18. novembris bez patosa jeb valsts svētki alternatīviem patriotiem

Jau atkal klāt miglainais, klusais novembris, kuru skaļi pāršķeļ ekstravertā patriotisma nedēļa, kā kopš neseniem laikiem tiek dēvēts laiks starp Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas datumu. Sarkanbaltsarkanais pārpludina ielas, televīzijas pārraides pievēršas Latvijas vēstures atgādināšanai, un lielākās un mazākās iestādēs risinās audzinoši pasākumi patriotiskās noskaņās. Tas viss ir labi, un tā droši vien arī vajag saliedēt tautu pēc sen pārbaudītām receptēm, taču es šoreiz jūtos tam nepiederīgi. Iespējams, Ukrainā notiekošais karš ir izsmēlis manas paraugpatriotisma rezerves, tās savdabīgā veidā izsējot jau gandrīz deviņu mēnešu garumā.

Man negribas skatīties militāro parādi, jo es vairs neredzu tajā iluzoru lepnumu par savu valsti, bet gan reālus instrumentus savas teritorijas apsargāšanai un līdz ar to diemžēl nogalināšanai. Man vairs negribas klausīties koru dziesmas par Gaismas pili un Daugavas abām malām, bet dzirdēt aktuālās ziņas par notiekošo dienvidaustrumu virzienā. Es vairs nevēlos iet pulcēties masās pie Brīvības pieminekļa (vai iet gājienā ar Ķīnā ražotām bambusa lāpām), lai izjustu kopības sajūtu ar pūli – savu tautu, bet gan drīzāk ielīst kādā kabatiņā ar sev tuvākajiem cilvēkiem un vienkārši priecāties, ka mums joprojām ir iespēja būt vienam otram blakus, jo daudziem tā vairs nav un nebūs nekad.

Mans patriotisms no gaisīgas, abstraktas parādības – vējā plīvojošām, pār Latvijas ārēm lidojošām sarkanbaltsarkanām lentēm un karogiem – ir sakoncentrējies pavisam sīksts un izturīgs.

Tas ir palicis praktisks un vienkāršs kā vēl viena skrūvīte, ko drošībai ieskrūvēt šajā nedaudz grīļīgajā namiņā, ko sauc par brīvu, demokrātisku valsti.

Nojaušu, ka tā nejūtos es vienīgā, bet reizē apzinos, ka 18. novembris ir nozīmīga diena mums visiem, un tāpēc gribas šo brīvdienu aizvadīt, nevis steigā apdarot visus iekrātos darbus (piemēram, gludinot veļas kaudzes un beidzot uzmazgājot grīdas), bet gan tomēr kaut kā īpaši. Lai varētu veltīt laiku un uzmanību gan pašai savu 18. novembra sajūtu analīzei, gan arī nesapītos publisko pasākumu programmā un atkal nejustos vainīga par sava noskaņojuma neatbilstību oficiālajiem standartiem, piedāvāju instrukciju – alternatīvu, kā pavadīt Latvijas Neatkarības proklamēšanas gadadienu, nokļūstot vietās un situācijās, kas rosina pārdomāt, piedzīvot un vienkārši ļauties novembra atmosfērai. Ikviens no šiem punktiem ir jau laicīgi šī raksta autores personīgi pārbaudīts.

Rīts 

Lai arī kāds būtu šī brīža patriotisma līmenis asinīs, ir nepieciešams paēst brokastis. Vai vēl labāk, ja brokastis kļūst par līdzpaņemtām ceļojuma pusdienām. Apkopojot šo atziņu ar 18. novembra tautiskajām noskaņām, vispraktiskāk ir cept pīrādziņus. Ja ir vēlme eksperimentēt un pētīt latviskā patriotisma vizuālo kodu, tad jācep tradicionālie kāpostu pīrāgi, bet šoreiz ar sarkanajiem kāpostiem.

Manas attiecības ar pīrāgu cepšanu ir sarežģītas. Līdz šim vienmēr mīkla ir pieķepusi visneticamākajās vietās, un rausīši cepeškrāsnī atvēruši savas bezzobainās mutes. Šoreiz izdomāju, ka mīklu taču manā vietā var samīcīt reiz spontāni nopirktā maizes cepšanas mašīna, un gudras galvas iesaka, kā pareizi aizlocīt pīrāga malu, lai tas patiešām izskatītos pēc pīrāga. Procesa laikā atklājas, ka nama vienīgais mīklas rullis aizceļojis uz bērnistabu un aplipināts ar plastilīnu. Arī sakapātie kāposti spītīgi laužas caur plāno mīklas ādiņu. Sakoncentrējot visu savu gribasspēku, beidzot cepamo iestumju krāsnī. Pīrāgu miesiņas izspiežas caur restītēm, veidojot koķetus apaļumus, taču beigu beigās tie ir gatavi un bļodā iekšā. Lai arī gaidītais latviski bordo pildījums vairāk izskatās koši lillā, un līdzcilvēki pēc pirmās degustācijas saka – "perfekti patriotiski negaršīgi pīrādziņi" –, tomēr līdzi ņemamais cienasts ir tapis, un svaigā gaisā viss tāpat smeķē labāk, tāpēc derēs arī tā.

Pusdienlaiks

Ņemot vērā, ka 18. novembrī Rīgas sabiedriskais transports ir par brīvu, tas principiāli jāizmanto, lai nokļūtu ikdienā neaizsniedzamos punktos. Visa galu-gals Rīgā ir jūras mala, tāpēc ar visiem pīrāgiem un tēju termosā jādodas uz 3. autobusa pieturu, lai pēc nenoteikta laika sprīža nokļūtu Daugavgrīvā. Te apmaldīties nav iespējams, jo katra taciņa rietumu virzienā ved uz pludmali. Šis īsti nepieradinātais krasts ir kā pēdējā robeža fiziski latviskajam. Tālāk nav nekā, kas vizuāli varētu būt pieskaitāms mūsu lokālajām vērtībām un atpazīšanās zīmēm. Vienīgi starptautiskās flotes tirdzniecības kuģi pie apvāršņa gaida savu vietu reidā, bet uz tiem jau attiecas citas jurisdikcijas. Vietas koordinātas: 57.048731,24.011304

Es nokļūstu pie jūras tieši tad, kad lielā, vēsā novembra migla pārklājusi Latviju, lai izsūktu tās pēdējās siltās dienas. Svina krāsas jūru pārklājusi pelēka virma. Lai uzņemtu šim rakstam skaistas fotogrāfijas, es mēģinu fotografēt horizontu, bet fokuss nekādi neķeras: viss ir tik izplūdis un neskaidrs.

Pēc kādas stundas

Šobrīd no jūras netālu esošajā un kājām viegli sasniedzamajā Daugavgrīvas cietokšņa kanālā redzama vācu mākslinieka Kristiana Šnurera instalācija "Patriots". Tā izstādīta plašākas Eiropas tūres ietvaros, kuras laikā mākslinieks dažādos daudznozīmīgos punktos novietojis peldošu boju  no ūdens izslietu roku, kas stingri satvērusi Eiropas Savienības karogu. Lai arī šis ir viņa cieņas un apbrīnas apliecinājums Eiropas brīvības vērtībām, kā arī vizuāls simbols pilsoniskajam patriotismam, "Patriots" ik vietā iegūst jaunu lokālo kontekstu un skaidrojumu. Šobrīd tas līgojas viļnos starp vienu no vecākajām fortifikācijas būvēm Latvija un moderno Latvijas bruņoto spēku bāzi. Tas notiek laikā, kad Eiropā plosās karš starp demokrātiskām vērtībām un iznīcību. Vietas koordinātas: 57.048731,24.011304

Instalācija "Patriots" Daugavgrīvas cietoksnī

Kad nonāku līdz "Patriota" rokai, nav ne mazākās vēja pūsmiņas. Tumšā ūdens virsma ir gluda kā stikls, pār kuru veļas miglas stīdziņas. Roka ar karogu atspoguļo pati sevi kā savāds rēbuss. Tāda pati mīkla, kas man būtu vēl līdz galam jāizpreparē ir savstarpēji atšķirīgie nacionāl-, lokāl- un pilsoniskā patriotisma jēdzieni, jo lielākoties Latvijā runājam tikai par to pirmo.

P.S. Instalāciju aplūkoju 15. novembrī. Šobrīd nav zināms, vai tā vēl redzama.

Kamēr vēl gaišs

Daugavgrīvas cietokšņa pieturā jāsagaida 36. vai 56. autobuss un ar to jābrauc tālāk uz Bumbu kalniņu, lai izpētītu šo vēsturiski svarīgo punktu. Šeit 1. pasaules kara laikā risinājās nozīmīgas kaujas Rīgas atbrīvošanai no Bermonta-Avalova armijas. Tāpat te iespējams uz brīdi nokļūt visarhaiskākajā un latvietim instinktīvi tuvākajā vietā – mežā. Mežs mums vienmēr ir bijis gan kā iztikas avots, gan patvērums visgrūtākajos brīžos, kad citur iet vairs nav kur. Uz Bumbu kalniņa kāpas skausta augošo priežu stumbri, to apķērpurotie zari un vilinoši mīkstās sūnas šķiet kā ikvienam atvērts templis bez slēgtām sienām un griestu jomiem. Tepat arī iespaidīgi augstais, no pamatīgiem baļķiem samusturotais uguns novērošanas un vienkārši skaisto skatu tornis, kura augšgala spicītē šobrīd pland liels Latvijas karogs.

Kad ierodos Bumbu kalniņā, vieglais smidzinātājs pamazām pārtop kārtīgā lietū. Mežs ir piesūcies mitrs, smaržīgs un miglains. Glītais dēļu celiņš, kas ved pa kāpu, ir slidens, tāpat kā arī skatu torņa trepes. Man nepatīk augstums, taču nolemju uzrāpties līdz pat virsotnei, lai iegūtu pāris iespaidīgu meža klāja fotogrāfiju. Es kāpju arvien augstāk un nesaprotu, vai mana sirds tik strauji sitas no slodzes vai no bailēm. Augšā neviena nav, un manu skatu pāri zaļi sārtajai koku ainavai tālumā ierobežo pelēks lietus. Es apjaušu, ka laikam esmu pelēkās zonas patriots – tik ļoti man tas viss patīk – bez liekām krāsām, fanfārām un uguņošanas.

Kad sāk satumst

Lai nokļūtu kompānijā, ar ko kopā jauki pavadīt Proklamēšanas dienas tumšo daļu, visticamāk, gribot negribot būs jādodas cauri centram. Iesaku pavadīt šo laiku, lai no distances novērtētu 18. novembra fenomenu, pat ja pašam/ai īsti negribas tajā piedalīties.

Savas mentalitātes pēc Latvijas iedzīvotāji reti kad lielā skaitā redzami vienkopus, un tāpēc šī ir retā reize, lai sajustu masu enerģiju. Kā elegantajās centra ielās sabiruši visdažādāko vecumu gājēji, kas virpuļveida plūsmās pamazām virzās ap Brīvības pieminekli. Šis arī varētu būt brīdis, kad sameklēt vispatriotiskāko Rīgas punktu. Iespējams, tas varētu būt laukumiņš uz Bastejkalna atslēgām apaudzētā tiltiņa. Tā margās saslēgtas cerības uz laimīgu dzīvi – kādam piepildīsies, kādam ne, bet galvenais ir vēlēties. Aiz koku zariem spoži un vēsi mirdz Brīvības piemineklis, bet tam pāri laukumam siltu un romantisku gaismu izplata visiem mīļais "Laimas" pulkstenis – divi pilnīgi atšķirīgi Latvijas simboli, bet vajadzīgi abi: valstiskuma ideāli bez sirds siltuma ir tukša skaņa.

Veicot apgaitu reālajā dzīvē, sapratu, ka patriotisms ir iracionālas sajūtas. Tāpēc vienkārši ļaujos intuīcijai, noliekot karodziņu tieši te, Kanāla malā.

Vakara gaitā

Vēlams satikties ar līdzīgi domājušiem, lai kādā alternatīvā bāriņā pustumsā savstarpēji apspriestos par savu šodienas dīvaino neiederības sajūtu un tad kopīgi diskutētu, kas tieši oficiālajā patriotisma jēdziena diskursā būtu jāpārskata. Vislabāk to darīt ar draugiem vai draudzenēm. Var, piemēram, pievērsties šādam jautājumam: kāda ir sievietes loma Latvijā valdošā patriotisma ainā.

Feministes bārā

Man ir paveicies, ka manas krodziņā sastaptās draudzenes ir feministes, laikmetīgās mākslas mākslinieces. Mūsu diskusijā omulīgā puskrēslā mēs vārdu pa vārdam atklājam jaunus apakšjautājumus: vai patriotiska sieviete ir tā, kas dzemdē daudz bērnu (tas ir, dēlu, kas izaugs par krietniem karavīriem)? Vai sieviete, kurai nav bērnu, nav izpildījusi savu pienākumu pret izmirstošo Latvijas tautu? Kāpēc par goda ģimeni kļūst tikai pēc noteiktas atvašu kvotas izpildes? Latvija – skaisto sieviešu zeme? Vai, ja neesi gana skaista, tad neesi laba latviete? Vai esat oficiālajās valsts fotogrāfijās redzējuši kādu estētikas ideāliem neatbilstošu tautumeitu? 

Mēs pamazām nonākam pie secinājuma, ka vislabākais sev, savai zemei, kontinentam un kosmosam ir vienkārši ar atbildības sajūtu un pēc iespējas labāk strādāt savā profesijā un nedarīt citiem pāri.

19.45

Svinīgā Valsts prezidenta Egila Levita uzruna pie Brīvības pieminekļa, ko savā vienmēr līdzi esošajā viedierīcē iespējams noklausīties jebkurā Rīgas bāriņā, lai uzsāktās diskusijas turpinātu ar jaunu sparu.

Pirms miega

Sev pietuvinātajā ekrānā jāpārskata karogu fotogrāfijām pilnie ziņu portāli un jānopriecājas, ka nekur nekas traks nav noticis un svētki pavadīti mierīgi. 

Zem  segas noteikti ir pavisam silti un omulīgi, un, domājot par savu midziņu, noteikti pārņem patiess mini-mini-lokālpatriotisms, jo te drēgnajā novembra vakarā patiesi ir vislabāk. Šīs neparastās dienas noslēgumā piederētos kāda pašu valsts ražota filma par patiesajām vērtībām un to īsteno patriotismu, kas katram ir atšķirīgs. Tāda filma, kas patiktu arī tādiem pašiem "pelēkās zonas patriotiem" kā es, kā arī derētu tiem, kas tik tikko patriotisma piepildītos tramvajos un autobusos atgriezušies no pulcēšanas pie Brīvības pieminekļa. Kaut kas, kas mūs visus vienotu, lai varam aizmigt mierīgi. Tieši tāds kino ar sulīgo latgaliešu valodu un vienkāršām, bet sirdij saprotamām kaislībām maza zēna dvēselītē ir "Cilvēka bērns". Mazais Boņuks, lai cik reizes jau satikts, arī šoreiz tiks galā ar patriotisma abstrakcijas radīto mulsumu. Filmu bez maksas iespējams redzēt Nacionālā kino centra vietnē filmas.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti