No 30. novembra astoņu sestdienu garumā Latvijas Televīzijā būs skatāms muzikālais šovs "Pārdziedi mani!". Tajā piedalīsies astoņi Latvijā iemīļoti mūziķi, kuri katrā raidījumā izpildīs skaņdarbu kādā iepriekš noteiktā mūzikas žanrā – no roka līdz pat tautas mūzikai.
Šova "Pārdziedi mani" dalībniekus ik nedēļu vērtēs trīs eksperti – viens no nemainīgajiem komentētājiem būs dziedātājs, radio un televīzijas personība un komiķis Andris Freidenfelds, kurš pirms raidījuma piekritis sarunai par komfortu, dalību raidījumā un humoru.
Evelīna Stiene: Domājot par Andra Freidenfelda jeb Freda publisko tēlu, plašākai sabiedrībai, visticamāk, prātā nāktu ar prieku un jokiem saistīti īpašības vārdi. Kā jūs pats sevi raksturotu?
Andris Freidenfelds: Es esmu ļoti kautrīgs un uzmanīgs. Septiņas reizes nomēru un tikai tad varbūt vienu reizi kaut ko nogriežu. Manī ir pārliecība, ka pa dzīvi jāiet uzmanīgi un jāvadās pēc intuīcijas. Jāklausās, ko tā saka, un tad arī var dzīvot mierīgi. Bet tas ir labi, ka mani saista arī ar jokiem.
Ikdienā to nav?
Protams, ka ir. Arī tas, ko redz citi, ikdienā nekur nepazūd. Tāds, kāds esmu uz skatuves, varu būt arī jebkurā citā dienas laikā un vietā. Jokus es uztveru kā trenēšanos.
Citi iet uz sporta zāli un cilā hanteles, bet joki ir kā hanteles manam prātam.
Es uzturu sevi formā, reaģējot uz situācijām, citu teikto vai rakstīto un dažādiem citiem apstākļiem. Tāpēc, protams, šad un tad patrenējos arī mājās ar līdzcilvēkiem, draugiem, komandas vai grupas biedriem. Vienā vai abās rokās vienmēr man ir humora vai satīras hantele.
Kas jums liek vairāk izkāpt no savas komforta zonas – prāta treniņi savējo lokā vai sacensību laiks jeb brīži, kad jājoko plašākas sabiedrības priekšā?
Man šķiet, ka es visu laiku dzīvoju komforta zonā. Kādreiz es mēdzu izaicināt savas robežas un eksperimentēt daudz vairāk. Jaunības dullumā, kad vēl nezināju, kas man der, ko es varu un kas man piestāv. Tagad esmu kļuvis apdomīgāks un varbūt arī egoistiskāks – man gribas, lai man ir viegli. Nāk piedāvājumi iesaistīties dažādās afērās, kuriem es pārsvarā atsaku. Esmu iemācījies pateikt "nē" – tas dzīvē ir ļoti svarīgi.
Bet tomēr jūs nepateicāt "nē" raidījumam "Pārdziedi mani". Kā jums šķiet, kāpēc jūsu intuīcija teica, ka jāpiedalās?
Tāpēc, ka man tur pašam nav ne jādzied, ne stingri jāvērtē. Ja man būtu piedāvājuši demonstrēt savas prasmes dažādos mūzikas žanros, es noteikti atteiktu. Pats sev esmu ļoti skaidri nodefinējis, ka, kaut arī darbojos popmūzikas pasaulē, nekāds vokālists vai mūziķis es neesmu. "Pārdziedi mani" ir konkurss dziedātājiem. Turklāt man pat nepiedāvāja būt žūrijā, bet gan eksperta lomā. Mans darbs ir vienkārši izteikt savus novērojumus un mazliet paākstīties. Atzīmes gan, protams, ir jāliek, un tas ir ļoti dīvaini. Piemēram, vērtēt Ievas Akurateres vai Jura Kaukuļa priekšnesumus ir šausmīgi.
Tad jau tomēr nāksies izkāpt no savas komforta zonas. Tāpat kā dziedātājiem.
Jā, un tas ir briesmīgi! (smejas)
Kāpēc?
Jo neērti. Bet, no otras puses, viņi paši tam ir piekrituši.
Ja viņiem patīk izkāpt no tā saucamās komforta zonas, lai viņi to dara, tas ir lieliski.
Bet es – nemūžam. Ir jau labi ik pa laikam pārbaudīt savu spēju robežas, tā var atklāt kaut ko jaunu par sevi. "Labvēlīgā tipa" koncertos vēl varētu kaut ko jaunu pamēģināt. Tā tomēr ir ierasta vide, un tur var atļauties eksperimentēt. Piemēram, esmu dziedājis arī itāliski vai dejojis vācu šlāgerdejas. Bet lai es šovā ietu un eksperimentētu uz līdzenas vietas… Nezinu, tur jābūt milzīgai drosmei. Visu cieņu mūziķiem par to, ko viņi raidījumā darīs.
Mūziķus priekšnesumus vērtēs trīs eksperti. Katru nedēļu studijā viesosies viens mainīgais konkrētā žanra pārstāvis un pieņemu, ka šis cilvēks vairāk komentēs mūziķu spējas sevi parādīt konkrētajā žanrā. Marija Naumova, ar kuru kopā katru nedēļu sēdēsiet pie ekspertu galda, ir dziedātāja un spēs vērtēt muzikālo sniegumu kopumā. Kāda īsti būs jūsu loma, ja sevi par mūziķi nesaucat?
Divi eksperti patiešām būs tiesīgi gan pilnvērtīgi vērtēt, gan spriest un komentēt. Es nebūšu to vidū. Kaut arī mums visiem ir vienādi pienākumi, es sevi vairāk tur uztveru kā ampelmani, kā galma kūleņmetēju un ākstu. Tādas funkcijas es tur arī veikšu. Mēģināšu padarīt gaisotni mazliet nenopietnāku.
Vai nav grūti, ka no jums nepārtraukti tiek pieprasīta galma āksta loma?
Ir grūti. Man tas nepatīk. Manī ir arī citas lietas. Tāpēc arī šad un tad aizeju no tā visa prom. Piemēram, tāda īsta ākstīšanās radio viļņos nebija bijusi 11 gadus. Bija pārtraukums no izteiktiem un klajiem, mērķtiecīgi izteiktiem jokiem. Varbūt kādā koncertā vai raidījumā kāds jociņš iznāca, lai viņš ir, bet tas man ilgus gadus nebija obligāts nosacījums, lai strādātu. Reizēm ir tāda sajūta, ka visa tauta gaida brīdi, kad tikai varēs ierēkt, un, godīgi sakot, tas mazliet krīt uz nerviem. Visu vajag darīt ar mēru.
Pieņemu, ka tāpēc arī netaisāt stāvizrādes? Pēdējā laikā tās kļuvušas populāras un, visticamāk, dod arī kādu finansiālu guvumu.
Man ir piedāvājuši tās taisīt, bet to negribu, jo tas formāts ir tāda kā piespiedu jokošanās. Vismaz manā gadījumā.
Stāvizrādes iet pretrunā ar to, kā es jokoju un kāds es esmu.
Tāda apzināta divu stundu programma ar jokiem, kas iepriekš iestudēti pie spoguļa un vakaru no vakara atkārtojas, man noteikti liktu izkāpt no komforta zonas un būtu izaicinoši. Es esmu impulsa cilvēks un improvizators. Humora džezists. Sāku ar kaut kādu tēmu un tad skatos, kur tā aizies. Citreiz sanāk nospēlēt labi, bet citreiz – šķībāk. Stāvizrādes drīzāk ir tāda aktieru būšana. Jāatceras teksts, mīmika, gājieni – es tā nevarētu.
Jūs minējāt, ka joki radio viļņos nav bijuši 11 gadus. Nesen "Radio SWH LV" ēterā no jauna parādījies leģendārais rīta raidījums "BB brokastis", ko gan tolaik, gan tagad vadāt kopā ar Ufo. Vai jūs teiktu, ka tas ir patiešām atgriezies, ņemot vērā, ka mainījušies gan laiki, gan cilvēki, gan arī paši joki?
Es pats arī esmu mainījies pa šiem gadiem.
Salīdzinot ar laiku pirms 11 gadiem, šodienas jokiem ir visai daudz robežu. Kā tiekat ar to galā raidījuma kontekstā? Nenākas sevi cenzēt?
Ja vēl pirms pāris gadiem es teiktu, ka nav, par ko jokot un neko nedrīkst teikt, tad tagad es teiktu, ka politkorektuma un tabu svērtenis nāk no otra grāvja atpakaļ. Laiki mainās visu laiku – vienu brīdi drīkst par kaut ko jokot, tad atkal nedrīkst, bet pēc kāda laika atkal drīkst. Un tā visu laiku. Mēs esam aizgājuši līdz stīvuma galam, bet nu jau nākam atpakaļ. Domāju, ka mēs dragāsim tā, kā to darījām agrāk, man liekas, ka to arī no mums gaida. Gribas ticēt, ka patiešām esam atgriezušies un turpināsim to, ko reiz jau iesākām. Ja vien mūs pēkšņi neiesēdinās cietumā vai pie mūsu mājām nestāvēs piketētāji ar zīmēm "Nost ar jokiem!".
Tas būtu interesants pavērsiens.
Ja būtu pikets, tas patiesībā būtu fantastiski, jo mēs būtu panākuši sabiedrības aktivitāti. Bet es domāju, ka tas tā nebūs, – Latvijā viss notiek mierīgi. Var paaugstināt cenas, cik grib, var taisīt inflāciju, kādu vajag, var šķērdēt līdzekļus, var samazināt algas un pensijas – vienalga neviens ārā neiet, un nekas nenotiek. Tad kāpēc lai cilvēki ietu par jokiem dumpoties? Nu, neies taču. Mēs varam kāpt cilvēkiem uz galvas, cik mēs gribam. (ironiski smejas) Politiķi kāpj uz viena pleca, mēs ar Ufo – uz otra.
Kāpēc jums šķiet, cilvēkiem ir svarīgi jokot?
Man stāstīja, ka it īpaši tagad, tumšajos mēnešos, esot svarīgi istabās dedzināt gaismu. Varbūt citiem liekas, ka varētu jau pataupīt to elektrību un iededzināt sveces, bet tagad, novembrī, kad jau tā ir tumšs un pelēks, esot labi iededzināt lielo gaismu.
Lai gaišāka dzīve?
Tas mazinot depresiju. Un, zini,
joki arī ir kā tāda lampiņa, kas iedod dzīvei gaismu. Jokojot – vienalga par kādām tēmām, pat par nāvi vai slimībām – kļūst vieglāk.
Cilvēki ar gara izturību un humora izjūtu, pat apslimuši būdami vai lielu bēdu priekšā stāvēdami, turpina būt stipri. Jūtas labāk. Joki ir vajadzīgi. Tie patiešām ir kā gaisma, kas mazina tumsu pasaulē. Gan mūsu pašu iekšējā pasaulē, gan sabiedrībā kopumā.
