru kustības sākums

Arī līdz zēnu koru vadībai Erenštreitu aizveda providence, šoreiz – brāļu Kokaru veidolā. Abi izcilie diriģenti, varbūt jau toreiz nojauzdami Jāņa Erenštreita skolotāja talantu, aicināja viņu vadīt Emīla Dārziņa Mūzikas skolas zēnu kori, sakot: "Jāni, tev jānāk! Mēs netiekam galā ar disciplīnu!" Erenštreits saka, ka toreiz viņam bija izveidojies priekšstats par ideālu zēnu kora skanējumu, un tieši to viņš izdzirdējis Dārziņskolas zēnos, tāpēc piekritis, un ar to sākās leģendārais Latvijas zēnu koru mākslas ceļš, Doma kora skola, kurā izauga izcili atskaņotājmākslinieki – Jāņa Erenštreita skolnieki. 

"Man bija svarīgi, ka viņi tika audzināti ne tikai par profesionāliem mūziķiem. Ne mazāk – par īstiem puikām, īstiem vīriem, kopā sportojot, kopā izstrādājot kora puikas uzvedības kodeksu,"

savu komplekso audzināšanas sistēmu raksturo Jānis, kuras pamatā bija vīrišķības uzvedības noteikumi. ko varētu saukt arī par mazo džentlmeņu goda grāmatu. "Ar puikām nav tā kā meiteņu korī, kad diriģents ienāk telpā un ir svētsvinīgs klusums. Mums bija arī nometnes, kur kopā pavadījām divas nedēļas. Protams, bez vecākiem. Man, pirmkārt, svarīgi bija izvest puikas laukā no Rīgas, lai viņi tiek pie dabas, iepazīst Latvijas skaistumu. Ar dziedāšanu mēs nepārspīlējām. Savukārt par noteikumiem vienojāmies, es ļoti negribēju viņus audzināt ar instrukcijām. Man lielā cieņā vienmēr bijis sports un aktivitātes. Vienīgais, kur es iekritu, bija indiāņu cīņas. Divas komandas tā iekarsa, ka man nācās viņus izšķirt, jo neviens negribēja padoties, bet tieši otrādi – nolikt pretinieku uz lāpstiņām. Galu galā no indiāņu cīņām mēs atteicāmies, atstājot tikai bultu šaušanu pa mežacūku desmit punktu skalā un vēl kādas indiāņu disciplīnas," smejoties atceras skolotājs.

Raimonds Pauls un Erenštreita koris

Jautāts, vai pats aicinājis Paulu sadarboties, Erenštreits vienkārši atbild: "Es neuzdrošinājos. Viņš pats sajuta puiku reģistra atšķirību no sieviešu kora, pats izteica vēlmi sadarboties. Un Paula uzrakstītās dziesmas bija tieši augstajām puiku balsīm, tik precīzi kā naglai uz galvas. Ar to mēs uzsākām jaunu ēru Latvijas zēnu koru kustībā. 80. gadi ir ļoti liela saviļņojuma laiks, tas saistās ar zēnu koru Vislatvijas salidojumiem. Līdzās jauktajiem un meiteņu koriem visā Latvijā saradās daudz zēnu koru: Rēzeknē, Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Tukumā... Un tad mēs izbraukājām ārzemes, to es arī gribēju: parādīt puikām pasauli un parādīt pasaulei mūsu lieliskos puikas."

"Jānis Erenštreits ir viens traks cilvēks, jo viņam vienmēr ir ekstra idejas,"

Jāņa ārēji ļoti smalkjūtīgo, pat kautrīgo tēlu iepretim viņa domāšanas vērienam un jaudai raksturo Valdis Bernhofs, bijušais Dārziņskolas audzēknis un vēlāk Doma kora skolas pasniedzējs. "Erenštreits bija tas cilvēks, kas skolai dabūja pirmo datoru. Viņš varēja atdabūt sadarbības partnerus un korus no Taivānas. Viņam ir milzīgs vēriens un jaunatklājēja drosme." Un tā ir taisnība: Jāņa jaunākie radošie sasniegumi ir rakstniecība – par latviešu kultūrvēsturi, ko viņš ir skrupulozi pētījis. "Man joprojām pietrūkst laika," nu jau astoņdesmitgadnieka ikdienu raksturo jubilārs.

Ģimene

"Ģimene ir laime," saka Ernštreits. "Man ir tik laba sieviņa, mūzikas skolotāja, kas tik pacietīgi visu iztur. Es varu būt ātrs, impulsīvs, viņa ir apdomīgāka. Man ir divas brīnišķīgas meitas un ir paveicies ar znotiem. Jautrības uzturēšanai mums nav vajadzīgs alkohols. Attiecībās ar mazdēliem mums nav nekādu barjeru. Viņi, starp citu, jau ir dūšīgi vīri. Viens no viņiem šodien aizstāv bakalauru, būs scenārists. Mūsu ģimenes kopīgā miera osta ir Mērsrags, kur mēs visi tiekamies pie lielā kopgalda. Neatceros reizi, kad kāds būtu ēdis atsevišķi, kādā kaktiņā. Tur iederas arī suņi, kas ir gluži kā ģimenes locekļi."

"Spēks man saistās ar garīgo spēku. Un bez ģimenes sadraudzības te neiztikt,"

raidījuma noslēgumā aizkustināti saka izcilais diriģents, skolotājs, vīrs, tēvs un vectētiņš.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt