Dripes atsperīgais jauneklīgums
"Dievs ir detaļās un vienkāršībā, kas krāšņo dzīvi," smejas Dripe pats, kam nekad nav laika dīkai atpūtai, viņš allaž ir ideju pilns. Viņš iesaistās arī raidījuma "Daudz laimes, jubilar!" filmēšanas organizēšanā, kas notiek Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās, kur Jānis ir padomnieks arhitektūras un kultūrpolitikas jautājumos.
"Viņš strādā nepārtraukti, arī atpūtas ceļojumā," Dripi raksturo viņa draugs, viens no Latvijas izcilākajiem arhitektiem Andris Kronbergs.
"Ieskatoties tēta CV, nav iespējams aptvert, kā cilvēks vienas dzīves laikā to visu var paveikt!" rokas noplāta Dripes meita Inga.
Savukārt dēls Jānis Dripe juniors sava tēva enerģiju raksturo kā "atsperīgo jauneklīgumu": "Vienmēr priecē skats, kad tētis uzlec uz riteņa un pāri Vanšu tiltam aizminas pie saviem studentiem."
Profesionālo robežu pārkāpējs
Paskatoties uz Dripi, patiešām grūti noticēt, ka viņam jau 70! Nav šaubu, ka "atsperīgais jauneklīgums" saglabājies arī garā – jau no agriem jaunības gadiem Dripe kāpis pāri savas profesionālās karjeras robežām, iesaistoties sociālajos procesos. Grūti pateikt, kas ārpus viņa profesionālās varēšanas šeit bijis noteicošāks: apstākļu sakritība vai tas, ka Dripe (līdzīgi kā viņa draugs un savulaik Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters) allaž mācējis sarunāties ar cilvēkiem. Taču cauri dažādiem Latvijas vēstures posmiem arhitekts Jānis Dripe bijis dažādos ar valsts vadību un diplomātiju saistītos amatos.
Pēc studijām Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē Jānis Dripe profesijā nostrādā salīdzinoši maz. Bijis Latvijas Radošo savienību Kultūras padomes, kā arī Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs. Rīgas pilsētas galvenais arhitekts, Latvijas kultūras ministrs un Ārlietu ministrijas Valsts protokola vadītājs. Un vēstnieks Zviedrijā, Lielbritānijā un Ziemeļīrijā.
Amatiem paralēli Dripe allaž saglabājis rūpi par Latvijas kultūras un pirmkārt arhitektūras augstās latiņas un kvalitātes standartiem. Venēcijas biennāle, mūsu Gaismas pils – Nacionālā bibliotēka un tās radītājs, arhitekts un Dripes draugs Gunārs Birkerts (Dripe sarakstījis par viņu arī grāmatu), Nacionālais mākslas muzejs, Mežaparka estrāde, koncertzāle, Rīgas cirks, Tabakas fabrika – šķiet, teju visi lielie objekti ir bijuši un ir Jāņa Dripes rūpju lokā, kur viņš – lielākā vai mazākā mērā – piedalījies ar savu ieguldījumu un redzējumu.
Dzimšanas dienā sev un mums Dripe kopā ar kolēģi, arhitektu Jāni Lejnieku uzdāvinājis vēl kādu darbu – monogrāfiju par Liepājas arhitektūru ar nosaukumu "Pilsēta starp jūru un ezeriem. Liepājas arhitektūra 100 gados".
Tēvs un bērnība kolonijā
Jānis ir dzimis 1953. gadā kā vidējais no trim dēliem savulaik ļoti populārā rakstnieka Andreja Dripes un viņa sievas Zigrīdas ģimenē. Līdz 1969. gadam rakstnieks Andrejs Dripe strādāja par skolotāju nepilngadīgo jauniešu labošanas kolonijā Cēsīs, uz šīs pieredzes bāzes radīdams literāros darbus "Pēdējā barjera" un "Kolonijas audzinātāja piezīmes", ko Jānis sauc "par labāko, ko tēvs literatūrā radījis".
Cēsu kolonijas zonā atradās arī ģimenes dzīvoklis, un skaidrs, ka šis laiks ietekmēja ne tikai Andreju Dripi, bet lielu iespaidu atstāja arī uz viņa dēlu Jāni, sievu Zigrīdu un abiem pārējiem dēliem. Interesanti, ka Jānim tā saucamais zonas laiks saistās nevis ar bailēm vai nedrošību, kā nezinātājam varētu likties, bet tikai ar vislabākajām atmiņām un iespēju satikties ar lielajiem puišiem, kuriem Jāņa tēvs Andrejs bija ne tikai skolotājs, bet arī autoritāte, draugs, dažreiz pat tēvs, kas padomju laika sabiedrībai lika paskatīties uz "sliktajiem" puišiem ar mīlošām Andreja Dripes acīm: kā uz jauniešiem, kam pietrūcis pieaugušo uzmanības un mīlestības. Autoritārā duālisma laikā tas bija kas ļoti novatorisks un progresīvs.
"Mēs dzīvojām kolonijā, vienam mūsu dzīvokļa logam bija restes priekšā. Bet lielie puiši pret mani izturējās ļoti labvēlīgi, pat ar mīlestību. Un ne tikai tēvam, arī citiem vīriem kolonijā bija misijas apziņa, ka vajag tiem kolonijas zēniem palīdzēt," stāsta Jānis. "Atceros arī, ka Cēsu laikos Imants Ziedonis nāca tēvam palīgā, lai Ērgļu klintīs neuzceltu Padomju Savienības mēroga viesnīcu. Toreiz būvbedre jau bija izrakta, un mans tēvs viens pats netika galā. Savukārt vēlāk, kad es biju kultūras ministrs, mēs kopā ar Ziedoni kultūrnostādnes taisījām."
70. gados kultūrnostādnes bija ietītas režīma ideoloģijas sarkanajos palagos, un Andreja Dripes daiļrade un organika bija kaut kas gluži svaigs. Viņa redzējuma katarses punkts vienlaikus ir arī tā laika teātra mākslas virsotne – 1974. gadā Arnolda Liniņa dramatizējumā un režijā "Pēdējā barjera" piedzīvo pirmizrādi, uz skatuves uzvedot Dailes teātra slavenās 5. studijas tolaik jaunos aktierus Ivaru Kalniņu, Akvelīnu Līvmani, Mirdzu Martinsoni. Šī izrāde vēl tālajā padomju režīma laikā bija viens no ļoti nozīmīgiem mākslas saucieniem plašai sabiedrībai, kas kolonijas jauniešu pretestības tēmas restotajai realitātei vilka paralēles ar sapni par valstiskas neatkarības izlaušanos. Jānis Dripe tam bija ļoti tuvu.
Sapnis par kino un filmēšanu
Vēlāk Andrejs Dripe strādāja arī dokumentālā kino laukā, kopā ar Tālivaldi Margēviču izveidojot scenāriju filmai "Sieviete, kuru gaida?"(1978, rež. Ivars Seleckis), kas, līdzīgi kā darbi par kolonijas zēniem, ir pētījums par tā laika sievietēm: kādas viņas ir? Kādas viņas redz un ko no viņām gaida sabiedrība? Tagad Jānis Dripe latviešu poētisko kino izceļ kā vienu no tuvākajiem mākslas žanriem, kas, iespējams, blakus tēvam, gudram pedagogam, arī veidojis viņa spēju pārredzēt laukumu, uz ko Dripe pats gan nosaka:
"Arhitekti vienmēr redz lietu kopumu. Tāda profesija."
Savulaik Jānis gribējis saistīt savu dzīvi ar kino: "Miks Zvirbulis man bija liela autoritāte, gribēju kļūt par operatoru. Vienu vasaru pat nostrādāju par asistentu pie filmas "Klāvs, Mārtiņa dēls", darīju visādus palīgdarbus. Un tomēr nosliecos arhitektūras virzienā."
Tā "nosliekšanās arhitektūras virzienā" bijusi ļoti cilvēciska un šodien liek pasmaidīt par likteņa zīmēm. "Ne tikai es viens, mēs, četri puiši no Cēsīm, braucām studēt arhitektūru: trīs bija no matemātikas klases, ļoti gudri, es – ne," smejas Dripe. "Taču iemesls bija tāds, ka gadu pirms mums vidusskolu beidza viena meitene, Inese vārdā, kas mums visiem ļoti patika, un viņa bija devusies studēt uz arhitektiem. Varbūt tam bija tā lielākā nozīme, kāpēc es izvēlējos arhitektūru."
Pašiem sava ''volga'' ar niķelēto briedīti
"Tēvs ļoti labi zīmēja, un viņam bija elegants moskviča paraugs, bet dzīvē viņš pie tā netika," atceras Dripe. "Un tad mums piedāvāja pirkt ''Volgu'', pie tam ar niķelēto briedīti uz priekšvāka. Tas, protams, bija kaut kas īpašs! ''Volga'' kļuva mūsu ģimenes loceklis, daudz kur sabijām," Jānis dalās par ekskluzīvo padomju laika iespēju – brīvību ceļot, jebkurā brīdī iesēžoties tā laika glaunākajā auto.
"''Volga'', protams, bija ļoti dārga, bet iespēju laist garām nevarēja. Pēc tam ilgstoši ēdām sīpolmaizes, lai izdzīvotu," smejas Jānis.
Vidzemes jūrmalā, Ķurmragā, Andrejs Dripe savulaik noskatīja vecu riju, kas ir ģimenes māja, tikšanās un spēka vieta, kuru raksturo Jāņa un viņa sievas, stikla mākslinieces Ilgas skaistuma izjūtā un mīlestībā iekopta vide. Un jūra kā spēka avots Dripēm ir ļoti svarīga. Jānis stāsta, ka tagad Ķurmragā abiem ar sievu Ilgu esot arī sava mājiņa, mazliet atsevišķi no bērniem un mazbērniem: "Tā kā oriģināli tā ir veca pirtiņa, vēl vecāka nekā mūsu Ķurmraga māja – vecā rija, tad ne viens vien no draugiem mūs ironizējot apceļ, ka mēs ar sievu, līdzīgi kā vecie Indrāni, esam pārvākušies uz pirtiņu," smejas Dripe, kam bērni sen izauguši un kas tagad ir vectētiņš. Ķurmragā sētā atkal skanot bērnu balsis.
"Ar mūsu bērniem mums ir lielisks kontakts, kas, protams, vairs nav saucams par vecāku-bērnu attiecībām, mēs esam kolēģi, draugi," priecājas Dripe un nevilšus atceras Zviedrijas laiku. "Vēstnieka darbs Zviedrijā bija viens no piepildītākajiem posmiem mūsu dzīvē. Tie bija pieci gadi tur, kopā ar sievu un skolas vecuma bērniem. Un man – liels izaicinājums: jauns darbs, vajadzēja izveidot savu vīziju, biju nobijies ne pa jokam. Arī bērni paskatījās uz pasauli citādāk. Ceru, ka esmu viņiem iedevis pasaules sajūtu."
