Intervija notiek Rīgā, "Teātra bāra" pagrabiņā, kura pustumsā aktrise ienāk, mazliet apžilbusi no dienas saules, un sev raksturīgajā sirsnīgajā atvērtībā mīļi apsveicinās ar katru radošās grupas cilvēku, kas visu kārto filmēšanai. Arī pati Sigita sapošas, uzvelk melnas augstpapēžu kurpes ar šauru siksniņu un līksmā omā skatās Latvijas Televīzijas arhīva materiālus, kas sākas – ar ko gan citu? – ar aktrises mūža lomu.
"Likteņa līdumnieku" Ieva
"Sigitiņ, ja tu vairāk neko nenospēlēsi, tad zini – bija vērts, – galveno tu jau esi jau nospēlējusi," tā par Ievas tēlu "Likteņa līdumniekos" Sigitai savulaik teikusi Liepājas teātra kolēģe Ilga Martinsone: "Toreiz es biju bēdīga, man likās: kā tad tā?" atceras Sigita. "Bet tagad, es zinu: tā bija Providence, es nospēlēju Ievu mūža garumā – sievieti no agras jaunības līdz sirmam vecumam. Šī loma bija mans ģenerālmēģinājums dzīvei: mīlestībai, sievas lomai, spēcīgas saimnieces lomai... Esmu joprojām ļoti pateicīga režisorei Virdžīnijai Lejiņai. Sākumā gan bija doma, ka būšu Ievas tēlā tikai jaunības gados, bet Džīna (režisore Virdžīnija Lejiņa – red.) izlēma, ka spēlēšu visa mūža garumā."
Filmēšana ilga sešus gadus, tapa 56 sērijas, katra 52 minūtes gara, kas kopumā veido 23 pilnmetrāžas filmas. Šogad "Likteņa līdumniekiem" aprit 20!
"Ar Džīnu pirmo reizi satikāmies raidījuma "Tāda ir dzīve" filmēšanas laikā, kas bija veltīts mūziklam "Neglītais pīlēns," stāsta Sigita. "Es dziedāju Mātes pīles lomu, bet Marija Naumova – Neglīto pīlēnu. Neilgi pēc tam Džīna piezvanīja un jautāja: ko tu dari vasarā? Neko daudz, es atbildēju viegli, bet pie sevis domāju: ahā, Džīna, televīzijas režisore, zvana, – varbūt piedāvās filmēties? (smejas) Tā arī notika, bet es tēloju, ka man vienalga un teicu: jā, varētu jau, labprāt! (smejas)
Pirms Ievas tēla Sigita jau bija guvusi ievērību ar Natašas lomu Čehova "Trīs māsās" Krodera režijā, tikusi nominēta arī "Spēlmaņu nakts" balvai. Turklāt – tas bija laiks, kad jaunā aktrise spēlēja vienu mātes lomu pēc otras. Bez pieminētās Neglītā pīlēna Mātes tāda paša nosaukuma izrādē, Mātes loma Sigitai bija arī muzikālajā izrādē "Kaupēn, mans mīļais", sadarbībā ar Zigfrīdu Muktupāvelu, Mārtiņu Freimani un Ivaru Stoninu. Protams, vispilnīgāk un niansētāk mātes un sievietes tēlu likteņa griežos izdevās atklāt "Likteņa līdumniekos", tāpēc īpašajā dzimšanas dienas sveicienā Sigitai raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" – režisore Virdžīnija Lejiņa:
"Sigita, mīļā, es tevi no sirds apsveicu un novēlu, lai visi tavi sapņi piepildās! Lielais sapnis par savu māju un ģimeni radās "Līdumnieku" laikā. Prieks, ka tu varēji tik ilgi to nest savā sirdī, līdz tas beidzot ir piepildījies," savus apsveikuma vārdus iesāk režisore un turpina:
"Sigita ir kā pienenes zieds, kas atveras saulītē. Ikvienam aktierim vajag novērtējuma saulīti, lai viņš atplauktu, bet Sigitai – īpaši," Lejiņa raksturo. "Sigitai piemīt liels siltums. Šodien, racionālisma laikā, tas šķiet "galīgi garām", bet bez tā loma neiegūst smalkumu, neiegūst dziļumu. Joprojām man atmiņā ir epizode, kur Katrīna, "Nārbuļu" vecā saimniece, atvainojas Ievai par to, ka aizliegusi dzemdēt bērnus no Alberta. Un Ieva, kuras lielākā laime būtu dzemdēt bērnus no mīļotā vīrieša, – žēlo Katrīnu. Ne sevi. To nevar iestudēt, šo Sigitas skatienu nav iespējams aizmirst."
Sigitu aizkustina režisores vārdi, viņa atreaģē tieši un sirsnīgi: "Paldies. Es ļoti mīlu Džīnu. Un novērtēju to, ka pasaulē ir drosmīgi cilvēki, un Džīna ir viena no tiem. Man šie vārdi ir ļoti svarīgi.
Viņa izveidoja no mums – visu Latvijas teātru aktieriem – ne tikai brīnišķīgu komandu, vēl vairāk. Mēs bijām kā ģimene!"
"Liela nozīme, ka viss filmā izskatās tik dabiski ir arī Džīnas iecerei visu filmēt īstā lauku vidē un dabā, kurā mēs burtiski ieaugām," stāsta Sigita. "Dzīvojot "Nārbuļu" mājās un intensīvi filmējot,– jo vasaras laiks ir īss, bet jānofilmē ļoti daudz, – mēs, iebraukuši Rīgā jutāmies līdzīgi kā Mauglis. Es atceros: bijām nostrādājuši nonstopā kādu mēnesi, un mans kolēģis Armands Reinfelds brauca uz Rīgu un jautāja man: negribi atbraukt līdzi? Mēs atbraucām uz galvaspilsētu un iegājām iedzert kafiju "Ozīrisā", tepat blakus. Bet sajūta bija jocīga: visi rīdzinieki likās kā papagaiļi – tik spilgti, tik nedabiski, tik ātri un skaļi. Dzīvojot tur, dabiskā vidē, ģērbjoties veco laiku krāsās, dabiskā materiāla drēbēs, viss bija ļoti īsti. Un to var redzēt arī filmā."
Vecmāmiņa
Sigita stāsta, ka viņai kā lauku meitenei Ievas tēls un saimniekošana laukos bija ļoti tuva. Atšķirībā no aktrises Ligitas Dēvicas, kam Nārbuļu vecās saimnieces lomā visu nācies mācīties – kā pilsētniecei viņai lauku darbi un saimniekošana bijusi sveša. Sigita mācījusi Ligitai pīrāgus cept: "Mana omīte mani apmācīja visu ēdienu gatavošanā, viņa pati reiz bija saimniece mājā ar 8 istabām, 20 govīm, 4 zirgiem."
Padomju varai ienākot, nācās zaudēt visu: "Par laimi, omītei, līdzīgi kā Ievai filmā, izdevās izmukt no Sibīrijas – kaimiņi pabrīdināja. Bet viņa bija unikāla, otru tādu cilvēku nepazīstu. Nekad nelocīja muguru, neaprunāja nevienu, tiešām bija saimnieka meita. Prata visus darbus un arī vadīt saimniecību. Mājās nekad nekā netrūka, viņai viss bija burciņās, tāpat kā man tagad." (smejas)
Dzīve Sigitas vecmāmiņu, kā tautā mēdz teikt, "berzusi deviņiem sārmiem", bet viņa nav zaudējusi labestību: "Bija kara laiks, pirmais vīrs aizgāja bojā, bet viņai – mazs zīdainītis. Sākās krievu laiki, bet krievu valodu viņa nemācēja. Taču visus, kas ienāca sētā, pabaroja, uzcienāja ar piparmētru tēju. Vienalga, kādā valodā šie cilvēki runāja. Es arī esmu tāda, iestājos par citiem. Teātrī cilvēkus kādreiz aizstāvēju un par to iekūlos nepatikšanās. Un suņus un kaķus glābju... tāda es esmu," par savu līdzību ar vecmāmiņu dalās aktrise.
"Bērnībā es no savām četrām māsīcām visvairāk tiecos pie viņas, jo man varbūt garšoja labi paēst," smejas Sigita. "Taču galvenais laikam, ka es ar viņu varēju visu ko izrunāt. Ar mammu tā nevarēju. Padomju laikos mammām galīgi nebija laika. Bet mēs ar vecmāmiņu pat par bučošanos apspriedām, kā vajag pareizi," amizējas Sigita.
Par bučošanos, puišiem un agro jaunības laiku domājot, Sigita atceras, ka paticis viens puisis no Priekules: "Mēs stāvējām Priekulē zem kokiem, lija lietus. Man vienmēr patikuši vīrieši – klusētāji. Jo es pati esmu runātāja. Man toreiz arī Ainars Virga ļoti patika. Tas Priekules puisis bija sportists, no Murjāņiem. Un tā bučošanās bija tāda maiguma izrādīšana."
Teātris
"Omītei mājā bija liels galds. Opis mūs neatbalstīja teātra spēlēšanā, bet omīte gan. Viņa mums ar māsīcām deva visu, ko tam vajadzēja. Vislielāko palagu, lai teātrim būtu priekškars. Un teātra spēlēšana notika uz galda," smaida Sigita. "Pēc izrādes omīte vienmēr mums cepa tā saucamās bada pankūkas. Un, kamēr viņa cepa pankūkas, mēs skrējām uz dārzu pēc jāņogām. Nav nekas garšīgāks par omītes ceptajām pankūkām ar jāņogām."
Vēlāk, nokļūstot īstajā teātrī, Sigitai tas, protams, bijis ļoti svarīgs, bet tomēr tā nebija visas viņas pasaule: "Manī nebija greizsirdības uz citiem, neskaudu neko. Man nešķita, ka, ja es teātrī nebūšu, mana pasaule sagrūs. Lieta tāda, ka man bija bērnībā iemācīts: ja tu kaut ko gribi, tad dari. Tas man deva brīvību, vismaz iekšēju. Redz, aktieris teātrī ir pats atkarīgākais cilvēks, un, ja viņš var saglabāt brīvību, tad tas ir izaugšanas jautājums. Man vienmēr bija arī draugi no citām vidēm."
Sigitas moto
"Dzīvot brīvi. Ikdienā esmu laimīga, ka varu pamosties un izdomāt, ko šodien darīšu. Tagad daru, kas man patīk, un tad man arī sanāk. Un izbaudu dzīvi, kas ir ļoti skaista. Bet līdz tādai iekšējai brīvībai ir jānonāk," atzīmē Sigita. "Es esmu visu sasniegusi dzīvē tikai caur krīzēm: teātrī bija maz lomu, es sāku veidot koncertus. Sāku taisīt traukus, jo nebija, ko ēst... Visiem saku: nevajag aizsēdēties! Jo citādi mēs ieejam rutīnā. Tā ir skola, ko es iemācījos. Un tā ir arī jāuztur. Dzīvot šodien.
Un atcerēties, ka lielākās dāvanas mums ir: cilvēki un laiks."
Mamma
"Man ir unikāla mamma. Mēs ar māsu runājām: kur vēl labāk? Mamma nekad nav jaukusies mūsu dzīvē. Un, ja kaut ko zina, neteiks nevienam. Es pati varu izpļāpāties, bet viņai ir šis latviskais kods: neizstāstīs neko," stāsta Sigita. "Bērnībā man viņas mazliet pietrūka, viņa daudz strādāja, vēl kopa lopus, bet atceros: pavisam vēlu vakarā viņa šuj man baltu blūzīti, lai man skolai būtu. Un, kad es vidusskolā braucu uz teātra studiju, viņa pa kluso man deva naudiņu. Vēlāk jau tētis arī uzzināja, ilgi jau nevarēja noslēpt."
Tētis un mantojums
"Es esmu sarežģīta. Kāpēc? – no mammas puses nāku no bagātiem saimniekiem, kam bija lielas mājas, saimnieku vērtības, strādīgums un pamatīgums, ko padomju vara atnāca un visu iznīcināja. Bet mans tēvs? – īsts krievs no Kubaņas. Es esmu pa pusei Kubaņas kazakiete. Mans tētis dienēja Vaiņodē, ieraudzīja manu mammu, apprecēja viņu, un piedzimām mēs ar māsu. Un padomājiet, kā mana ome jutās, kad viņas mājās dzīvoja cilvēks, viņas znots, no valsts, kas visu paņēma un iznīcināja. Tā bija daudziem. Bet mana ome man mācīja visu piedot. Un visiem piedot," teic Sigita.
Kaut arī mājās konfliktu nav bijis, Sigitai pašai savu identitāti nenācies atrast viegli:
"Atrast līdzsvaru starp manu dažādību. Izlīdzsvarot temperamentu – ilgi mācījos citus pieņemt, krita uz nerviem cilvēki, kas lēni kustas un lēni domā."
Mantojumā no tēta Sigita glabā skaistu kulonu ar Dievmāti: "Tētim ļoti ilgi šī Dievmāte nostāvēja skapītī, tad es paņēmu panēsāt. Vēlāk viņš man to atdeva. Nevar teikt, ka viņš bija ļoti ticīgs cilvēks, bet viņš bērnībā bija kristīts."
Sigita vairākkārt ciemojusies arī pie radiem Krievijā: "Pie tēva brāļa, kam es stāstīju par kulonu ar Dievmāti. Un interesanti, ka tēva brālis nemaz nezināja par dzimtas vērtslietām, ko es biju saņēmusi no tēva. Es pieļauju, ka mana tēva mamma padomju laikos šīs lietas bija slēpusi, jo ticība tad nebija nekas labs. Un iedevusi tās manam tēvam, jo viņš bija tālu prom no dzimtas, – lai Dievmāte sargā."
Savukārt mantojumā no latviešu omes Sigitai ir krēsls: "Tāds it kā necils, ar tādiem rokturiem zaļā krāsā, neviens no ģimenes viņu negribēja. Es to paņēmu tikai tāpēc, lai man būtu kaut kas par piemiņu no omes. Un, kad es aiznesu krēslu teātra galdniekam, viņš teica: Sigita, tur apakšā ir īsts ozolkoks. Tagad tas ir atrestaurēts, godos es tur apsēžos, un man ir tāda laba sajūta."
Ticība
"Interesanti, ka mans tētis, kā jau vairums krievu, bija pareizticīgais, savukārt mana ome, kā jau vairums latviešu, bija luterāne, bet es pati nokristījos katoļu baznīcā. Tas notika Liepājā, tajā laikā man bija nelaimīga mīlestība. Dzīvojot un strādājot Liepājas teātrī, ik pa laikam iegāju Liepājas katoļu baznīcā pie Dievmātes paraudāt. Tā bija vienīgā baznīca pilsētā, kas vienmēr bija vaļā. Un vēlāk tajā baznīcā es arī nokristījos.
Dievs ir manas mājas. Dzīve nav rožu dārzs. Un es nesaprotu, kā bez ticības vispār var dzīvot.
Es nevaru teikt, ka man nav bailes no nāves. Ir! Bet es zinu, kur es nonākšu pēc nāves un ļoti konkrēti," saka Sigita.
Dzīvoklītis
Liepājas laiks Sigitai saistās ar pašas remontētu dzīvoklīti, kas bija viņas laimes un miera osta: "Dzīvoklīti man uzdāvināja, bet tas bija briesmīgā stāvoklī: piecas kārtas vecu tapešu un vecs linolejs. Apakšā bija skaistas grīdas, un es ķēros klāt – paņēmu bankā aizdevumu un dzīvokli atrestaurēju. Kad cilvēki atnāca ciemos, bija ļoti pārsteigti. Laikam gēni nostrādāja, tie saimniekmeitas gēni – man vajadzēja pašai savu māju, iekārtotu pēc savas gaumes."
Māja un vīrs
"Tagad man ir māja kā "Likteņa līdumnieku" Ievai. Pārdevām manu dzīvoklīti un nopirkām. Māja ir īpaša, ar tornīti, celta 20. gadsimta 30. gados. Atradām to Pērkonē, Nīcas pagastā. Un interesanti, ka savulaik, esot latviešu līgavas tautas tērpā LTV projektā "Lai top!", man galvā bija tieši Pērkones līgavas vainags, ļoti skaists. Tagad esmu apprecējusies pati."
Sigitas laimes sajūta tagad – būt precētai sievai. Bet mājas stāsts saistās ar sajūtām, ne racionāliem apsvērumiem: "Mēs ilgi meklējām, līdz nonācām līdz šai mājai, kas man ļoti patika. Bet patika kā skaista lieta. Es to neiedomājos kā savu. Es iemīlējos nevis mājā, bet pleķītī pie kūtiņas.
Tas mani tā aizkustināja, jo "Likteņa līdumnieku" mājā bija tāds brīnišķīgs laukumiņš pie klētiņas, un es allaž pēc tāda ilgojos."
Sigitai, kā īstai lauku saimniecei, ir arī dārzs un lieli plāni: "Burkānus, tomātus, bietes – visu izaudzēju. Taisīsim darbnīcu maniem keramikas traukiem. Vīrs ir brīnišķīgs. Starp citu, viņam ir rets vārds – Andulis, cēlies no Viļa Plūdoņa mazā Anduļa. Tagad neesmu vairs Sigita Jevgļevska, esmu Sigita Pļaviņa. Vīrs nodarbojas ar lielajiem smagajiem darbiem, un es – ar visu. Darba tur – visam mūžam. Bet sajūta, ka tu vari no rīta iznākt ārā ar kafijas krūzi un sēdēt zem savas priedes, (Sigita noplāta rokas un laimīgi smaida) – tas atsver visu. Pa logu var redzēt ozolu. Stirnas staigā pa laukiem, un vāveres skraida pa sētu. Milzīgā saskare ar dabu ir kaut kas īpašs, plaša un runājoša pasaule, ko saprotu vairāk un vairāk. Es glābju peles no kaķa. Vai no ligzdas izkritušus putniņus. Kaķi uz rokām nesu tālāk no vietas, kur viņi izkrituši, lai kaķis neapēd (smejas). Tā ir atbildība. Gan par kokiem un dzīvniekiem. Gan par māju. Gribas visu atjaunot un sakopt."
