Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Mācītājs un domātājs Krists Kalniņš

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Mācītājs un domātājs Krists Kalniņš

Daudz laimes, jubilār! Aktrise Velta Skurstene

Aktrises Veltas Skurstenes ilgdzīvošanas formula: Deguns jātur gaisā!

Kādreizējā Jaunatnes teātra aktrise Velta Skurstene, ko daudzi atceras arī kā enerģisko Latvijas Televīzijas skurstenslauķa zēnu Gustiņu vai arī Sietiņieni uz mocīša no filmas “Dāvana vientuļai sievietei”, ir no mūža maratonistēm – viņai jau apaļi 90! Īsu brīdi pirms 91. dzimšanas dienas aktrise ierodas uz interviju raidījumā “Daudz laimes, jubilār!”.

Filmēšana notiek mākslas galerijā “Aminori”, Valdemāra ielā. Uz šīs ielas pirms gadiem māksliniece arī dzīvojusi, tagad pārvākusies uz Skulti Limbažu rajonā, no kurienes viņu arī atvizina Latvijas Televīzijas busiņš: “Esmu tik laimīga, ka esmu Skultē, divus kilometrus no jūras.

Ja mani kāds šodien aicinātu dzīvot uz Rīgu, es to uz vietas šautu nost!”

 joko māksliniece, smaidīga un moža, vēja aprautiem, sārtiem vaigiem kāpjot pār galerijas “Aminori” slieksni: “Kaut pakaļa pa zemi velkas, deguns jātur gaisā!” viņa ir gandarīta par tikšanos.

Gandrīz vienlaicīgi filmēšanas vietā ierodas arī Latvijas Radio žurnāliste Zane Lāce, Skurstenes kundzes meita, starp citu, mammai līdzīga gan smalkajā uzbūvē un sejas vaibstos, gan arī decentajā intonācijā. Zane ierodas, apkrāvusies ar divām lielām somām, kurās ir ne tikai mammas jaunības gadu bildes, bet arī jostas un vēl visādas mantas. “Es palūdzu meitai atnest kādas jostas, lai bikses nekrīt nost!” māksliniece mundri paskaidro un tūlīt ņemas Zani “apcelt”: “Redz, mana meita jau nevar mātei nopirkt jostu, vai ne?”

Omulīgā atmosfēra sarunās ar radošu grupu līdz ar mazu kafiju un mazliet grima turpinās līdz brīdim, kad režisors skaļi nosaka: motors! – un intervija sākas. Aktrise skatās radošās grupas sagatavotos arhīva fragmentus ar pašas piedalīšanos un apņēmīgi uzsāk: “Jā, kad nonāc televīzijā, tad seno laiku smarža un atmiņas liek saņemties un būt labākam, nekā tu esi.”

Spēlfilma “Dāvana vientuļai sievietei” (režisors Ēriks Lācis), kopā ar Eduardu Pāvulu Sietiņa tēlā, ir ne tikai Veltas, bet arī Latvijas kino klasika. Aktrisei daudzi jautājuši, kā viņa tik pārliecinoši “laižot ar mocīti visos lauku ceļu pagriezienos”? Patiesība ir gluži citāda. Velta nekad nav braukusi pat ar velosipēdu, kur nu vēl ar mopēdu:

“Brālim gan bija ritenis, bet vecāki baidījās. Nevis par to, ka es sasitīšos braucot, bet ka salauzīšu brāļa riteni,” komentē Velta.

“Kad nāca filmā vajadzība braukt, tad mans dēls Juris mani apmācīja. Bet filmējoties ceļi tāpat trīcēja.” Aktrise tagad joprojām aktīvi kustas, bet ne ar riteni un ne arī ar mopēdu, kā pati paskaidro.

Runājot par kašķīgi amizanto Sietiņu pāri, ko ar Eduardu Pāvulu labā saskaņā izdevies atveidot, Velta filozofiski nosaka: “Redz, tādi tie vīrieši ir. Bučo vienu, kā Sietiņš, bet jau skatās uz citu.”

Velta pati ir precējusies trīsreiz. “Ja es būtu palikusi savos dzimtajos Talsos, vai es būtu tikusi pie trim vīriem?” par sevi ironizē māksliniece un turpina: “Mana mīļā kolēģe Ludmila Leimane man kādreiz teica: man ir četri bērni un visi no viena vīra. Es viņai attraucu: Ak, tu mana mazā nabadzīte!”

Nu gan drīz būs piektais gadu desmits, kopš Skurstene ir kopā ar Visvaldi Lāci, savu trešo vīru un dzīves draugu, kas arī Zanei bijis kā tētis. “Abiem raksturi ir ne pa jokam, bet viņi saprotas,” saka Skurstenes meita Zane Lāce. Savukārt Latvijas Televīzijas arhīvos saglabātā intervija ar Visvaldi pašu atklāj sirsnības pilnu attieksmi pret Veltu: “Pirmais, kas mani piesaistīja, bija viņas neparastā balss,” viņš smaidot saka. Velta joprojām nevar beigt brīnīties par to: “Vai tiešām mana balss ir tik atšķirīga?” viņa gluži bērnišķīgi vaicā.

Interesanti, ka pirms teātra Velta strādājusi Latvijas Radio, veidojot daudz brīnišķīgu lomu tādās bērnu raidlugās kā “Slavenais pīlēns Tims”, “Sniegbaltītes skola”, “Trīs sivēntiņi” un citās.

“Viens no lielākajiem šokiem man bija, kad es pirmo reizi dzirdēju savu balsi: Ak, vai tiešām es tā runāju? Vai man tiešām ir tāda balss? – man tik ļoti nepatika!

Pēc tam man daudzi teikuši, ka man ir īpaša balss. Man šķiet, ka balss kā balss. Tāpat kā citiem,” noplāta rokas Skurstenes kundze un turpina par savu raksturu: “Pēc horoskopa esmu Strēlnieks Zirga gadā. Pēc “karaktera” neesmu no glaimotājām. Esmu diezgan tieša, jokoju daudz, bet saku, ko domāju. Redz, man ir sava taisnības izjūta, man nepatīk, ja man dara pāri. Tad es varu dot arī “starp acīm”,” māksliniece liek sarosīties raidījuma vadītājam Andrejam Volmāram, kura darba pienākumos ietilpst rūpēties par savu viesu labsajūtu sarunas laikā. Bet viņš jau arī zina, ka “karakteris” jāparāda arī intervijā tā, lai būtu vairāk košuma. Visiem radošajā grupā ir laba humora izjūta, un raidījuma vadītājs šķir nākamo video “aipadā”.

Skulte. Veltas suņi Sančo un Reksis: “Suņus es ļoti mīlu. Viņi vienmēr uzklausa un nekad nerunā pretī. Ak, kādi jaukumi!” māksliniece priecājas, skatoties seno gadu arhīvus par savām mājām.

“Skultē, kad izej pavasarī ārā, viss dzirkstī. Es neteikšu, ka man garšo šampanietis, bet daba iedvesmo un dara laimīgu,” jūsmo māksliniece. “Nabaga, nabaga cilvēki! Cik pilsētās viņiem ir grūti! Pa sastrēgumiem jāmocās. Bet laikam jau viņiem tā nešķiet.”

Arī Veltai pašai tā nešķita toreiz, strādājot Jaunatnes teātrī kopā ar režisoru Ādolfu Šapiro: “Tagad naktīs, bezmiegā es bieži domāju par saviem tēliem, piemēram, par šo briesmīgo dāmu Gunāra Priedes “Sniegotajos kalnos”, ko mēs pārī ar Uldi Pūcīti spēlējām...”

Viena no interesantākajām izrādēm bija Paula Putniņa “Gaidīšanas svētki”, kurā jaunie aktieri bija vecāku, bet seniori – bērnu tēlos. Režisors Ādolfs Šapiro, komponists Mārtiņš Brauns. Aktrise atceras: “Mums bija brīnišķīgs un ļoti draudzīgs radošais kolektīvs. Ar Edgaru Liepiņu daudz spēlējām kopā, ar Tamāru Soboļevu, Veru Singajevsku. Ar naudu visiem bija knapi, kopā izlēmām, kurš šoreiz pašpalīdzības kasē to aizņemsies...

Tagad es jūtos vainīga, ka es vēl te sēžu, bet Mārtiņa Brauna vairs nav. Un Gunta Skrastiņa. Viņi, kas taču stipri jaunāki par mani.

Paliek jocīgi tad. Starp citu, Mārtiņš Brauns, kas bija muzikālais vadītājs Nacionālajā teātrī, Jaunatnes teātrim rakstīja ļoti daudz. “Mauglī” viņam bija brīnišķīga mūzika. To nevar aizmirst. Tas laiks bija ļoti iedvesmojošs. Tagad es to vairs nevaru, mani tas arī nenomāc. Bet labi ir, ka tad, kad ir tavs laiks, tev dod iespēju sevi realizēt.”

Viena no visu laiku un visu teātru izrādēm, ko joprojām uzskata par etalonu un kas ir slavas un leģendu apvīta, bija “Spēlē, spēlmani”, Jaunatnes teātrī uzvestā Pētera Pētersona un Imanta Ziedoņa sagatavotā Aleksandra Čaka dzejas kompozīcija paša Pētersona režijā ar Imantu Skrastiņu galvenajā lomā: “Par šo izrādi man sāp sirds, ka tā nav fiksēta arhīvā,” saka izrādes lieciniece Velta Skurstene. “Tas bija kaut kas īpašs, teātra cilvēki nāca uz izrādi vakarkleitās, tā bija svēta izrāde. Tas, kas notika ar publiku, kad Imants Skrastiņš runāja Čaku, ir grūti šodien izstāstāms. Zālē gaiss vibrēja. Publika un aktieri saslēdzās kopējā elpā, un ilgi pēc izrādes nepameta sajūta, ka mēs esam  dalībnieki kaut kam īpašam un ļoti svarīgam.”

Šo izrādi atceras arī aktrise Indra Burkovska. Speciāli raidījumam “Daudz laimes, jubilār!” savai teātra krustmātei un draudzenei Veltai Skurstenei, Indra sagatavojusi apsveikumu, kas sākas ar stāstu... par greizsirdīgu zirgu:

“Tas bija vienā no reizēm, kad Velta ar vīru Visvaldi ciemojās manu vecāku mājās Kuldīgā. Uz siena laiku tētis bija paņēmis palīgā kaimiņu zirgu. Un mūsu pašu mierīgais un draudzīgais zirgs, kam varēja droši pieiet katrs bērns, pēkšņi kļuva greizsirdīgs. Tik traki, ka sakoda plecā savu saimnieku, manu tēvu!” atmiņās dalās Burkovska. “Labi, ka bija Veltiņa! Viņa neapmulsa ne mirkli, bet uzsauca: tūlīt šņabi! Gan plecu tētim vajadzēja dezinfizēt, un arī viena šļuka nenāca pa skādi, kamēr “ātrie” atbrauca. Es vēl atceros Veltas humoru pēc tam: labi, ka tava mamma nav greizsirdīga kā tas zirgs, – Velta jokoja. – Tad es ar būtu sakosts! – viņa noteica savā tāmnieku dialektā.”

Indra Burkovska noslēdz savu stāstu ar vēlējumu: “Ja mēs smejamies, tad mēs sarunājamies ar debesīm. Tāpēc būtu brīnišķīgi, ja pasaulē būtu vairāk cilvēku ar tādu asu prātu kā Veltiņai.

Viņā ir kaut kas ļoti godīgs un arī bērnišķīgs. Bet tā humora sajūta un arī spēja reaģēt stresa situācijā... Jā, tas nav aizmirstams!”

Intervijas stundas paskrējušas ātri. Velta vēlas pateikt lielu paldies Latvijas Televīzijai par kādu īpašu iespēju: būt TV Gustiņam. Māksliniece saka, ka tas bijis viens no skaistākajiem laikiem viņas mūžā: “Es Gustiņu mīlēju, un viņš mani arī. Un cik interesanti! – Gustiņš, pilnajā vārdā Augsts Kvēps, mani regulēja. To grūti noticēt, jo viņš taču bija lelle man uz manas rokas. Taču tai pašā laikā viņš it kā skrēja pa priekšu man, tas tēls, viņa būtība. Es to jutu smadzenēs un dvēselē. Un tad caur muti tas atnāca pie skatītāja. Es sapratu, ko viņš grib pateikt. Neko ļoti daudz pretī padomju varai mēs nerunājām, bet tajā bija patiesums laikam, un skatītāji to sajuta.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt