Perfekcionists ar labu sirdi un žilbinošu smaidu. Saruna ar dziedātāju Ainaru Bumbieri

Dziedātājs Ainars Bumbieris vienmēr ir pratis šarmēt – allaž ar žilbinošu smaidu, eleganti ģērbies, paraugs jaunajiem māksliniekiem, kā būtu jāizskatās, kāpjot uz skatuves dēļiem. Reiz viņš ir teicis, ka skatuvi spēj aizpildīt viens pats. Tam var piekrist. Kas patiesībā slēpjas aiz šī skatuviskā tēla, grūti uzminēt un varbūt nemaz arī nevajag. Var jau būt, ka nemaz tik dziļi nav jārok, bet jāļaujas vieglumam. Neliegšos, arī man pēc sarunas bija pacilājošs noskaņojums, droši vien šo enerģiju sajūt "Latvijas sirdsdziesmas" aptaujas balsotāji, kuri arī šajā pavasarī Ainaru ir uzcēluši uz pjedestāla ar neticami lielu balsu skaitu.

Velga Vītola: Mūzikā tev veiksmi nes pavasaris, varbūt tāpēc, ka tas ir jauna dabas cikla sākums. Kā sāki dziedāt?

Ainars Bumbieris: "Sirdsdziesmā" pavasaris vienmēr ir bijis veiksmīgs, arī šogad.

Manas dziedāšanas pirmsākumi rodami bērnudārza vokālajā ansamblī pie audzinātājas Sarmītes Pāvilaites, kura mani sagatavoja konkursa "Cālis 95" atlasei Kuldīgā. Dziedāju citādāk kā citi, balss skanēja pieaugusi, kaut man bija tikai 6 gadi. Konkursā dabūju "Grand Prix" un tiku uz Rīgu, kur finālā ieguvu titulu "Cālis džentlmenis". Interesanti sanācis, ka šo nosaukumu arī visu dzīvi esmu iznesis.

Tu proti spēlēt arī kādu instrumentu?

Mūzikas skolā spēlēju klavieres un ģitāru.

Bet koncertos nekad neesam redzējuši, ka šīs prasmes tu liktu lietā?

Nē, bet plānoju, ka varētu spēlēt, jo pagaidām nav bijusi vajadzība, jo laiki mainās un līdz ar tiem manas koncertprogrammas.

Kā attīstījās tava mūzikas karjera?

Vispār aktīvi piedalījos Skrundas sabiedriskajā dzīvē, bet viens no pagrieziena punktiem bija 2003. gads, kad sāku piedalīties Lailas Ilzes Purmalietes konkursos "Jaunās zvaigznes", kur tika izdziedātas Raimonda Paula, Imanta Kalniņa un Zigmara Liepiņa dziesmas. Pirmajā gadā godalgotu vietu nesaņēmu, bet Laila iedrošināja un deva padomus, ka jāstrādā ar publiku, ka uz skatuves jāprot brīvāk kustēties. Ieteikumus ņēmu vērā. Pēc 4 gadiem nokļuvu Lailas režisētajos mūziklos, kur satiku mūziķi un komponistu Artūru Manguli, kurš teica, lai es atnākot pie viņa uz konsultāciju, viņš man iemācīs pareizi dziedāt. Aizbraucu pie Manguļa uz Ogri un apguvu dziedāšanas prasmes, kuras pielietoju, dziedot arī šobrīd, savukārt Purmaliete iemācīja pirmos skatuves knifiņus.

Dziedātājs Ainars Bumbieris bērnībā
Dziedātājs Ainars Bumbieris bērnībā

Viņi tev kā krustmāte un krusttēvs?

Jā, abi ir mani vadmotīvi dzīvē, kuri mani pacēluši un virzījuši mūzikas dzīvē.

Skolā biji aktīvists?

Mani vienmēr varēja saukt palīgā, ja vajadzēja ko saslēgt, skaņot vai salabot.

Liels notikums bija 1997. gadā, kad mamma nopirka pirmo datoru. Sāku iepazīt datoru sniegtās iespējas un vēlāk taisīt pirmās fonogrammas.

Par ko gribēji kļūt bērnībā?

Pamatskolā sapņoju kļūt par Latvijas prezidentu!

Gribēju studēt diplomātiju un braukt ar mašīnu, kurai ir sarkanie numuri, lai varu braukt tik ātri, cik gribu (smejas). Pirmais solis – bakalaura grāds politoloģijā – man jau ir.

Bet pirmais slavas zenīts laikam bija puišu grupa "Latte"?

2008. gadā atnācu dzīvot uz Rīgu, un tika izsludināts konkurss puišu grupai. Kastingā piedalījās mūzikas biznesa slavenības – komponists Kristaps Krievkalns, režisore Dita Torstere un citi.

Grupa "Latte"
Grupa "Latte"

Kastings notika ar lielu pompu…

Nodziedāju dziesmu "Strēlniece" (tajā laikā populāras grupas "Re:Public" repertuārs – red.) un, kā šodien atceros, Dita man jautāja, vai varu nodziedāt ko saldsērīgāku, atbildēju, ka nē, jo vēlos dot skatītājiem tikai to pozitīvo frekvenci.

Torstere bilda, vai tad skatītājiem došu ēst tikai kūkas, vajagot arī sāļo ēdienu, bet es paliku pie sava un tiku arī pieņemts.

Konkurss bija liels?

Konkurence bija liela, grupas sastāvs mainījās vismaz 4 reizes, vienu brīdi grupā bija arī Mārtiņš Kanters, bet viss pajuka brīdī, kad Eirovīzijai bija jāsagatavo dziesma "Mazā, Dievs tevi mīl".

Tā taču ir Nikolaja Puzikova slavenā dziesma! 

Jā, pirmos gadus dziedājām Zigmara Liepiņa repertuāru, bet grupas producentam Jurim Milleram radās ideja, ka mums vajag radīt arī oriģināldziesmas. Šī dziesma tika sarakstīta arī angļu valodā, bet grupa izjuka, jo katrs gribēja darīt kaut ko citu un kļūt par solistiem. Vismaz Nikolajs tika pie sava hita!

Parasti jau saka, ka lielākās intrigantes ir sievietes, bet dzīve pierāda ko citu…

Puišu kolektīvi neatpaliek… Vienmēr sanāk par kaut ko saplēsties, vienmēr jāšarmē meitenes, arī attiecībās publiski nedrīkst būt, jo tā var pazaudēt auditoriju un zūd ilūzija…

Jums bija sadalītas arī lomas un tēli, kā tas ierasts amerikāņu un angļu slavenajās puišu grupās?

Jā, Pāvels Griškovs bija sportiskais tips, es – romantiskais, bet Mārtiņš Kanters – mīlīgais (smejas).

Mums katram bija savs raksturs, kuru vajadzēja iznest uz skatuves, pāri visam bija meitenes, kurām bija jāpatīk.

Esi dziedājis arī kabarē!

Aigars Magons man deva pirmo pieredzi Latvijā, strādājot šovu programmās. Vēlāk strādāt uz kruīza kuģiem mani uzaicināja Artūrs Mangulis, kuram to piedāvāja igauņu šovu kompānija, jo dziedātājs Atis Ieviņš atteicās braukt, tāpēc šo iespēju piedāvāja man. Izrādījās, ka džeku, kuri uz skatuves prot dziedāt, dejot un runāt, ir maz, tā kruīzos pavadīju 5 gadus.

Kādi secinājumi?

Daudzi brauc un izpaužas kā zvaigznes, cerot, ka viņus ieraudzīs kāds starptautisks producents.

Kā ir patiesībā?

Iet gadi, pelni naudu, ceļo pa pasauli, un zvaigzne tu esi tikai okeānā, bet savā dzimtenē tevi neviens nepazīst, un arī pasaulei tu pēc gadiem neesi vajadzīgs.

Kontrakts beidzas, un tu esi nekas. Man bija 25 gadi, un sapratu, ka man jādodas atpakaļ uz Latviju un jāiegulda savs talants un enerģija, lai varētu muzicēt šeit. Bija jauki pavadīt to laiku ceļojot, tomēr vērtīgāk bija atgriezties.

Tā bija sava veida skola?

Ļoti liela skola! Šovs uz kuģiem notika katru vakaru, tas trenē izturību. 3 līdz 5 dienu laikā bija jāapgūst šova materiāls gan ar dziedāšanu, gan kustībām.

Kur esi ieguvis dejošanas prasmes?

13 gadus dejoju tautasdejas, gadu – sporta dejas un skolas laikā arī nedaudz hiphopu. Tā veidojās plastiskums.

Tad tev varbūt ir ilgas pēc Dziesmu un deju svētkiem?

Protams, ir vienreiz sanācis piedalīties, tas ir jāpiedzīvo katram!

Tu esi dziedājis popmūziku, bet tomēr jau vairākus gadus sevi esi atradis estrādes un šlāgeržanrā.

Privātos sarīkojumos dziedu angļu, franču, spāņu, arī itāļu valodā, ir bijuši arī privāti džeza koncerti, bet publiski dziedu šo vieglo šlāgeržanru. Ir, protams, vēlme uzstāties ar kordebaletu, dzīvo grupu, bet visam savs laiks.

Vienmēr esmu gatavs pamēģināt ko jaunu. No vieglās mūzikas tik drīz nepazudīšu.

Esmu iesaistījies arī avantūrā un pats īsā laikā sakomponējis dziesmu "Mans Tēvzemes stāsts", tas bija piedāvājums, kuru vēlējos īstenot, varbūt nākotnē sākšu arī aktīvāk komponēt pats.

Kādu mūziku klausies ikdienā?

Klasiku! Reizēm amerikāņu vieglo mūziku, bet noteikti ne repu vai naglu sitējus (smago roku, metālmūziku – red.).

Kāpēc klausītāji tevi mīl?

Tā ir harisma!

Vai to var iemācīties?

Tas nav iekodēts dziesmās, varu atzīties. Esmu daudz strādājis ar sevi gan psiholoģiski, gan emocionāli, gan trenējoties arī fiziski, lai uz skatuves izskatītos labi, lai esmu ar staltu stāju, lai ir patiess kontakts ar publiku. Visu var apgūt!

Daudz ko deva 2008. gadā piedalīšanās koru karos kopā ar Olgu Rajecku un Lielvārdes Violeto kori. Olgas padomus atceros vēl šodien. Viena no pamatmācībām – skatītājs nekad nevar būt cietējs, ja tev ir slikti vai bijusi grūta diena, uz skatuves jāatdodas publikai par 200%.

Var iemācīties dziedāt, labi komunicēt ar skatītājiem, bet tam beigās tik un tā ir jānāk no sirds.

Kāds esi sadzīvē?

Ļoti disciplinēts! Man patīk mājas darbi, patīk mazgāt grīdu – tā ir sava veida meditācija. Esmu pat ļoti pedants.

Ja vajag kaut ko sagrābt, satīrīt vai saskrūvēt, esmu vienmēr gatavs!

Ja vide apkārt ir sakārtota, tad es pozitīvi uzlādējos.

Kāds ir tavs komforta slieksnis?

Bez dušas, interneta, telefona, auto varu izdzīvot, bez mūzikas arī varētu iztikt.

Bez kafijas es nevaru!

Ja nav labs rīta espresso, es tiešām kļūstu īgns. Tāpēc ne tik daudz man ir svarīga rīta kafija, bet apkārtējiem ir svarīgāk, lai Ainaram būtu bijusi laba rīta kafija, tad viņiem blakus ir patiešām laimīga dzīve. (smejas)

Tava lielākā dzīves mācība?

Dot, negaidot neko pretī. Daudziem cilvēkiem esmu aizdevis naudu, palīdzējis, un viņi pat paldies nav pateikuši, bet es viņus nenosodu. Jāturpina dzīvot tālāk un darīt labas lietas bez nosacījumiem.

Dziedātājs Ainars Bumbieris ar vecākiem
Dziedātājs Ainars Bumbieris ar vecākiem

Kā tevi raksturotu tava mamma?

Ooo! Mana mamma ir ļoti prasīga un vienmēr grib, lai esmu vēl labāks. Tētis gan ir lakoniskāks un pielaidīgāks – priecājas, ka nedaru vecākiem galvassāpes un esmu labs dēls. Es vienmēr lidoju pa gaisiem, bet mamma vēlas mani mazliet piezemēt, lai reālistiskāk skatos uz dzīvi, vispār viņai vienmēr ir vārds vietā.

Tu ieklausies?

Ļoti bieži neieklausos, tāpēc esmu pieļāvis arī kļūdas, bet mēs visi mācāmies tikai no pieredzes, un to saprot tikai ar gadiem.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti