Bērnībā Lelde izglītojusies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, kurā gūtais joprojām spoguļojas viņas staltajā, sievišķīgajā stāvā. Vēlāk, vēl teju bērns būdama,13 gados mācījusies Tautas kinoaktieru studijā izcilo pedagogu, režisoru Ainas Matīsas, Arnolda Liniņa un kustību konsultantes Ērikas Ferdas vadībā. Pie šiem pedagogiem turpinājusi aktiermeistarības izglītību Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, 1982. gadā absolvējot Dailes teātra 7. studiju kopā ar vēlākiem kolēģiem teātrī Hariju Spanovski, Gundaru Āboliņu, Ligitu Skujiņu, Jāni Jarānu, Māru Zvaigzni, Andri Morkānu, Juri Frīnbergu, Guntu Grīvu un citiem.
90. gados teātra karjeru nomainījusi pret darbošanos reklāmas un sabiedrisko attiecību jomā, kur savā ziņā darbu turpina joprojām, esot Eiropas Latviešu apvienības valdē, bet pirms tam – vadot kultūras nozari.
Kaķis, kas vienmēr krīt uz četrām
"Nelaime ir durvis, kas paveras uz jaunu laimi" – tā savas dzīves pagriezienus, ko citi dēvētu par krīzēm, raksturo aktrise pati. Viņai ir pieticis spēka izloloto aktrises profesiju nomainīt pret citiem radošajiem meklējumiem.
Leldei ir daudz piemēru, kā dzīves mīnusu pārkrustot plusā. Savulaik vai visu valsti pāršalca Leldes dēla Rūdolfa dzimšanas foto stāsts tā laika populārākajā žurnālā "Liesma". Tas izvērsās publiskā skandālā. Līdz šim tik atklātas un privātas bildes publiski neviens netika izplatījis. "Daudzi toreiz domāja, ka tā ir mūsu – mana un Aivara Krancmaņa, mana pirmā vīra – iniciatīva un pašreklāma, taču īstenība bija gluži cita. Bildes bija paredzētas mums pašiem, bet galvenais – mūsu ārstes, ginekoloģes Caunes disertācijai. Taču fotogrāfs, mūsu toreizējais draugs un uzticamības persona Uldis Pāže, nolēma dzemdību bildes iedot arī "Liesmai". Mēs iebildām, runājām ar žurnāla cilvēkiem, lūdzām, lai nepublicē, bet viņi neatsaucās, pat neizņēma atklātākās bildes. Ļoti pārdzīvoju, cilvēki runāja sliktas lietas par mums, tas bija sāpīgi... Bet pēc kāda laika uzzināju, ka šīs foto kampaņas iespaidā Latvijā sācis dzimt vairāk bērnu. Un, kaut arī šo faktu izmērīt ir grūti, es kaut kā nomierinājos, jo tas man likās ļoti skaists blakus efekts," atceras Lelde.
Cits piemērs ir no laika, kad aktrise bija tikko aizgājusi no Dailes teātra. "Tie bija 90. gadi un Jaunā Rīgas teātra izrāde – Frīdriha Dirrenmata "Vecās dāmas vīzīte", kurā mani aicināja piedalīties Šveices režisors Markuss Coners (Markus Zohner). Viņam Latvijā bija meistarklases vairākus gadus. Biju galvenajā lomā, kas bija Klēra Cahanasjana, vecā dāma," priecājas Lelde un paskaidro: "Ja es nebūtu aizgājusi no Dailes teātra, es nebūtu satikusi režisoru Marku Coneru, kas kļuva par ļoti svarīgu cilvēku manā radošajā dzīvē. Savukārt, kad man nācās aiziet no darba reklāmas kompānijā "Baltic Outlook", es aizbraucu uz Parīzi. Un tur sākās mans attiecību stāsts..."
Lelde Vikmane ir pārliecināta, ka visas lietas, kas notiek negaidīti un šokē, vienmēr parāda arī jaunu perspektīvu: "Tās tevi uznes augšā, tu nokļūsti citā gaismā, jo tad, kad tevi met, tev uzrodas spārni... Es vienmēr esmu bijis kaķis, kas krīt uz četrām."
Māksla un mūzika
Jau tradicionāli Latvijas Televīzija un raidījums "Daudz laimes, jubilār!" saviem viesiem dzimšanas dienā dāvina izcilas mākslas grāmatas. Leldei – monogrāfiju "Romans Suta" par Latvijas brīvvalsts laika mākslinieku, kas savulaik, līdzīgi kā Lelde tagad, daudz ceļojis pa dažādām valstīm, iepzīstot pasauli. "Man ir arī dažas tā laika mākslinieku, Sutas kolēģu, gleznas – Strunke, Vidbergs. Un arī manam vīram būs ļoti interesanti – viņš arī ir mazliet mākslinieks," pateicībā skaistā izdevuma vāku noglāsta Vikmane.
Ne tikai māksla, arī mūzika ir Leldei tuva, bet galvenokārt tas saistās ar vēlmi Francijā nepazaudēt latvisko. "No 2013. gada dziedu Francijas latviešu korī "Latve", un tas ir brīnišķīgi! Mums bija koncerts pat Orsē muzejā!" sajūsminoši stāsta Lelde. "Tur bija Baltijas simbolisma gleznotāju gleznu izstāde "Âmes sauvages", un skatītāji negaidīja, ka sāksim dziedāt. Visiem šķita, ka mēs esam izstādes apmeklētāji, nebijām tautas tērpos un neviens nezināja, ka esam koris. Starp skatītājiem bija arī Vaira Vīķe-Freiberga!"
Korī dziedot ne tikai latvietes, bet arī francūži, kas ir precējušies ar latvietēm, stāsta Vikmane: "Tai skaitā mans vīrs. Un tagad ir arī viena francūziete, kas nav precēta ar latvieti, bet viņa gribēja dziedāt latviešu valodā un piedalīties Dziesmu svētkos."
Franču vīrieši un Leldes vīrišķības definīcija
"Francūži atšķirībā no Latvijas vīriešiem?" – Lelde nosmejas, aizdomājoties pēc ironiskā jautājuma, ar ko tad atšķiras Latvijas un Francijas stiprais dzimums. "Francūžiem ir citas manieres, viņi ir karstasinīgāki. Viņi bieži ir labi aktieri, tai skaitā mans vīrs – es domāju, viņš būtu ļoti labs aktieris. Man pašai patīk gudri vīrieši. Smuki ne. Maigums un spēks – tas, manuprāt, raksturo vīrīšķību."
Leldes vīrs Ēriks de Dreuzī ilgus gadus bijis iekšējās kontroles direktors Francijas aviokompānijā "Air France". Šķiet, ka viņš apveltīts ne tikai aktiermeistarību un gudrību, jo tagad, esot pensijā, pievērsies rakstniecībai, kas saistoties ar de Dreuzī dzimtas vēsturi. "Ērika sencis, Pētera I liels draugs, francūzis, ir savulaik dzīvojis Latvijā. Un šis sencis ir palīdzējis iekarot Pēterim I mūsu Rīgu," stāsta Lelde. "Par Livoniju no zviedru līdz krievu laikiem – par to mans vīrs raksta grāmatu. Un par savu dzimtu tajā."
Lelde pati sarunājas arī vīru franciski, pirmās sarunas gan noritējušas angļu valodā: "Tolaik strādāju "Baltic Outlook", vēl nebija tiešo reisu no Rīgas uz Parīzi, bija jālido caur Varšavu vai Berlīni. Darba uzdevumā zvanīju uz "Air France" un kļūdījos ar numuru – tālruni pacēla mans tagadējais vīrs Ēriks, toreiz "Air France" iekšējās kontroles direktors. Viņam bija ļoti patīkama balss, sākām runāt. Un kaut kā uzreiz izveidojās kontakts," liktenīgo iepazīšanos atceras Vikmane.
Latviešu valodas un kultūras vēstnese
"Garā pupa" – tā ir Francijas latviešu skoliņa, kurā Lelde vairākus gadus mācījusi latviešu valodu. "Tur mācījās arī krievu bērni un bērni no jauktām ģimenēm. Un esmu bijusi latviešu valodas pasniedzēja arī Parīzes Valodu institūtā," skaidro Vikmane.
Lelde pagājušo gadu piedalījusies arī Vispasaules latviešu valodas diktātā. "Rakstīju, Parīzē esot. Liels prieks un paldies diktāta organizatoriem. Kā Eiropas Latviešu apvienības kultūras nozares vadītāja īpaši mudināju arī citus rakstīt šo diktātu," aizrautīgi stāsta Lelde un solās diktātu rakstīt arī šogad. "Starp citu, rakstītāju skaits arī ārzemēs ar katru gadu aug, jo diktātu teksti ir ļoti interesanti – pagājušo reizi autors bija Aivars Eipurs. Viņa "Mazsālīto gurķu blūzs" bija aizraujošs gabals!"
Jautāta par sekmēm, Lelde stāsta, ka diktātā atzīmes neliek, bet "kļūdu labojumu atsūtīja. Man bija četras kļūdas pagājušajā gadā, iepriekšējos gados vairāk – septiņas".
Dziesmu svētku gadā Lelde bijusi akcijas "Savij Latviju vainagā" veidotāja, šogad vadījusi Eslingenas Dziesmu svētkus. "Bija milzīgs dalībnieku skaits, ap 900 cilvēku no visiem kontinentiem. Un skatītāju daudzumu es nemaz nezinu. Četras dienas Eslingenā valdīja tikai latviešu valoda. Teātra izrādes, lielais noslēguma koncerts, gājiens – visi tautas tērpos svīdām, jo bija mežonīgi karsts – pāri 30 grādiem! Tas bija fantastiski! Eiropā ir 120 kultūras kopas – deju kolektīvi, kori, teātri, skoliņas – kas darbojas latviešu valodā. Tur ir arī cittautieši iekšā, kā mūsu korī – francūži. Un tas ir ļoti svarīgi, jo viņi visi ir Latvijas kultūras un valodas vēstneši," stāsta Vikmane. Taču atzīst, ka ir lietas, ka skumdina: "Kur ir latvieši, tur ir arī strīdi. Diemžēl. Arī Eiropas Latviešu kopienā skaudība parādās. Lai cik tas nebūtu skumji, tas ir fakts. Mums būtu jāpriecājas par citu veiksmēm, tad ietu labāk."
Kino šodien un kādreiz
Lelde joprojām labprāt atsaucas režisoru aicinājumiem uz kādām mazām lomiņām kino. "Nofilmējos Viestura Kairiša topošajā filmā "Janvāris" – par barikāžu laiku. Labi atceros to laiku notikumus, rokās sadoto Baltijas ceļu: uz Brīvības ielas stāvējām, starp Krievu Drāmas teātri un veco kino "Aina". Toreiz – cik sen tas bija! – ar manu pirmo vīru Aivaru Krancmani un dēlu Rūdolfu. Rūdim bija 6 gadi. Un man blakus stāvēja un roku deva Elīnas Garančas brālis. Es toreiz to nezināju, bet viņš man atrakstīja vēlāk," nosmaida Vikmane.
Vikmane atklāj, ka viņas mīļākā kino loma ir valdzinošā meitene bez teksta filmā "Tās dullās Paulīnes dēļ": "Šī nav mana pirmā, bet mīļākā filma – tik skaista, ka es pat rosināju to tulkot franču valodā. Mana pirmā loma bija laikam 1976. gadā, toreiz es vēl biju skolniece, mācījos 49. vidusskolas 10. klasē. Tā bija epizode režisora Aloiza Brenča filmā "Rallijs". Toreiz režisors cienāja mani ar zupu okrošku – auksto kefīra zupu, kas man dikti negaršoja. Tas bija restorānā "Tallina". Mēs runājām par mākslinieku Engru un par mākslu, jo manu epizodi filmēja Mākslas muzejā."
Loma "Dullajā Paulīnē..." gan bijusi "ne tikai trumpis, bet arī lāsts, jo mani turpmāk aicināja tikai uz skaisto sieviešu lomām. Man pašai nelikās, ka esmu skaista – man bija lauzts deguns, rēta virs acs no 4 gadu vecuma. Mācoties baletskolā, kur bija tik daudz ļoti skaistu meiteņu, es mocījos ar kompleksiem, un, sākot aktrises karjeru, mani pārsteidza, ka mani pēkšņi izceļ kā skaistu".
Visā Padomju Savienībā Lelde kļuva slavena ar galveno lomu Genādija Zemela filmā "Vajadzīga soliste", kas, starp citu, tikusi filmēta Saulkrastos, kā arī ar Aloiza Brenča sešu sēriju spēlfilmu "Vecā jūrnieku ligzda".
Vairāk par kino un teātra lomām, par studiju laika izaicinājumiem un sadarbību ar lielajiem aktieriem, par Vikmaņu dzimtas saknēm Latvijas jūrniecībā un zviedru vikingos – raidījumā "Daudz laimes, jubilār!"
