Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Aktieris un režisors Kaspars Zvīgulis

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Aktieris un režisors Kaspars Zvīgulis

Daudz laimes, jubilār! Aktrise Santa Didžus

Aktrise Santa Didžus bērnībā sapņoja būt par vilciena pavadoni

Sarunā ar aktrisi un režisori Santu Didžus raidījums "Daudz laimes, jubilār!" mēģina lauzt sabiedrībā valdošo mītu, ka Leļļu teātris ir vieta tikai bērniem.

Latviešu Biedrības namā

Saruna notiek Latviešu Biedrības nama telpās, kur Leļļu teātra remonta laikā notiek trupas izrādes un mēģinājumi.

"Sākumā bija ļoti grūti," atklāj Santa. "Biedrības nama mazā zāle ir brīnišķīga un laba, bet ģērbtuves un pirmsizrādes telpas ir ļoti atšķirīgas. Es ļoti lēni pierodu gan pie vietām, gan pie cilvēkiem, tāpēc tas prasa laiku."

Pifs

Kaut arī takšu sunīša Pifa izcelšanās tiek saistīta ar Franciju un Parīzi, arī Latvijā Pifs ir viens no mīļākajiem bērnu un arī pieaugušo varoņiem, un Leļļu teātrim tur ir lieli nopelni.

"Krustmāte Agate mīļa kā svētdiena, pirmajā vietā viņa mums ir. Tikai pēc viņas nāk putu krējums, putu krējums un saldējums," vienu reizi dzirdēta, šī un citas komponista Ivara Vīgnera komponētās "Pifa" dziesmiņas pielīp uz ilgu laiku.

"Šajās dziesmās vispār ir kaut kāds kods ierakstīts, varbūt visvairāk tieši krustmātes Agates dziesmiņā," ar īpašu patiku tās ritmiski izdzied aktrise. "Viens-div-trīs, viens-div-trīs, – valša ritms iedot tādu omulību," viņa piebilst.

"Pirmo "Pifu" izcilās Tīnas Hercbergas režijā es redzēju Sabiles Kultūras namā. Izrāde mani ārkārtīgi pārsteidza: sākumā visi personāži tika izveidoti – radās iespaids, ka tas notiek izrādes laikā, uz skatuves. Un – no augļiem. Es sēdēju pirmajā rindā, man bija gadi septiņi astoņi, un biju pilnīgi fascinēta, skatoties, kā lielas, cimdos ietērptas rokas: žvik-žvik-žvik! – saliek kopā kaut kādus augļus un izlec Dudū – jau gatava lelle. Un tad nākamais," atceras aktrise un iesmej par bērnības laika iespēju Leļļu teātra izrādes skatīties, sēžot zāles pirmajā rindā.

"Mana mamma strādāja aptiekā kopā ar Ernas tanti, bet Ernas tantes vīrs bija Sabiles Kultūras nama direktors!" ar tēlotu lepnumu smejas Santa un piebilst, ka "skatīties Leļļu teātri no pirmās rindas gan nav tā labākā izvēle, jo galva visu izrādes laiku jātur augsti pacelta skatuves virzienā, taču apziņa, ka esi tik tuvu notiekošajam un vari lellēm teju pieskarties, – tas bērnam ir liels notikums!"

Bērnība un Jānis Ķekars

Santas bērnība pagājusi Stendē, kopā ar vecāko brāli aktrise mācījusies Stendes pamatskolā.

"Mūsu tētis strādāja par autoceltņa vadītāju, viņam bija vislielākais auto celtnis, ar ko es, kā bērns, protams, lepojos," stāsta Santa un turpina vēl par bērnības teātra iespaidiem.

"Reiz es biju aizbrakusi uz kārtējo Leļļu teātra izrādi, bet nebija transporta, ar ko braukt mājās. Un tad atkal mammas kolēģe Ernas tante nāca talkā un sarunāja, ka es varu braukt mājās ar aktieru busiņu. Vai! Tas bija tā, it kā es sēdētu blakus Maiklam Džeksonam! Tā es jutos! Tu sēdi tur, tajā "vazikā" – vai kā to busu sauca, – centies tēlot pēc iespējas godīgāku bērnu un kārtīgi atbildēt uz visiem aktieru uzdotajiem jautājumiem," smejas Santa, īpaši atceroties pirmo iepazīšanos ar Leļļu teātra aktieri Jāni Ķekaru, ar ko vēlāk kopā nostrādājusi desmit gadu. "Jānis Ķekars ir īpašas enerģijas cilvēks, apveltīts ar ātru reakciju un humora izjūtu, kādu reti kam vēl esmu redzējusi. Atceros: kādā izbraukuma izrādē mēs spēlējām slaveno "Maksi un Moricu", un Jāni atkal tirda humora gars. Viņam tekstā būtu jāsaka: "Makss un Morics pa tam lāgam krūmos guļ ar pilnām māgām", bet Ķekars, it nevainīgi, pasaka: "Makss un Morics pa tam lāgam krūmos guļ ar plikām bābām!"" smejas Santa. "Un es varētu vēl daudz citu omulīgu stāstu atcerēties par Jāni, kas ilgus gadus bija arī lielisks Tontons "Pifiņā"."

Vilciena pavadone

Būt aktrisei teātrī – tādus sapņus Santa bērnībā vai nu neuzdrošinājās sapņot vai arī – viņai tas gluži vienkārši neienāca prātā. Mazās meitenes domas saistījās ar sapni būt par vilciena pavadoni: "Man likās, ka tā būtu lieliska iespēja ceļot, nokļūt dažādās vietās, jo parastajā dzīvē tas nebija iespējams," savu bērna domu skaidro māksliniece.

Santa Didžus ar tēti, mammu un brāli
Santa Didžus ar tēti, mammu un brāli

Čigāniskās dzimtas saknes un vēstures grieži

Varbūt bērnības sapnis par došanos nezināmā ceļā ir Santas asinsbalss aicinājums, jo viņas dzimtaskokā rit arī čigānu tautas asinis: "Man patīk vārds čigāns, man pret to nav nekādu aizspriedumu. Romi skan varbūt tā eiropeiskāk, bet man tas ir svešāks nosaukums," atklāj Santa. "Simtprocentīgs čigāns ir paps, mans vectēvs – tēva tētis. Kā viņš ir izdzīvojis? – un arī mans tētis 1944. gadā Sabilē, kad tur pat netālu, uz Māras kambariem veda šaut gan čigānus, gan ebreju tautības cilvēkus? Tas bija ļoti traks laiks. Zinu, piemēram, stāstu, kad pie "Līkā krodzinieka" – pie tāda ļoti šaura ceļa posma Sabilē, kur mašīnai noteikti ir jāpiebremzē, – tur kāds vīrs, kas zināja, ka ebrejus un čigānus ved uz nošaušanu, – viņš tur gaidīja un paspēja izraut cilvēkus ārā no mašīnas, paglāba viņus. Un, starp citu, manam papam ir piešķirts tāds dokuments, kurā ir apliecināts, ka viņš ir paturams dzīvs, jo ir noderīgs pilsonis Sabiles pilsētas darbos," dzimtas pieredzi raksturo Santa.

Gods un lepnums

"Sešpadmit gados, kad bija jāizņem pase un jāizvēlas tautība, teicu tētim, ka pasē rakstīšu "čigāniete". Tētis bija "pret", jo tas vēl bija padomju laiks, un viņš domāja, ka es netikšu aktieros, kur es toreiz taisījos stāties. Stereotipi ir ļoti stipri, tie vienmēr iet pa priekšu, – līdz 8. klasei es dzirdēju visvisādus apzīmējumus par sevi. Bet man patīk, ka man ir šis gods un lepnums, kas man nāk līdzi ar nacionālo temperamentu. Gods un lepnums pozitīvā nozīmē. Jo čigāniem ir teiciens: "kaut tu lepnis paliktu!" Ir vērts aizdomāties, ko tas nozīmē? – padomājiet, vai ir daudz draugu šādam cilvēkam? Vai šāds cilvēks ir laimīgs? Čigāni to apzinājās par nelaimi, par muļķību – lepnam un iedomīgam būt," stāsta māksliniece un piebilst, ka čigānu valodu gan neprotot.

Zīlēšana, buršana un atbildība

Jautāta, vai viņai piemīt čigānu tradicionālās prasmes burt un zīlēt, Santa tik ātri ar "nē" neatbild: "Gluži pret dzimtas saknēm iet nevarēs," viņa nosaka. "Bet par pieburšanu es vispār negribu runāt, tā ir milzīga atbildība. Tas ir tāds virpulis, ko tu uzvelc kosmosā, bet pēc tam tas atnāks atpakaļ," nopietni papildina māksliniece.

"Taču aktierprofesijā, kas prasa iemiesošanos kādā personāžā un kur ļoti nepieciešama intuīcija, spēja nolasīt un sajust cilvēku, – tas, šķiet, man piemīt. Un tas ir saistīts ar dzimtas ietekmēm, – to es apzinos. Taču tas pieder man, un to es nevienam nedošu, paturēšu pie sevis."

Aktrise Santa Didžus un fon Čiekurs
Aktrise Santa Didžus un fon Čiekurs

Vienalga, kurā teātrī

"Man gribējās kļūt par aktrisi, un man bija vienalga, kādā aktieru kursā es iestāšos. Sagadījās, ka togad uzņēma leļļiniekus. Pēc mums nāca tas brīnišķīgais kurss, kur bija Andris Keišs un Artūrs Skrastiņš. Bet mēs bijām pirms viņiem," saka Santa, vērojot sevi senā videoierakstā – diplomdarba izrādē "Stārķēns un Putnubiedēklis", kur Santai bija Stārķēna loma, bet Putnubiedēkļa tēlā – daudzpusīgais mākslinieks, mūziķis un Santas kursa biedrs Edgars Lipors.

Santai Didžus bija laime vēl strādāt kopā ar leģendāro Leļļu teātra māksliniecisko vadītāju, režisori Tīnu Hercbergu, kura Latvijas Leļļu teātri ieveda pasaules teātru apritē: "Es mīlu, ļoti mīlu šo sievieti," Santa neviltoti izsaucas, ieraugot viņu kādā no Latvijas Televīzijas arhīva fragmentiem.

Tieši Tīnas Hercbergas laikā Leļļu teātris kļūst populārs ar izrādēm ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, un režisore ir teikusi: "Labs leļļu teātra aktieris bez īpaša izaicinājuma var spēlēt dramatiskajā teātrī, taču neviens dramatiskais aktieris nevar spēlēt Leļļu teātrī. Te vajadzīgas īpašas prasmes un izturība – visu izrādes laiku turēt augšā rokas, galvu augsti paceltu un veikt trikiem līdzīgas manipulācijas ar lellēm, – šeit dramatiskais aktieris ir bezpalīdzīgs."

Citi lielie skolotāji un aktiermeistarība Andreja Žagara restorānos

Santa Didžus kopā ar saviem kursa biedriem – tāpat kā tā laika dramatisko teātru aktieri – aktiermeistarībā skolojās pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas. Viņiem tā bija laime. "Liniņa vairs nav, bet vienmēr ļoti priecājos satikt Ainu Matīsu," saka Santa. Savukārt ar citu teātra – un toreiz arī augsta līmeņa restorānu – zvaigzni Andreju Žagaru Santa iepazinās... strādājot par trauku mazgātāju.

"Rīgā es dzīvoju studentu kopmītnēs, un piepelnījos Studentu klubā, mazgājot traukus. Studentam vai tikko teātrī strādāt sākušam aktierim ir kaut kā sevi jānodrošina, jo algas teātrī bija ļoti mazas. Sākumā trauku mazgātājas, vēlāk – oficianta darbs, kas, starp citu, ir ļoti noderīgs aktierim. No mazākās intonācijas, kādā uz kafejnīcu atnākušais cilvēks pateica "Labdien!" vai "Labvakar!", es iemācījos nolasīt, kādā garastāvoklī viņš ir. Un tai pašā laikā – iemācījos arī sevi sajust un sevi pasniegt," atklāj Santa. "To es apguvu restorānos pie Andreja Žagara, ar ko mani sapazīstināja mans kolēģis Andis Zūzens. Viņš pie Žagara strādāja par pavāru."

"Paldies Dievam, piektdiena ir klāt!" 

"Paldies Dievam, piektdiena ir klāt!"tā savulaik sauca vienu no slavenākajām kafejnīcām Rīgā – uz gadsimtu sliekšņa atvērto pirmo Karību salu atmosfērā ieturēto bāru ar līdz tam nepieredzētu dzērienu izvēli un daudz jutekliskuma, kura seja un īpašnieks bija kolorītais rudmatis, bārmenis Arnis Bikšus. Šeit, savā bārā ambiciozais uzņēmējs satikās ar Santu, savu nākamo sievu.

"Mēs pirms tam bijām gājuši paralēli kādus ceļus, viens otram nezinot: bērnībā abi bijām piedalījušies režisora Riharda Pīka bērnu filmā "Ja nebūtu šī skuķa": es – masu skatos, Arnis – provējies un līdz pufinālam ticis uz vienu no zēnu lomām. Studiju laikā Rīgā bijām dzīvojuši pavisam tuvu, es – Ēveles, viņš – Tallinas ielā, tā sakot, vienas tramvaju pieturas attālumā," likteņa norādes pirms tikšanās raksturo Santa, piebilstot, ka pieredze restorānbiznesā abiem palīdzējusi atrast kopēju valodu.

Dzīve ar garšu

Gan Arnim, gan Santai patīk dzīvot ar garšu. Tad, kad Santa saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu labākās jaunās aktrises nominācijā par lomu izrādē "Simbelīns", Didžus pāris to nosvinējuši ar izrādes cienīgu inscinējumu: "Mēs ar Arni uztaisījām no tā svētkus sev – vienkārši tāpat," saka Santa. "Vēl nezinot, vai es saņemšu balvu vai ne, Arnis bija noīrējis limuzīnu. Mēs piebraucām pie Dailes teātra, kur notika ceremonija, pie pašām durvīm. Bijām sarunājuši, ka Jānis Kirmuška, mans teātra kolēģis, tēlos manu miesassargu, un viss notika! Un vai nav viens feins pasākums?"

Santai nevar nepiekrist. Kāpēc nepaskatīties uz dzīvi ar tādām acīm?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti