Kad Mārtiņa Freimaņa fonds uzrunāja Daigu Mazvērsīti rakstīt grāmatu par Mārtiņu, viņas pirmā reakcija bija - ko tur rakstīt, jo par Mārtiņu taču viss jau ir zināms. Fonda pārstāvju argumenti bija, ka lielajā informācijas blīvumā tomēr trūkst kopsavilkuma, konkrēta fokusa, un tas pārliecināja Daigu ķerties klāt šim Mārtiņa dzīves un personības izpētes stāstam.
"Grāmatā es centos apkopot visu, ko es varēju apkopot. Gan no publikācijām, gan draugu stāstītā. Tas bija tas, ko es varēju pa šo gadu savākt un cik es varēju izturēt, jo, grāmatas rakstot, jau es dzīvoju un mirstu reizē ar saviem varoņiem, un slimoju kopā ar viņiem, un,
jāsaka, tajā ziņā emocionāli šis darbs nebija viegls, jo man liekas, ka es uz savas ādas ar empātijas starpniecību izbaudīju visu to, kas Mārtiņam bija jāpārdzīvo,” stāstīja autore.
Mazvērsīte uzsvēra, ka nepretendē uz vienīgo patiesību par Mārtiņu Freimani, tomēr apņēmusies pavērt arī citu skatījumu uz mūziķi, ko palīdz izdarīt cilvēki, kas līdz šim par viņu nebija publiski izteikušies. Viņu vidū ir, piemēram, Mārtiņa māsīca Elīna un divi tuvi draugi Zanda un Ingars.
"Viņi man ļoti uzticējās. Liels paldies viņiem par atklātību. Un es domāju, ka daudziem varbūt pārsteigums būs Mārtiņa abas tantes, viņa tēva pusmāsas - Līga un Rita Brikmanes - Līga ļoti aktīvi piedalījās Mārtiņa audzināšanā bērnībā, taču nez kāpēc viņš publiski to nekad nav pieminējis, vienmēr ir minēta tikai vecmāmiņa," skaidroja Mazvērsīte.
Viņa atzīst, ka grūti atrast atbildi, kādēļ Mārtiņš pats tik ļoti kultivēja stāstu par savu skaudro bērnību, kādēļ kādus vienus faktus noklusēja, kamēr citus izpušķoja, - taču viens ir skaidrs - tās bija emocijas, no kurām viņš barojās, radot savu mūziku:
"Mārtiņam bija šī nepārvaramā vēlme pārcilāt tiešām šīs sāpīgās, gruzdošās atmiņas par kādiem pagātnes piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem.
Ar laiku tie izvērtās par pūžņojošiem augoņiem viņa prātā.
Varbūt tiešām tāpēc, ka nebija šī ģimenes atbalsta, nebija tās miera ostas, kurā atgriezties un sakārtoties. Un man šķiet, ka tās viņa ilgas un alkas pēc mīlestības bija tik izteiktas tāpēc, ka viņš saprata, ka tās var ļoti labi realizēt dzejā un mūzikā," stāstīja Mazvērsīte.
Mārtiņam vienmēr apkārt bija cilvēku un notikumu virpulis. Tomēr, ka viņš sadarbojies ar tik daudziem un dažādiem mūziķiem - tas pat Daigai Mazvērsītei, strādājot pie grāmatas, sagādājis pārsteigumu. Freimanis rakstījis arī šlāgerus, izmantojot pseidonīmu. To viņš pats savulaik atklāja radio intervijā grāmatas autorei.
Sava tiešuma un dažkārt ne tik pieklājīgas izteiksmes dēļ Mārtiņš iemantoja arī nelabvēļus, bet daudz vairāk bija to, kurus viņa personība - tieši šī patiesuma dēļ - ļoti fascinēja.
Daiga Mazvērsīte pat uzskata - var lietot arī tagadnes formu, jo, viņasprāt, Mārtiņš Freimanis arī tagad ir pat ļoti klātesošs:
"Šī sajūta, ka viņš ir klātesošs, mani nav atstājusi, man liekas, ka viņa mūzika ir arī viena no tām, kas nenoveco. Man šķiet, ka cilvēkiem vēl joprojām viņa ļoti pietrūkst," teica Mazvērsīte.
Kā viens no vispārinājumiem un grāmatas vadmotīviem ir kāda atziņa pēc Daigas tikšanās ar Mārtiņa tēva pusmāsām, kad viena no viņām šķiroties teica – ka pazaudēt Mārtiņu viņām bijis tas pats, kas pazaudēt dēlu.
"Šī doma par to, ka mēs esam tomēr tik skopi ar mīlestības vārdiem mūsu dzīves laikā. Vai mēs visi Mārtiņam pateicām, cik viņš mums ir mīļš un dārgs? Un vai Līga un Rita pateica – Mārtiņ, tu mums esi kā dēls… Šai ziņā skumji, ka mēs daudz pazaudējam savus tuviniekus varbūt neapdomības dēļ, liekas, ka dzīve ir tik bezgalīgi gara un vēl paspēsim, bet nē, jādzīvo šeit un tagad un apzinoties to, ka mēs esam tomēr kā lielāka sastāvdaļa, mūsu ģimene, dzimta, ciltskoks," domās dalījās Mazvērsīte.
Daigas Mazvērsītes grāmatas "Mans draugs Mārtiņš Freimanis" atvēršanas svētki notiks otrdien pirms koncerta ar tādu pašu nosaukumu Dzintaru koncertzālē. Kopumā tūre ietvers septiņus koncertus dažādās Latvijas vietās un noslēgsies 8.decembrī Rīgā.
