"Ilgus gadus es biju tikai režisora Aleksandra Leimaņa dēls, šajā katlā esmu jau no bērnības," smejas Leimanis pats, ierodoties uz raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" filmēšanu.
Šogad mūsu baleta mākslinieciskajam vadītājam - 65!
Deja no divu gadu vecuma
Aivaram Leimanim daudzkārtīgi ir jautāts, kāpēc viņš nav gājis vecāku pēdās un izvēlējies teātri vai kino? Uz to viņš tikpat daudz reižu ir atbildējis, atjokojot: "Māte vilka uz teātri, tēvs – uz kino, bet es izvēlējos kaut ko pa vidu!"
Taču patiesībā izvēli viņa vietā laikam gan izdarīja vecāki, tikai divu gadu un deviņu mēnešu vecumā mazo Aivariņu aizvedot uz bērnu deju kolektīvu "Dzintariņš", ko faktiski, tā augsto prasību dēļ, varētu dēvēt arī par baleta studiju vai ko tamlīdzīgu.
Aivaram deja padevās, viņam bija ne tikai talants, bet arī skatuves harizma, magnētisms. "Dzintariņam" sekoja horeogrāfijas skola, un tradīcijām bagātais baleta teātris, kura vēsturi veidojuši Aleksandrs Lembergs, Helēna Tangijeva-Birzniece, Māris Liepa, Haralds Ritenbergs, Velta Vilciņa – baletdejotāji, horeogrāfi – viņu personību spēks un teātra aura. Tas ievilka.
Filmēšanas laukumā ar lielajiem aktieriem un baleta zvaigznēm
Tomēr arī Leimaņa teiktajā, ka "tēvs vilka uz kino pusi" ir liela daļa patiesības: Aivars ir piedalījies vairākās Aleksandra Leimaņa spēlfilmās, tai skaitā "Vella kalpos", īpaši otrajā, jo tad bija jau paaudzies – "Vella kalpi Vella dzirnavās"; arī "Melnā vēža spīlēs".
Kaut arī darboties sanāca tikai epizodēs, starp ļaudīm, uzmanīgi ieskatoties ne vienā vien filmas kadrā, var ieraudzīt stalto baletskolas audzēkni, kam tēvs bija iedevis arī kādu teikumu teksta.
"Melnā vēža spīlēs" Aivaram bija iespēja redzēt, kā savas lomas veido Uldis Dumpis, Lilita Ozoliņa, Uldis Vazdiks un Elza Radziņa, savukārt abās "Vella kalpu" filmās izcilu aktieru plejādei režisors bija piepulcinājis arī mūsu baleta zvaigznes – Haraldu Ritenbergu un Artūru Ēķi, kas Aivaru savulaik ievadījis baleta soļu ābecē.
"Agrāk filmēšana notika nedēļām ilgi: piemēram, "Vella kalpus" filmēja pusotru mēnesi Kaļingradā un vienu mēnesi Tallinā. Tad nu vecāki mani ņēma garajos komandējumos līdzi. Ne velti, vienmēr saku, ka no bērnības esmu tajā katlā iekšā," smejas Aivars Leimanis. "Tās lomiņas, protams, bija epizodiskas, lielāka loma man bija filmas "Cielaviņas armija" turpinājumā: filmā "Cielaviņas armija atkal cīnās". Pirmajai "Cielaviņai..." bija tik lieli panākumi, ka Maskava, kas toreiz bija filmu pasūtītājs, gribēja otro sēriju. Un tur es biju viens no puikām. Toreiz man bija gadi 9, un es dabūju filmēties vairāk."
Interesanti, ka turpinājums, pat vairākās sērijās, bija paredzēts arī "Melnā vēža spīlēm", – ar scenārija plānu, ka šarmantais, Raimonda Paula dziesmas Viktora Lapčenoka un Noras Bumbieres balsīs dziedošais latviešu zemnieku pāris – piķieris Jānis un viņa mīļotā Māra (Uldis Dumpis un Lilita Ozoliņa) – ar citiem ļaudīm dodas uz Tobago, bet dažādu ražošanas ķibeļu dēļ skaistās režisora Aleksandra Leimaņa ieceres pajuka.
Taču jaunais Aivars Leimanis par to daudz nedomāja, viņam pašam bija savi plāni, kam dzīve laipni pavēra durvis: drīz viens Aivars dejoja galvenās lomas uz dažādu baletteātru skatuvēm.
Princis ar cirtotajiem matiem
Kā liecina kāda 1990. gada Latvijas Televīzijas arhīva intervija, savos 32 gados Aivars Leimanis ar gandarījumu konstatē, ka ir nodejojis visus klasiskā baleta prinčus, visas lielās lomas, izņemot vienu – Zigfrīdu "Gulbju ezerā", ko vēlāk, starp citu, iestudējis pats, būdams mūsu baletteātra vadītājs un horeogrāfs.
"Vispār man viņš uz skatuves ļoti patika," kautrīgi par savu dēlu kādā citā Latvijas Televīzijas arhīva materiālā izteikusies aktrise Baiba Indriksone. "Viņš bija skaists princis ar kupliem un cirtotiem, vējā plīvojošiem matiem." Un tā ir taisnība – joprojām, vērojot vecos arhīva materiālus, starp citiem dejotājiem acs gluži nevilšus pielīp skaisti veidotajam, tehniski perfektajam un arī emocionālajam Leimanim.
"Sākotnēji man šķita, ka emocionālās un ļoti tehniskās lomas ir vislabākās, jo tur es varu izpaust visu, ko spēju: nodemonstrēt spožu tehnisko virtuozitāti un arī tēla raksturu, mans ideāls bija Ludviga Minkusa "Dons Kihots", taču vēlāk manas domas mainījās. Sapratu, ka skatītājam vajadzīgas jūtas, līdzpārdzīvojums. Baletdejotājam tehnikai jābūt, bez tās viņam uz skatuves nav, ko darīt, taču tā ir tikai līdzeklis mākslai," komentē Leimanis, kura baleta vadītāja stratēģijas mērķis tāpēc allaž bijis repertuārā saglabāt klasiskā baleta iestudējumus, kas kaldina tehniku, spožu dejošanas prasmi.
"Klasiskais baletdejotājs nodejos arī moderno baletu, bet otrādi diemžēl gan ne.
Pie tam – mūsu skatītāji ir pieraduši pie lieliem baleta iestudējumiem ar krāšņu dekorāciju un stāstu, viņi to gaida," komentē baleta vadītājs, piebilstot, ka pēc tā alkst arī daudzu ārzemju teātru skatītāji, kur diemžēl modernais balets aizstājis klasiskos iestudējumus.
Princis Alberts – mīļākā loma
Savulaik kā vienu no savām mīļākajām lomām Leimanis minējis princi Albertu Ādolfa Šarla Adāna komponētajā baletā "Žizele". Latvijas Televīzijas arhīvā saglabātais Leimaņa un Zitas Ersas (Žizele) izpildījums joprojām nespēj atstāt vienaldzīgu, skatoties, piemēram, cik aizkustinoši Aivars bez vārdiem prinča Alberta lomā pauž pārdzīvojumu par mīļotās Žizeles pēkšņo bojāeju.
Gan šo, gan citās prinču lomas Leimanis dejojis kopā ar teātra savulaik vadošo mākslinieci Zitu Ersu, ko uzteicis kā lielisku partneri: perfektu tehnikā, partnerības saspēlē un arī aktiermeistarībā.
Baletdejotājiem vīriešiem, papildus dejošanas mākslai, jābūt arī atlētiem – viņiem nemitīgi nākas cilāt savas partneres: pacelt, viegli pamest gaisā, noķert, nest uz viena vai otra pleca, turklāt to darot ļoti viegli un graciozi, neatklājot spēka pielikšanas pūles. Šajā sakarā Leimanis savulaik pajokojis par savu partneri Ersu: "Ar viņu ir ļoti viegli: pati lec, pati griež, man nav daudz jānopūlās," pēc tam nopietni piebilstot: "Būt pārī ar tik talantīgu partneri ir liela laime."
Karjeras augstākais punkts
Dejojis uz daudzu pasaules baleta teātru skatuvēm, par savas karjeras augstāko punktu Aivars Leimanis nosauc piecus gadus pasaulslaveno Krievijas baleta mākslinieku Jekaterinas Maksimovas un Vladimira Vasiļjeva Zvaigžņu trupā, ar ko kopā izbraukājis pusi pasaules, uzstājoties teju visos slavenajos teātros:
"Viena gada laikā pāri okeānam lidoju kādas sešas reizes," atceras Aivars, stāstot par iespēju redzēt valstis, kas parastam, aiz dzelzs priekškara dzīvojošam padomju pilsonim, bija neiespējams sapnis. Aivaram Leimanim to pavēra māksla un paša neatlaidība – viņš bija izlauzies no sava tēva, slavenā kino režisora ēnas.
Starptautiska baleta trupa
Šodien arī mūsu baleta trupa ir starptautiska. Kādreiz, balstoties krievu baleta tradīcijā, tajā bija liels krievu valodas pārsvars, tagad starp dejotājiem, horeogrāfiem, māksliniekiem, režisoriem ir daudzu pasaules valstu iedzīvotāju. Jaunos baletdejotājus dzimšanas dienas apsveikumā vadītājam pārstāv Amerikā un Šveicē izstudējušais amerikāņu izcelsmes mūsu balettrupas dejotājs Eidens Viljamss Konefrijs, kas saka: "Mēs esam pateicīgi Leimanim par viņa baleta vadību un stratēģiju, ka viņš, paralēli modernajam baletam, saglabā klasisko baletu, seno tradīciju un katram no mums ir iespēja augt." Eidens ir viens no baletdejotājiem, kam Leimanis uzticējis paša jaunībā neizdejoto prinča Zigfrīda lomu izrādē "Gulbju ezers".
"Mākslinieciskajās sapulcēs, pirms jauniem iestudējumiem, parastais Leimaņa teiciens ir: "būs grūti un interesanti!"," mazliet ironiski nosmaida Eidens, piebilstot, ka būtībā Leimanim esot taisnība, jo tik izaicinoši grūtā mākslā kā balets citādi pie panākumiem tikt nemaz nav iespējams.
Karlsons un humora sajūta
Paralēli senajiem klasiskajiem iestudējumiem, Leimanis, savulaik absolvējot Krievijas Teātra akadēmijas Baletmeistaru fakultātes horeogrāfa specialitāti un iegūstot maģistra grādu, veido horeogrāfijas arī pats. Viņa pēdējo gadu panākumus veido sadarbībā ar komponistu Juri Karlsonu radītais krāšņais iestudējums "Karlsons lido" (zinot horeogrāfa Leimaņa un komponista Karlsona labo humora izjūtu, nebūtu jāšaubās, ka komponista un izrādes galvenā varoņa Karlsona uzvārdu sakritība literārā darba izvēli ir tikai sekmējusi), ko profesionāli talantīgi iznesusi arī pārējā, ar humora sajūtu apveltītā komanda: galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa.
Antonija no "Skroderdienām"
"Skroderdienas Silmačos" – baletam šķietami grūti atklājama tēma tā vienkāršā iemesla dēļ, ka lugas esence balstās Rūdolfa Blaumaņa smeķīgajos tekstos, taču Aivars uzdrīkstējies gluži personisku iemeslu dēļ. Proti, savulaik viņa tēvs, Aleksandrs Leimanis, bija izsapņojis "Skroderdienas" iemūžināt filmā, kas talantīgajam režisoram netika ļauts.
Dēls gribējis tēva ideju paturpināt, tiesa gan vairāk uzmanību fokusējot tieši uz Antoniju, viņas sajūtām un pārdzīvojumiem, ko lieliski atklāj Elza Leimane, baletdejotāja un horeogrāfe, Aivara meita, kas ilgus gadus – līdzīgi kā tēvs – pavadījusi tēva, baleta mākslinieciskā vadītāja ēnā, taču nu jau sen sevi pierādījusi gan kā dejotāja, gan horeogrāfe, gan aktrise, šķiet, arī viena no skaistākajām Latvijas sievietēm, kas savā tēlā, tāpat kā tēvs, glabā vecmāmiņas un tautā iemīļotās aktrises Baibas Indriksones vaibstus.
