Īpašākā dzimšanas diena
"Esmu dzimis 1983. gadā, un savā mazotnē, laikā, kad 18. novembris vēl nebija visas valsts svētki, es sajutu, bet vēl īsti nesapratu, ar ko tā mana dzimšanas diena ir īpašāka," komentē aktieris.
"Skatuves" studijā, neko nezinot par teātri
"Man bija 16 gadu, mācījos 10. klasē, kad režisore Anna Eižvertiņa veidoja teātra "Skatuve" aktieru studiju un manas māsīcas sāka to apmeklēt. Bet – kā jau tas mēdz būt – studijā trūka čaļu. Man teātris neko nenozīmēja, agrā bērnībā varbūt biju redzējis "Vinniju Pūku", bet tas arī viss – neko par teātri nezināju. Satiku Annu, viņa man deva uzdevumu aiziet un noskatīties kādu franču izrādi, pie tam – franču valodā. "Un pēc tam parunāsim!" – to Eižvertiņa vēl pieteica. Es paklausīju, bet sēdēju zālē un neizpratnē domāju: "Tā, kur es esmu nokļuvis?"" atceras aktieris.
"Manas māsīcas "Skatuves" studiju diezgan ātri pameta, bet es turpināju. Mums, palikušajiem, nodarbības bija ļoti iepatikušās; kustība, runa, deja un aktiermeistarība – mēs apmeklējām tās četras reizes nedēļā."
Pirmā lielā izrāde "Sudraba slidas"
"Un tad Anna Eižvertiņa uztaisīja izrādi "Sudraba slidas", kur pieaicināja arī profesionālus aktierus. Ainārs Ančevskis, Varis Piņķis, Jānis Mūrnieks, Anita Sproģe, Dainis Sumišķis tēloja pieaugušos, savukārt mēs, studisti, – bērnus. Tas bija liels notikums un mana pirmā loma uz Nacionālā teātra skatuves," stāsta Ivars.
Viesmīļa amatā
Togad, kad Ivars pabeidza skolu, aktierus Kultūras akadēmijā neuzņēma: "Es arī īsti nebiju vēl izlēmis, vai gribu mācīties par aktieri, vai nē? "Skatuves" studijā biju pavadījis četrus gadus, man bija laiks padomāt, bet nolēmu pārdomu laikā iegūt kādu amatu un iestājos viesmīļu skolā - diploms apliecina, ka esmu profesionālis. Tikai tolaik restorāna kultūra pie mums vēl nebija tik augstā līmenī: visur, kur es gāju cerībā dabūt darbu, mani atšuva," smejas Kļavinskis. "Bija gan daži restorāni, kur strādāja arī skoloti viesmīļi, bet tādu vietu bija maz - bez pazīšanās tur tikt bija neiespējami. Savukārt visur citur pēc profesionālu viesmīļu pakalpojumiem neviens nealka – vajadzēja smukas meitenes, kas varēja smuki novākt traukus."
Pie Meistara. Krilovs
Ivars saka, ka labi vien ir, ka karjera restorānu biznesā neveidojās – liktenis uzdāvināja citu dāvanu: Kļavinskis tika uzņemts aktieros. Un! - pie īpaša Meistara: kursa vadītājs bija Pēteris Krilovs, kas savulaik par Kļavinski teicis:
"Ivars bija talantīgs no paša sākuma, bet neparasts aktieris. Viņam piemita tāds neparasts humors, vīrišķība, paraupja skepse, kas nozīmē, ka viņš tādas lētas un prastas lietas nekad neatļāvās spēlēt."
Aktiermeistarības kursa aizkulises
Kursā Ivars pretendējis uz jokupētera statusu, konkurējot ar Jāni Āmani: "Tas tiesa, Jānis bija pirmais joku izstrādātājs, bet arī man vienmēr ir patikušas komēdijas un tipāži. Man arī liekas, ka es esmu vairāk tipāžu, nevis varoņu aktieris. Jo, pat ja man iedala varoni spēlēt, es tik un tā meklēju kādas cilvēcīgas īpašības, aiz kā aizķerties," atzīst Ivars.
Studiju biedri Ivaru raksturojuši kā "izpalīdzīgu partneri uz skatuves un kompānijas odziņu aizkulisēs" – tas no laika, kad bija radusies iespēja iemēģināt Nacionālā teātra skatuves dēļus.
Nozīmīgs sākums uz Nacionālā teātra skatuves
Viena no pirmajām lielajām lomām, kurā Ivaru iepazina plašāka publika, bija Džonis Vilciņš Gunara Janovska romāna dramatizējumā "Uz neatgriešanos" (režisore Indra Roga), partnerībā ar Madaras Saldoveres Zigrīdu Konrādī. Tas ir stāsts par laiku, kad Latviju okupēja krievu armija un daudziem nācās izšķirties - bēgt uz rietumiem vai palikt? Bieži šis lēmums bija ļoti grūts arī tikko plaukušas jauniešu mīlestības dēļ – toreiz laika rats bija lielāks par atsevišķu cilvēku likteņiem, un teātris šo izrādi raksturoja kā mūslaiku Romeo un Džuljetas stāstu.
Jaunā aktiera statusā
"Pats svarīgākais partneriem ir atrast savstarpēju uzticēšanos: tas nozīmē, ka man ir jāļauj laist sev klāt un partnerei jādara tas pats – jāatkailina nervi, citādi nekāda ķīmija neveidosies," tā Ivars teica toreiz, 25 gados. Tagad Ivars, to skatoties, tikai šūpo galvu un klusi iesmejas:
"Tas mani vienmēr ir fascinējis: laiks iet, un tev šķiet, ka nu jau tu kaut ko saproti. Bet tagad es paskatos uz to duraciņu tajos 25 gados, un vienīgais, ko varu pateikt, ir: nu ja, nu ja, nu ja!"
Kapteinis Kļavinskis, kas saprot no pusvārda
"Valters Sīlis ir viens no maniem režisoriem, ar ko kopā mēs podu sāls kopā esam apēduši," Ivars uzsāk stāstu par sadarbību ar dažādiem režisoriem. "Es viņu pazīstu tik labi, ka saprotu no pusvārda. Tāpēc reizēm mēģinājumos, kad Valtera domas skrien ātrāk, nekā viņš vārdos spēj aktieriem pateikt, es tulkoju citiem, ko viņš ar teikto ir domājis. Un tad Valters mani sauc par tulku, kapteini Kļavinski," smaida aktieris, raidījumā daloties arī kādos jautros stāstos no ārzemju ceļojumu pieredzes kopā ar draugu un režisoru Sīli.
Uzticība, kas nekrīt vilšanās bedrēs
"Kad es studēju režiju, Ivars mācījās par mani gadu vecākā kursā aktieros," savu sveicienu Ivaram dzimšanas dienā Valters Sīlis iesāk ar iepazīšanās stāstu. "Un es atceros, kā Pēteris Krilovs teica: "Kļavinskis būs mums nākamais Eduards Pāvuls!" Un, iespējams, ka viņiem ir kādas īpašības, kas ir līdzīgas: Ivars ļoti uzticas režisoriem, dažreiz apdedzinās, bet nebeidz uzticēties! Tāpēc arī viņš tik augstā līmenī strādā. Un es kā režisors varu apliecināt: ar viņu ir brīnišķīgi strādāt, jo viņš dodas iekšā piedzīvojumā, pa īstam!"
