Mūzikas namā "Daile" svētku vakarā nejaušu apmeklētāju nebija. Sanākušie visi kaut kādā veidā bija saistīti ar gaviļnieku, kurš ļoti vēlējies jubileju svinēt plašā draugu lokā.
"Es atceros no savas bērnības tās aktieru jubilejas, kad aktieri sēdēja lielos krēslos un, piemēram, Uldis Pūcītis bija piedzēries un teica – veči, beidziet! Un es to visu atceros ar lielu prieku. Bet tagad kaut kā tie laiki ir pamainījušies, un man liekas, ka man vislielākā dāvana ir kādu iepriecināt!" saka jubilārs.
Mono izrāde "Starpbrīdis" ir laiks sev. Tā ir pauze no lomām un ar atmiņu stāstiem no bērnības, studiju laikiem un ģimenes.
"Bērnus varam ietekmēt diezgan maz. Principā viņi aug paši. Es ļoti priecājos par to Andra labestību, par to sirsnību un labvēlību pret cilvēkiem vispār. Tā ir ļoti liela dāvana. Un viņš to prot!" saka gaviļnieka mamma Maruta Keiša.
Sveicēju vidū arī režisors Gatis Šmits: "Viņš ir mans draugs un domu biedrs, un kursa biedrs. Viņš ir tā kā augstākās raudzes aktieris. Viņš JRT strādā ļoti dažādās kapacitātēs cauri gadiem. Ļoti pretējas un riskantas dažādas lietas var izdarīt. Man ar viņu liels prieks strādāt. Viņam ir šausmīgi daudz enerģijas, daudz labvēlības. Tu jūties labi kā režisors, ar viņu darbojoties."
"Viņam ir kino ģīmis, un ar to viņam ir paveicies. Un cik viņš ir atraktīvs un spilgts, un dauzonīgs šeit uz skatuves, tik viņš ir ļoti ieturēts un dziļš kadrā. Tas ir ļoti interesanti, ne katrs to var!" teic ilggadējais kolēģis, aktieris Gundars Āboliņš.
Maestro Raimonds Pauls arī uzsver: "Ne tikai aktieris, bet arī ļoti labs cilvēks. Viņš priekš manis sevišķā plauktā atrodas. Kaut kā viņā apvienojas tas aktiera talants ar savu ģimeni, bērniem. Par to viņu var tikai cienīt!"
Gaviļnieka dzīvesbiedre, operdziedātāja Kristīne Zadovska atklāj: "Andris ir ļoti patiess. Viņš ir arī dzīvē, sadzīvē ļoti patiess cilvēks. Ar viņu ir ļoti viegli. Viegli un vienlaicīgi grūti, jo arī man jābūt tādai."
Vakara gaitā uz skatuves kāpa draugi, kolēģi un tika nolasīts Latvijas Valsts prezidenta pašrocīgi rakstīts novēlējums. Bet ko Keišs novēlētu pats sev?
"Man gribas sev novēlēt nepazaudēt azartu. Jo tas dzen uz priekšu, un tajā ir prieks. Ja tevi pavada prieks dzīvē, tad tu esi i dzīvs, i citiem patīkams, i sev patīkams. Tu vari baudīt kā rudenī pēc stipra vēja pūsmas birst lapas, vai arī ziemā, bezvējā birst lielas sniega pārslas, vai arī pēkšņi vasarā sēdi un tev iespīd sejā siltas saules stars. Es gribu novēlēt sev baudīt dzīvi!"
Par lielāko dzīves gudrību savos piecdesmit Keišs dēvē ieradumu ikdienā izskaitīt līdz desmit!
