Daudz laimes, jubilār!

"Daudz laimes, jubilār!" Žurnāliste un rakstniece Lia Guļevska

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Žurnāliste un rakstniece Lia Guļevska

Daudz laimes, jubilār! Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers

Aktiermāksla nav tikai rotaļāšanās. Aktieris Mārtiņš Meiers

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Mārtiņš Meiers to, ka būs aktieris, zinājis jau no divu gadu vecuma. Pēc tam skolas teātra pulciņā apjautis, ka tā nav tikai rotaļāšanās, bet aktiermākslā var ielikt arī dvēseli. Lai arī šobrīd Valmieras teātra aktierim ir iespēja spēlēt lielas lomas, viņš atzīst, ka profesija nav viegla. 

Aktieris Mārtiņš Meiers ir Rīgas zēns, bet par zvaigzni kļuvis Valmierā, pilsētā, kas tagad ir gan viņa darba, gan dzīves vieta, un no kurienes aktieris mērojis ceļu arī uz interviju radījumā "Daudz laimes, jubilār!". Paradoksāli, bet Valmierā Mārtiņš jūtoties daudz urbānāk nekā Rīgā: "Mūsu Pārdaugavas dārzs, kas ieskauj māju, sakuplojis pavasara zaļumā. Manā bērnībā tur blakus arī zirgi ganījās, un mums bija vistas. Tāpēc, ja gribu justies kā laukos, dodos uz savu vecāku mājām Rīgā."

Ne tikai daba, arī pats 1985. gada 11. maijā dzimušais aktieris ir spēku plaukumā. "Spēks un ekstāze" – par savu skatuvisko temperamentu, ko atzīmējuši arī teātra kritiķi, iesmej Meiers pats. Uz filmēšanas vietu galerijā "Istaba" Mārtiņš ierodas matiolu zilā uzvalkā, melnā kreklā un botēs, – kā allaž smaidīgs, aktīvi žestikulējošs un atvērts.

Mārtiņa skolas laiks Rīgā saistās ar 2. ģimnāziju (2003), izglītību turpinājis Latvijas Kultūras akadēmijā pie Pētera Krilova un studiju noslēgumā "Erasmus" programmas ietvaros profesionāli papildinājies arī Aleksandra Zelveroviča Teātra akadēmijā Varšavā, Polijā (2006), starp citu, mācījies arī poļu valodu. No 2007. gada – Valmieras Drāmas teātra aktieru sarakstā.

Mārtiņš Meiers ir viens no tiem retajiem aktieriem – puišiem, kas šo profesiju izvēlējies jau bērnībā: "Man bija divi gadiņi, es vēl īsti nezināju, kas ir teātris, bet es zināju, ka būšu aktieris."

Mārtiņa tētis Ziedonis Meiers atceras, ka dēlam jau bērnība paticis vienatnē uzturēties dārzā un fantazēt. Kopā ar brāļiem, uzkāpjot uz sola vai krēsla, vecākiem rīkoti arī koncerti. "Pieļauju, ka tās varēja būt "Čikāgas piecīšu" dziesmas," atceras aktieris pats, turpinot par grupas koncertu, ko apmeklējis kopā ar ģimeni, kad pašam bijuši gadi četri. "Atceros satraukumu. Toreiz mājā dzīvojām visa dzimta, kādi desmit cilvēki. Bija jābrauc ar vienu auto, jo otra bija saplīsusi. Taču tieši izbraukšanas brīdī tētim bija pazudušas žiguļa atslēgas, un tā bija vesela drāma: jāsteidzas, koncerts tūlīt sāksies, bet atslēgas nekur nevarēja atrast. Galu galā viss gan beidzās laimīgi, savukārt no koncerta es vislabāk atceros dziesmu "Sekss ir labs", ko man – pēc kārtīgiem padomju laika standartiem – neļāva klausīties un aizspieda ausis," smejas aktieris.

Pirmos soļus aktiermeistarībā Mārtiņš uzsācis skolas teātra pulciņā, ko vadījusi aktrise Irina Tomsone:

"Lielāko iespaidu uz mani atstāja Viļa Plūdoņa "Atraitnes dēls", ko mēs iestudējām: vara rati, varen plati, ratu ratiem blakām brauc... Tas bija pirmais gabals, kurā es sapratu, ka aktiermākslā var ielikt arī dvēseli, ka tā nav tikai tāda rotaļāšanās."

Mārtiņa ģimenē un radu lokā ar teātri neviens neesot bijis saistīts. "Vienīgi mans vecvectēvs bija izvadītājs bērēs. Tās runas dāvanas man varētu būt mantojumā no viņa," smejas aktieris. "Mans tēvs bija sportists, formulas braucējs Biķernieku trasē. Atceros, viņam bija formulas mašīna ar numuru 134 un uzrakstu "Māksla", jo viņš strādāja arī kombinātā "Māksla" – tēlniekiem veda visādus akmeņus un skulptūras. Savukārt mamma bija pārdevēja veikalā "Sakta". Es atceros, kad omonieši bija Rīgā, tad tētis brauca pakaļ mammai uz "Saktu", un mēs nezinājām – atvedīs vai neatvedīs."

Deviņdesmitajos tēvs trīs dēlu ģimenei pelnījis naudu kā tālbraucējs šoferis, reizēm arī dēlus paņemdams līdzi – pasauli redzēt. "Pie Francijas robežas, es atceros, ka tētim salauzu mašīnu. Piesēdos, grozīju stūri, krakšķināju, kamēr tur kaut kas ieķērās un viss. Lielas ziepes nebija, bet ķēpa gan. Tētis ilgi noņēmās, kamēr salaboja. Bet nu, neko nevar darīt, pats bija dēlu paņēmis līdzi. Tad nu neko!" Mārtiņš noplāta rokas.

Savulaik aktieris izteicies, ka saņemtā autovadītāja apliecība iepriecinājusi viņu gandrīz vairāk nekā viena otra teātra balva.

Pirmos soļus autobraukšanā dēlam, protams, ierādījis tētis Ziedonis Meiers. "Man ar to braukšanu bija liels komplekss, jo tētis bija ļoti profesionāls un mans ideāls. Tāpēc es arī vēlu sāku mācīties. Viņš, būdams autobraucējs, gribēja iemācīt man visu uzreiz, pedagoģijas spējas nekādas," smejas Mārtiņš. "Bet pēc divām nedēļām, kad mēs jau bijām salamājušies, apstājušies, salabuši un tā vairākas reizes, es kādā krustojumā nebiju norāvis rokas bremzi, un tēvs, uz mani neskatoties, bet gan – uz pretējo pusi, ārā pa automašīnas logu, nesastricināmā mierā saka – nezināmu iemeslu dēļ mašīna ripo atpakaļ..." ironiski smejas Mārtiņš. "Tad es sapratu, ka pedagoģijas spējas ir apgūtas. Tas jau bija pedagoga piegājiens. Tā kā ne tikai es, bet arī tētis mācījās."

Pusaudža gados Mārtiņš skatuves mākslu un arī improvizāciju apguva teātra klubā "Hamlets" pie Rolanda Zagorska. "Tas bija ļoti svētīgi, tagad daudz vieglāk tikt galā ar, tā saucamajiem, melnajiem caurumiem – kādām neveiklām situācijām vai teksta aizmiršanu uz skatuves. Es skatītāju izjūtu kā izrādes līdzdalībnieku, ļoti jūtu viņu," improvizācijas skolas priekšrocības novērtē aktieris. "Noteikumi klubā "Hamlets" bija ļoti nežēlīgi – ja publikai nepatika, ko tu dari, tad tevi vienkārši nosvilpa nost. Arī man tā ne reizi vien gadījās! Latvijas teātros nav tādu tradīciju, bet, piemēram, Polijā, ja runa ir par kādām jūtīgām tēmam, piemēram, reliģiju, tad publika diezgan aktīvi izsaka savu neapmierinātību izrādes laikā. Nemaz jau nerunājot par Šekspīra laika teātri, kur, ja publikai kas nepatika, tā aktieriem meta ar visu, kas pagadījās pa rokai."

Daudzi no toreizējiem izaicinājuma biedriem klubā "Hamlets" tagad strādājot medijos – Jānis Skutelis, Kaspars Breidaks, Mārtiņš Daugulis, ar ko kopā būts ne tikai kopā uz skatuves vien. "Pēc izrādēm mums bija arī bohēma, ilgas vakara un nakts stundas ar uzdzīvi. Kad es atnācu mājās, visas manas drēbes oda pēc cigaretēm, tās vajadzēja tūlīt mazgāt," atceras Meiers.

Mārtiņa aktiera liktenis, šķiet, ir laimīgs: viņš daudzkārtīgi ticis nominēts gan Valmieras teātra, gan "Spēlmaņu nakts" balvām dažādās kategorijās. Jau pirmajā teātra sezonā (2007./2008.) viņš saņēma Valmieras teātra balvu kategorijā "Labākais jaunais aktieris", apliecinot spožo ienākšanu Valmieras teātrī ar lomām izrādēs "Crazy", "Atvari" un "Hamlets" (galvenā loma slavenajā Viljama Šekspīra darbā sekos desmit gadus vēlāk, režisores Indras Rogas konceptā, bet savā pirmajā teātra sezonā, Oļģerta Krodera iestudējumā, Mārtiņam ir Gilderšteina loma). Kā jaunais aktieris viņš saņem Valmieras teātra balvu arī nākamajā sezonā. Un jau kā labākais aktieris – 2011., 2012., 2013., 2014., 2015., tai skaitā – arī skatītāju balvu un balvu kā labākais aktieris otrā plāna lomā.

Viena no pirmajām lomām Valmieras teātrī Mārtiņam bija Emīls režisora Vara Braslas iestudētajā Ērika Kestnera darbā "Emīls un Berlīnes zēni"; vēlāk Brasla Mārtiņu vairākkārt aicinājis sadarboties arī citās izrādēs. "Tagad, kad bieži arī teātrī galvenais ir ātrāk dabūt gatavu produktu un nauda, nauda, nauda, Varim Braslam joprojām piemīt romantiskais skatījums uz mākslu, cieņa un mīlestība uz profesiju, kas arī man, protams, ir pielipis," mierīgi nosaka aktieris.

Savukārt viens no zvaigžņotākajiem Meiera dzīves un skatuves mirkļiem ir 2018./2019. gada sezonas Latvijas teātra gada balva kategorijā "Gada aktieris" par Hamleta lomu izrādē "Hamlets". Indras Rogas laiks Valmieras teātra mākslinieciskās vadītājas amatā bija jauns uzrāviens ne tikai Mārtiņam, bet visam teātra kolektīvam izrādēs "Zojkina kvartira", "Meistars un Margarita", "Muiža kaņepēs", un "Hamlets" šajā uzskaitījumā ir klasikas smagsvars pats par sevi. Pie tam Indra ir ne tikai "Hamleta" režisore, bet, tandēmā ar galvenās lomas tēlotāju Meieru, arī jaunā tulkojuma līdzautore. "Vecais tulkojums bija morāli novecojis," skaidro režisore. "Strādājām pie katra vārda," atceras Mārtiņš. "Šekspīra oriģinālteksts ir tik ļoti sulīgs, spēcīgs, bagāts un daudznozīmīgs, ka es ieguvu pavisam citu skatījumu uz teksta spēku vispār." Tulkošanas process un kopdarbs pie lomas sākās apmēram gadu pirms mēģinājumu perioda, šķiet, katru lugas vārdu Mārtiņš bija padarījis par savu.

Indra savu aktieri sveic arī raidījumā "Daudz laimes, jubilār!", sakot, ka Mārtiņa Meiera talanta diapazons ir plašākais, kādu vien režisors var vēlēties. Pie tam, viņš pats vienmēr nākot ar saviem piedāvājumiem lomas izstrādē, kas, balstoties uz aktiera jūtīgo gaumi un humora sajūtu, tik precīzi atbilstot tēlam, ka Indrai kā režisorei neesot iespējams piedāvāt kaut ko labāku. Mārtiņš, uzmanīgi klausoties režisores teiktajā, smaidot piemetina: "Vari, vari piedāvāt vēl ko labāku!" Un šajā replikā izjūtama aktiera un režisores profesionālā kopības izjūta – šķiet, viņi kopā apēduši pudu sāls. Indra to apstiprina, sakot: "Es neko nezinu, kas notiek Mārtiņa privātajā dzīvē, bet darbā viņš man ir tuvs cilvēks, plecs, uz ko var profesionāli balstīties, vienīgais, kam Valmieras laikā līdz galam uzticējos grūtos brīžos."

Meiera radošais talants prasa apliecinājumu arī ārpus aktiera profesijas. Piemēram, 2010./2011. gada sezonā viņš saņēmis Valmieras teātra režisoru balvu par radošu iniciatīvu un profesionālu izpildījumu, veidojot izrādi bērniem "Baltā kamielēna sapnītis". Nebūdams izglītots muzikālā jomā, bet apveltīts ar smalku izjūtu un talantu, Mārtiņš vairākkārtīgi veidojis muzikālo konceptu ne tikai Valmieras, bet arī citu teātru izrādēm, saņemdams nominācijas "Spēlmaņu nakts" balvai kategorijā "Gada muzikālās partitūras autors dramatiskajai izrādei".

Citās intervijās Meiers ir izteicies, ka pārlieku liels komplimentu birums viņam liek ieslēpties skafandrā. "Profesija ir grūta," vienkārši komentē Meiers.

"Kritika, protams, liek staigāt ar smaguma sajūtu, savukārt labie vārdi, kaut nozīmīgi un patīkami, tomēr nav spēcīgāki par manis paša sajūtu. Tikai es pats zinu, kas bija labi un kas ne.

Kur esmu lietojis štampus, kādu vecu intonāciju vai grimasi un kur esmu panācis tiešām ko jaunu un izaicinošu."

Mārtiņa humora sajūta, aumaļainā fantāzija un šarms "Daudz laimes, jubilār!" sarunu padara dzirkstošu un asprātīgu. Un, lai gan Mārtiņš, pēc intervijas spiezdams roku radošajai grupai, smejoties saka: "Ceru, ka mans stāstītais jums kaut cik derēja. Man jau brīžam māca šaubas, droši montējiet ārā visu, ko esmu sarunājis pa daudz!" Tomēr raidījuma veidotāju vienīgā baža ir – cik žēl, ka raidījuma garums ir tik, cik ir, un daļu Mārtiņa aizrautīgā stāstījuma nāksies atstāt aizkadram.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti