Velga Vītola: Pēc maniem rēķiniem šogad "Zeļļi" svin 45 gadu jubileju!
Jānis Vējiņš: Bezkaunīgs cipars!
Raitis Treijs: Vai tad sanāk?
Jānis Vējiņš: Sanāk! No 1978. gada, kad mēs ar Raiču sākām to pajūgu vilkt.
Ballīte būs?
Jānis Vējiņš: Ar "Sirdsdziesmu" Lievārdē, bet tad vēl jātiek aptaujas finālā.
Kā abi satikāties Ozolu profesionāli tehniskajā vidusskolā?
Raitis Treijs: Mēs reizē sākām, es – mācīties, bet Jānis tur strādāt.
Jānis Vējiņš: Pabeidzu Lauksaimniecības akadēmijā inženierus-mehāniķus, tajā laikā bija sadale, un mani nosūtīja uz Ozolmuižu. Domāju, ka būšu stipri tālu no mūzikas. Skolā Raitim mācīju automobiļu uzbūvi un tehniskās apkopes, jo viņš 1977. gadā sāka mācīties par traktoristu-kombainieri-inženieri.
Raitis Treijs: Starp citu, līdz pat 1985. gadam arī šajā profesijā strādāju.
Es māku art, ecēt un federēt! (smejas)
Kur tad klātesoša bija mūzika?
Jānis Vējiņš: Pabeidzu mūzikas skolu, mammas piespiests. Sākumā man patika spēlēt akordeonu, astoņu basu instrumentu man jau uzdāvināja pirms skolas. Mājās bieži bija ballītes, visi muzicēja, un es arī gribēju, bet, kad mūzikas skola tuvojās beigu posmam, man gribējās darīt kaut ko citu. Spēlēju futbolu, hokeju un domāju, ka būšu liels sportists, tomēr mūzikas skolu pabeidzu.
Ar vēsu prātu sāku apsvērt, vai esmu tik apdāvināts, lai visu mūžu veltītu tikai mūzikai, vai tomēr darīt kaut ko citu.
Izvēlējos citu ceļu.
Bet dzīve tevi pie mūzikas tomēr atgrieza…
Jānis Vējiņš: Kad sāku strādāt vidusskolā, vadība brīdināja, ka bez motoru skrūvēšanas būs jāvada sporta vai cits interešu pulciņš. Sāku ar puikām muzicēt.
Kā tu, Raiti, nokļuvi muzikālajā pulciņā?
Raitis Treijs: Tajā laikā kopā ar brālēnu dzīvoju kopmītnēs un viņš bija baigais aktīvists. Es nemaz nezināju, ka veidojas blicīte. Brālēns gāja uz provēm un vakarā saka, lai es arī pamēģinot. Aizgāju, nodziedāju kaut kādu valsīti un mani pieņēma, sākām veidot savu repertuāru. Paši magnetofona lentēs rakstījām un klausījāmies, kā skan. Tas bija briesmīgi (smejas)! Skaņa bija šausmīga, jo ar tiem aparātiem neko labu ierakstīt nevarēja.
Raiti, ar mūziku iepriekš nebiji profesionāli nodarbojies?
Raitis Treijs: Biju pilnīgs analfabēts [mūzikā], skolā tikai lika dziedāt korī. Pēc mammas nostāstiem – bērnībā esot daudz dziedājis.
No kā tev iedzimta skaistā balss?
Raitis Treijs: Mamma dziedāja. Tētis, kad bija mazliet lietojis grādīgos dzērienus, pa galdu ar dakšiņu piesita ritmu.
Jānis Vējiņš: Raita tētis man vienreiz pagalmā teica, ja man būtu tik daudz dziesmu klades kā dēlam, tad es arī tā dziedātu.
Raitis Treijs: Dūša viņam bija, bet ne tik labi sanāca.
Kādas dziesmas pirmsākumos bija "Zeļļu" repertuārā?
Jānis Vējiņš: Pašu dziesmas tad vēl nebija, dziedājām Raimonds Paula melodijas, ko izpildīja Viktors Lapčenoks.
Jānis Vējiņš: "Čikāgas piecīšus", bet tās jau bija aizliegtas.
Raitis Treijs: Kad braucām uz konkursu "Ko tu proti?", bija jāsagatavo trīs dziesmas – jaunrades dziesma, tautasdziesma un viena krievu valodā.
Ko tad jaunrades kategorijā dziedājāt?
Jānis Vējiņš: Vidusskolā bija divi "Zeļļu" sastāvi – jaunie un vecākie puiši, kur spēlēja Antons Juhovs, kurš bija uzrakstījis dziesmiņu "Cik skaisti, ka pavasaris nāk", to tad arī paņēmām.
Kā veicās konkursā?
Raitis Treijs: Īpaši labi nebija (smejas).
Jānis Vējiņš: Kaut ko laikam nospēlējām greizi!
Kur muzicējāt ārpus skolas?
Raitis Treijs: Ozolmuižai apkārt bija mazi klubiņi, kuros spēlējām ballītes.
Jānis Vējiņš: Piedalījāmies arī tarifikācijas skatēs, pirmo saņēmām 3. kategoriju – drīkstējām spēlēt savā pagastā, palīgā nāca mans brālis Pēteris, kurš spēlēja ģitāru un arī dziedāja, un nākamajā gadā jau tikām tālāk, pēc tam ieguvām arī deju ansambļa 1. kategoriju, kad varējām braukt visur.
Kad kļuvāt slaveni visā Latvijā?
Jānis Vējiņš: Mērķis sākotnēji bija nereāls – ierakstīt vienu dziesmu profesionālā studijā, tā nokļuvām "Melodijā" pie Alda Ermanbrika.
Dziesma bija nonākusi Latvijas Radio. Vienreiz klausos radio, kur ziņo, ja kāds no "Zeļļiem" dzird, lai piezvana. Izrādās, bijām iekļuvuši "Mikrofona aptaujas" fināla koncertā ar dziesmu "Vedēj, pasteidzies".
1990. gadā televīzija iedeva kārtīgu grūdienu ar šo koncertu. Tad tās lietas sāka iet uz augšu.
Raitis Treijs: Tas bija liels gods uzstāties Sporta manēžā kopa ar "Jumpravu", Alex, "bet bet".
Jānis Vējiņš: Bija tāds prieks, ka mēs – puikas no lauku skolas – esam tikuši tik tālu.
Raitis Treijs: Un bāriņā varēja kopā berzēties ar visiem lielajiem mūziķiem!
Jānis Vējiņš: Bija uzaicināts arī Ilmārs Dzenis, kurš smalkā manierē staigāja apkārt ar kokteiļu glāzi un ar mums aprunājās, tas bija priekš mums kaut kas nebijis.
Ilmārs pēc tam vēl atrakstīja vēstuli, ka viņš būtu ar mieru pa Amerikas latviešu centriem izplatīt mūsu ierakstu kasetītes.
Turpmākajos gados grupai pievienojās izcilais saksofonists Ivars Birkāns, kurš mūsu dziesmu skanējumu padarīja profesionālāku.
Amerikā jūs arī esat bijuši?
Jānis Vējiņš: Ar Raita paziņu starpniecību 2006. gadā aizbraucām koncertēt, stress bija liels, labi, ka Ivars Birkāns zināja angļu valodu, tas palīdzēja lidostā neapmaldīties (smejas).
Raitis Treijs: Pēc gada braucām atkal, kad tika svinēti lieli latviešu svētki Čikāgā, tad mums bija iespēja sadziedāties ar slavenajiem "Čikāgas piecīšiem".
Kad sākāt komponēt un dziedāt savas dziesmas?
Raitis Treijs: Kad Jānim atnāca mūza!
Jānis Vējiņš: No manām dziesmām 90. gadu vidū studijā pirmo ierakstījām "Vēlreiz par mīlestību". Ar manām dziesmām ierakstīti divi albumi (grupa izdevusi 13 albumus – red.).
Laba sadarbība jums izveidojās ar komponistu Gunāru Freidenfeldu!
Jānis Vējiņš: Mūs sapazīstināja skaņu režisors Gints Stankevičs, ierakstījām "Meža mātes dziesmiņu", Gunāram iepatikās, un tā mēs tikām pie vesela albuma.
Ja runājam par dziesmu autoriem, tad noteikti jāpiemin Aivars Lapšāns, kurš mums daudz palīdzējis un devis muzikālu grūdienu 90. gadu sākumā, jo slavenās "Rudzupuķes" ir viņa dziesma. Aivaram jau neviens netic, ka tā ir viņa dziesma, visi domā, ka mūsējā.
Raitis Treijs: Par "Rudzupuķēm" ir komisks stāsts!
Jānis Vējiņš: Dziesma pie manis nonāca, pateicoties manai sievai, kura to dzirdēja kāzās, kad to izpildīja grupa "Ferrum", tā tika ierakstīta kasetē. Klausoties ierakstu, dziesmu norakstīju, bet saklausīju to, ko saklausīju… Ierakstījām studijā…
Raitis Treijs: Es tur dziedu "satiksimies mēs ar zvaniem sejā…", bet patiesībā jau ir "satiksimies mēs ar smaidiem sejā".
Jānis Vējiņš: Šī dziesma vēl joprojām skan ar nepareizajiem vārdiem. Latvijas Radio 2 darbinieki, klausoties ierakstu, smējušies, kā tas ir – ar zvaniem sejā?! Dziesmas autors arī pats klausījās dziesmu, bet neko neteica, mūsu kļūdu laikam nesaklausīja.
90. gados muzikanti labi esot varējuši nopelnīt un braukuši mājās ar pilniem naudas koferiem…
Raitis Treijs: Ha, ha, hā!
Jānis Vējiņš: Tad naudas daudzumu mērīja pēc svara (smejas). Cilvēkiem patika balles! Sīļukalnā pat ar autobusiem brauca uz dejām. Tur nāca arī jaunieši, kuri ar ādas jakām tik nogāja gar skatuvi, varēja redzēt, ka nav nākuši dancot.
Raitis Treijs: Tik atnākuši pazīmēties ar savām jaunajām jakām! Ļoti bagāti neesam kļuvuši, bet nopelnīt varēja, kaut gan visi esam strādājuši arī citus darbus.
Kā bija ar fanēm?
Raitis Treijs: Vai, dieniņ! Vai tad tagad kā pie bikts?
Jānis Vējiņš: Bez faniem jau nekas nemēdz būt. 90. gados skola atļāva uz ballēm braukt ar dzelteno "Ikarus" autobusu, braucām kopā ar atbalstītājiem, kad izkāpām no autobusa, daļa no kluba jau uzreiz pilna.
Raitis Treijs: Fanu kustība mums ir!
Cik bieza ir muzikanta maizes garoziņa?
Raitis Treijs: Viegli nav, daudziem muzikantiem sairst ģimenes. Jānim, paldies dievam, ir izdevies noturēties.
Jānis Vējiņš: Ne par velti, Velga, tu zvani uz manas sievas telefona numuru, viņa vienmēr ir blakus un kontrolē, ko mēs te runājam (labestīgi smejas). (Jāņa sieva ir Ludmila Vējiņa, kura vienmēr vīram laipni palīdz šo to samenedžēt – red.)
Daudzreiz esmu domājis, vai ir vērts muzicēt, bet to jau tikai saprot ar atpakaļejošu datumu.
Spēļu dēļ reizēm esmu palaidis garām meitām svarīgus svētkus…
Ja būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, vai izvēlētos "Zeļļu" karjeru?
Raitis Treijs: Jā!
Jānis Vējiņš: Nē!
Raitis Treijs: Jānim jau vienmēr grupā nācies par visu vairāk atbildēt, kaut lielas domstarpības mums nav bijušas.
Jānis Vējiņš: Melotu, ja teiktu, ka 45 gadus viss ir gājis kā pa diedziņu. Raiča grādīgos dzērienus nelieto jau 30 gadus, bet pirms tam lietoja.
Raitis Treijs: Un daudz…
Jānis Vējiņš: Atceros vienu "Mikrofona" noslēguma koncertu, kad visiem dalībniekiem jāiet paklanīties, izsauc "Zeļļus", bet manu draugu nav, iznāku paklanīties viens, pēc kāda brīža paveras dekorāciju aizkari un parādās Raitis ar manu brāli.
Raitis Treijs: Nu kā, bāriņā bija rinda!
Jānis Vējiņš: Tagad jau to atceramies ar smaidu, bet tajā laikā smiekli man nenāca.
Kā tu, Raiti, saprati, ka jāapstājas ar to atspirdzinošo dzērienu lietošanu? Cits visu mūžu neredz nekādas problēmas.
Raitis Treijs: Bija pienācis tas brīdis, ka tur – augšā kāds teica – paklau, vecīt, ir laiks beigt, jo tas labi nebeidzas nekad.
Kādi "Zeļļiem" ir muzikālie plāni?
Raitis Treijs: Tu laikam mūs tomēr gribi izprovocēt uz jubilejas svinēšanu!
Jānis Vējiņš: Mēs diezgan skeptiski raugāmies uz to svinēšanu; ja būtu 5 gadu jubileja, tad es saprotu, bet 45… Kāds teiks – viņi vēl spēlē un vēl dzīvi?! Grandiozu plānu mums nav, bet varbūt pēc šīs sarunas var rasties kādas idejas. Vēl jājautā mūsu grupas biedriem – ģitāristam Ilmāram Stivriņam un saksofonistam Aigaram Čudaram, ko viņi par to domā.
Raitis Treijs: Svētki jau ir laba lieta!
