Kad plāni ir jau pirms dzimšanas
Armands uz interviju ierodas možas apņēmības pilns, kā allaž bārstot asprātības, kam viņa vērīgais skats uztrenēts jau kopš agras jaunības. Un kā gan ne? "Čikāgas piecīši" allaž bijuši ne tikai muzikāla apvienība - viņi publikai allaž "nesuši priekšā" arī teatrālus skečus, kas asi ironizējuši gan par sociālām un politiskām ačgārnībām, gan arī par padomju Latvijas un latviešu trimdas sabiedrību. Arī šoreiz Armands nekavējas pajokot. Piemēram, par apstākli, ka dzimis vienā gadā ar Latvijas Televīziju, viņš veikli atsmej: "Bez šaubām! Tā jau tas bija ieplānots: ierasties pasaulē vienā gadā!"
Ar rūpēm par Latvijas vērtībām
Cikla "Daudz laimes, jubilār!" saruna notiek Kara muzejā, ar ko slavenajam "piecītim" ir ilgstoša sadarbība - šoruden Birkens no Amerikas atvedis un muzejam glabāšanā nodevis pirmās brīvvalsts laika armijas ģenerāļa Indāna svētu mantojumu: izmērā lielu īstas vilnas Latvijas karogu, kas savam īpašniekam sekojis līdzi trimdā un bijis daudzu vēstures griežu liecinieks.
Kaspars Zemītis: kad īstenība ir lielāka par sapņiem
Viens no pirmajiem Birkena sveicējiem raidījumā ir mūziķis, ģitāras spēles meistars Kaspars Zemītis, kam ar Armandu jau vairākus gadus izveidojusies muzikāla sadarbība, taču Kaspars dalās arī sajūtās, ko attiecībā uz "Čikāgas piecīšiem" izjūtam mēs visi, kas atceramies iemīļotās grupas pirmo publisko uzstāšanos Latvijā Atmodas laikā: "1989. gada koncerts Cēsīs man, Cēsu čalim, padsmitniekam, bija kaut kas daudz vairāk nekā koncerts - tas bija brīvības apziņas sprādziens, kulminācija. Toreiz ieraudzīt dzīvajā tikai kādos ierakstos klausīto, trimdā dzīvojušo tautiešu uzstāšanos – tas ir neaprakstāmi! Neslēpšu, ka lielu iespaidu uz mani, jaunu džeku, atstāja arī Lorijas Vudas īsajā kleitiņā tērptais, sievišķīgais stāvs!" smaida Zemītis. "Savukārt iespēja vēlākajos gados personiski satikt, runāt un muzicēt kopā ar Armandu Birkenu – tas bija kaut kas! Nekad, pat visdrosmīgākajos jaunības sapņos, nebiju spējis iedomāties, ka tas varētu notikt!"
Daudziem no mums pirmā tikšanās ar slavenajiem "piecīšiem" saistās ar viņu tā paša 1989. gada koncertu Mežaparkā – tas bija čikāgiešu koncerttūres galvenais koncerts, kas toreiz ticis ierakstīts videolentē un joprojām glabājas Latvijas Televīzijas arhīvā, un, šķiet, liekams visnozīmīgāko materiālu plauktā, jo ietver ne tikai muzikālu un kultūrvēsturisku vērtību, bet arī kaut ko no mūsu kopējā sapņa par laimi un brīvību, par nacionālu un neatkarīgu valsti, kuras esamībā "Čikāgas piecīšu" vārdi – gods, kam gods! – ir jāiegravē zelta burtiem.
Armanda sapnis par "piecīšiem"
Interesanti, ka ne tikai padomju Latvijas iedzīvotājiem "Čikāgas piecīši" saistījās ar gluži vai svētām ikonām. Tādi tie šķituši arī daudziem trimdiniekiem. Arī… Armandam Birkenam.
Lai arī Armands slavenajai grupai pieslējies jau no agras jaunības – no 19 gadu vecuma -, ansamblis darbojies jau krietnu laiku pirms tam - tas dibināts 1961. gadā, kad Armandam vēl bija tikai 7 un viņš ar savu ģimeni – vecākiem un māsu – sēdēja grupas koncertu skatītāju rindās: "Visi "Čikāgas piecīšu" dalībnieki manās acīs bija gandrīz vai svēti, viņi bija kā dievi, tāpēc arī man, pieaugot un saņemot uzaicinājumu pievienoties grupai, tā bija laime!" atklāj Birkens.
"Esmu pateicīgs Ilmāram Dzenim, kurš aizvācās dzīvot uz Floridu, un atbrīvojās vieta jaunam dalībniekam," ar huligānisku joku vēsturisko faktu raksturo Armands, un nav šaubu, ka par pievienošanos grupai bija laimīgs ne tikai viņš pats, bet arī pieredzējušie ansambļa dalībnieki ar Albertu Legzdiņu priekšgalā: Armanda akadēmiski koptais, ne ar ko nesalīdzināmais samtaini maigais balss tembrs un staltais stāvs ļāva viņam kļūt par grupas vadošo solistu, lirisko tenoru, kas arī pats radīja daudz jaunu un brīnišķīgu melodiju, ko mēs dziedam joprojām.
Jautra kompānija
Kad sešdesmito gadu pašā sākumā grupu izveidoja 4 studenti: Alberts Legzdiņš, Modris Avotiņš, Uldis Ievāns, Jānis Rinkušs, ko vienoja ne tikai mūzika, bet arī humora izjūta un radoši huligānisks gars, to nodēvēja par satīriski muzikālu ansambli. Laika gaitā "Čikāgas piecīšu" sastāvs mainījās - tam pievienojās Ilmārs Dzenis, Uldis Streips (žurnālista Kārļa Streipa tēva brālis), Lorija Vuda, Armands Birkens un citi, taču radošo humora un satīras dzirksti viņi sargāja.
"Tā bija jautra kompānija, kurā es nokļuvu," ar prieku atceras Armands Birkens. "Mēģinājumos ar Albertu un Uldi Ievānu izsmējāmies līki, un tieši tāpēc ansamblis ir tik ilgi noturējies!"
Latvijas siltums
Esot Latvijā, Birkens, kā tautā mēdz teikt, "allaž ir uz izķeršanu": gan mediji grib tikties un veidot īsākas vai garākas intervijas, gan radi un draugi jāsatiek, un Armands pats steidz apmeklēt arī kultūras pasākumus: "Latvijā jūtos patiešām laimīgs, un, ja man netraucētu vēl kādas Amerikā kārtojamas lietas, es ar vislielāko prieku pārceltos no dzimtās Čikāgas uz savu senču zemi Latviju, kur skaists ir katrs stūrītis, katrs zieds un katrs akmentiņš – tas viss iedvesmo dzīvei."
"Garezers"
Jautāts, kura vieta Amerikā visvairāk līdzinās Latvijai, Armands nešauboties nosauc "Garezeru" – trimdas latviešu kopienas īpašumu Mičiganas štatā, kas atrodas Longleika (tulkojumā "Long Lake" — Garezers) austrumu krastā. Savulaik dibināts kristīgai un latviskai audzināšanai, kultūras un labdarības pasākumiem, šis centrs cauri gadu desmitiem lepojas ar devīzi "Dievam un Latvijai".
Armanda skaistākās atmiņas saistās ar vasarām, kad trimdinieki tur sabraukuši veselām ģimenēm, bērni izglītojušies latviešu valodā un kultūrā, veidojušās draudzības un norisinājušās tikšanās arī ar māksliniekiem no Latvijas un, protams, vairākkārtīgi notikuši arī grupas "Čikāgas piecīšu" koncerti. Te svinēti arī latviešu svētki, īpaši jau vasaras saulgrieži: "Ja es tā kārtīgi tur nosvinu Jāņus un dabūnu Latvijas sajūtu, tad man visu gadu nav problēmas!" Optimistiski nosmejas slavenais "piecītis" Birkens.
