Saruna notiek mūzikas namā "Daile", kur Zigfrīdam bijis ne viens vien koncerts gan kopā ar ilggadīgo sadarbības partneri Jāni Lūsēnu, kas mūziku radījis speciāli Zigfrīdam, gan arī – ar Maestro Raimondu Paulu. "Dailes" producente Anda Zadovska pačukst, ka padomā esot arī kāds jauns koncerts nākotnei, bet abi izcilie komponisti, atsaukušies raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" aicinājumam un Muktiņu – kā Muktupāvelu mīļi sauc draugi un kolēģi – labprāt sveic.
Raimonds Pauls un Andris Keišs
"Par šo mūziķi varu tikai labu teikt. Viņš ir profesionālis – dziedātājs, vijolnieks, asprātīgs cilvēks – ne par velti mēs viņu saucam par Muktiņu," sirsnīgi iesāk Pauls, taču viņa acīs zaigo nebēdnīgas dzirkstelītes, pasviežot Zigfrīdam kādas zobgalīgas profesionālas piezīmes par sarežģīta tehniska opusa skerco izpildīšanu, ko tikai Muktupāvels pats vien sapratīšot.
"Muktupāvels ir izgājis cauri bohēmai, un tomēr saglabājis sevi," turpina Pauls. "Mēs esam daudz spēlējuši kopā, koncerti bijuši ļoti labi apmeklēti. Es redzēju un novērtēju, kā viņš strādā: katrā koncertā Zigfrīds darīja kaut ko savādāk.
Skatuve – tā ir viņa īstā vieta."
Sveicienam labprāt pievienojas arī aktieris Andris Keišs, kas filmēšanas dienā kopā ar Maestro mūzikas namā "Daile" gatavojas kārtējam koncertam, kurā tiks parodēti arī dažādi populāri mākslinieki. Talantīgais aktieris uz līdzenas vietas noparodē arī Zigfrīdu Muktupāvelu, turklāt pievienojot sveicienu "kazahstāniešu" valodā tā, ka jubilāram, to skatoties, ir jāsmejas no sirds.
Liepājnieks no Krimuldas
Zigfrīds nāk no Krimuldas puses, nevis no Liepājas, kā dažkārt mēdz domāt, jo mūziķis mācījies leģendārajā Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā – vijoles klasē un publiskās sarunās allaž mēdz uzsvērt, ka ir profesionāli izglītots vijolnieks, savas dziedātāja prasmes smalkjūtīgi atstājot otrajā plānā.
Vijolei Zigfrīds var būt pateicīgs arī par tikšanos ar Jāni Lūsēnu, – toreiz, kad Lūsēns veidoja savu pirmo lielas formas darbu ar Jevtušenko dzeju "Māte un neitronbuma" un meklēja vijolnieku, viņš interesējās Liepājas mūzikas skolā un komponista mamma, krievu valodas skolotāja būdama, ieteica dēlam Zigfrīdu.
"Jānis Lūsēns ir mana pilnā loze. Kādreiz senajos laikos tā iegadījās, ka bija tādi lielie muzikālie tandēmi: Pauls – Viktors un Nora, Mārtiņš Brauns – Niks Matvejevs. Kulakovs – Ieva Akuratere un "Pērkons". Un man palaimējās vēl ielēkt šajā tandēmu vilcienā – un Lūsēns ir mans komponists. Esam arī ne vienu vien grāvi izgulējuši kopā," nosmejas Muktupāvels.
Labdarība
Viena no lietām, ko Lūsēns un Muktupāvels nekad neatsaka, ir labdarības koncerti. Abi ir piedalījušies teju visās "Nepaej garām" bērniem veltītajās Latvijas Televīzijas akcijās, tai skaitā Lieldienās izpildot Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes dziesmu "Man palīdzi!": "Man palīdzi, tā teica Dievs!", par ko dziedātājs vienkārši nosaka: "Labdarība ir viena no jebkura mūziķa radošās dzīves sastāvdaļām: gan Lieldienās, gan Ziemassvētkos – es cenšos neatteikt.
Man pat šķiet, ka atteikt būtu bīstami – iekšējā sajūta saka: Dievs visu redz. Nevar jau darīt visu tikai naudas dēļ."
Lūsēns
Sveicot Zigfrīdu dzimšanas dienā, Lūsēns atceras stāstu tieši no kāda labdarības koncerta Zeltiņu baznīcā: "Vācām naudiņu vienam zēnam, kas diemžēl aizgāja no šīs pasaules. Zigfrīds vienmēr atsaucīgs uz to, saskaņojam programmu, koncerts notiek akustiski, vienojamies, ka Zigfrīds spēlēs arī vijoli, bet... viņš līdzi paņēmis nevis akustisko vijoli, bet elektrisko instrumentu, ko viņš nav spēlējis vairākus mēnešus. Ko nu? Nekas cits jau neatlika – pārtaisījām programmu, un viss notika," nosmejas Jānis un novēl, lai Zigfrīdam vienmēr možs garastāvoklis un vijole vienmēr kastītē.
"Par to futrāli, tā šoreiz ir taisnība, ko Jānis saka, jo mēs ar Jāni mēdzam stāstīt viens par otru arī stāstus, kas neatbilst patiesībai. Lai jautrāk" komentē Zigfrīds. "Bet par futrāļiem – jā: man tie ir vairāki un, braucot uz koncertu, es biju paņēmis nepareizo. Tā kā skatuve ir šausmīga vieta," pilnā nopietnībā uzjoko mūziķis.
Bērnības kaujas, hokejs un gaisa tramvajiņš
Bērnībā Zigfrīds par skatuvi nedomāja, kaut gan mācījās Siguldas mūzikas skolā. Vijole viņam patika tikai pašā sākumā, drīz vien izpatika, jo spēlēšana bija garlaicīga un grūta, kādu brīdi viņš pat paspēlēja pūšamos mūzikas instrumentus, taču tad atgriezās pie vijoles. Un ar laiku, pieaugot meistarībai, radās arī patikšana un aizrautība.
Vēl jo vairāk, spēlējot tieši instrumentālo mūziku, Zigfrīds saka, ka jūtas kā svētdienas dievkalpojumā, ieguvis mieru: "Dziesmas vārdi tomēr ierobežo, mūzikas valoda ir daudz plašāka, tā runā par to, ko vārdos vispār nevar izteikt. Tāpēc arī tagad – es neatpūšos, skatoties ziņas kādā no televīzijas kanāliem. Daudz labprātāk es aiztaisu istabas durvis un stundiņu-pusotru spēlēju Bahu." Taču līdz tam viņš vēl nonāca pēc gadiem. Bērnībā viņam, kā jau visiem puikām, bija jāizcīna fiziskās kaujas.
"Krimuldiešu un siguldiešu kaujas. Vai arī – starp Krimuldu un Turaidu. Nav ko slēpt, padomju laikos kaušanās bija pārsvarā uz nacionālā pamata: krievi gāja pa vienu ielas pusi, latvieši – pa otru pusi, ja gribi sadot pa purnu, tad tik jāpāriet ielas otrajā pusē. Mums bija pagrīdes organizācija "Krimuldas trakie suņi". Vienmēr esmu domājis, kāpēc hokeja komanda jāsauc tik pieklājīgā vārdā kā "Dinamo", daudz labāk taču būtu "Krimuldas suņi" – lai pretiniekam no nosaukuma vien jau paliek bail," smejas Muktupāvels.
Tajos laikos vēl puiku bija pilni pagalmi, bumba vai ripa tika sista no rīta līdz vakaram: "Man patika hokejs, biju "Krimuldas suņu" vārstsargs. Savulaik teicu mūsu leģendārajam vārstsargam Artūram Irbem, ka viņš ir aizņēmis manu vietu dzīvē," smejas mūziķis. "Maskavā vienreiz mums bija tāda svarīga fotografēšanās, kaut kāds Pugačovas fotogrāfs bija sarunāts, un tajā dienā tur spēlēja arī "Rīgas Dinamo" un "Maskavas Dinamo", un tad nu nekāda fotografēšanās nesanāca, svarīgāk bija redzēt, kā mūsu "Dinamo" toreiz dabūja sudrabu – 2. vietu."
Kā jau īstam krimuldietim, Zigfrīdam ir atmiņas arī par leģendāro gaisa tramvajiņu, kas padomju laikos kursēja starp Krimuldu un Siguldu: "Dažādu apstākļu dēļ elektrība šad un tad pazuda, un tramvajiņš negāja. Ja skolotāja prasīja: kāpēc nebiji skolā? – vienmēr atbilde varēja būt: vagoniņš negāja! Ja negāja – negāja! Krimuldiešiem vienmēr piedeva."
Sargeņģelis
Zigfrīds stāsta, ka bērnības laiks esot bijis arī lielu risku laiks, labi vien, ka vecāki neesot zinājuši daudzas lietas: "Vasaras un Gaujas atvari – baigos podus gāzām. Esmu dzīvs. Izpeldējām, tētis mani vaktēja, bet esmu dzīvs.
Jautāts, vai, viņaprāt, katram cilvēkam ir sargeņģelis, Zigfrīds pārjautā, vai gan par to vēl būtu jāšaubās?
"Īpaši šodien, Klusajā Piektdienā? Citādi es te nesēdētu, – būtu hokeja vārtos sasists vai Gaujā noslīcis. Sargeņģelis visiem ir, vienīgi, ja cilvēks ir pilnīgi dulns, tad varbūt arī eņģelis nespēj neko daudz līdzēt. Ticība, viss vienalga – ticība Dievam – katrs pats to sev atrod vai sajūt. Vairākas reizes esmu uzdevis tādus provokatīvus jautājumus, – uzdevis un dabūjis kārtīgas atbildes. Vairāk nejautāju."
Zigfrīda nepareizā balss un "Zodiaka" atgriešanās
Tagad, skatoties atpakaļ, šķiet, Zigfrīda sargeņģelis stāvējis pie satikšanās ar Lūsēnu, pateicoties kuram Zigfrīds sāka dziedāt no lielās skatuves.
"Jānis jau man ir bērnības – un ne tikai man – liela autoritāte. Viņa grupa "Zodiaks" taču bija pirmā lieluma zvaigzne visā Padomju Savienībā, pēc viņu plates cilvēki garas stundas stāvēja rindā, arī es – izstāvēju rindu, bet nedabūju. Vēlāk dabūju un tad drillēju stundām un dienām. Un tad, kad skolā atskanēja zvans un mani aicināja pie telefona Lūsēns, man likās, ka kāds svētais man ir piezvanījis. Toreiz viņš jautāja arī, vai es nevaru kaut ko nodziedāt, kaut man toreiz ar dziedāšanu nebija nekāda sakara, – tas būtu tāpat kā izlēkt no septītā stāva loga," savu satikšanās sākumu atceras Zigfrīds. "Un viņš joprojām man ir liela autoritāte, un es centīšos izdarīt visu iespējamo ikvienā mūsu sadarbības projektā."
Jānis savukārt uzteic īpašo Zigfrīda balsi, nosaucot to par īpašu arī tāpēc, ka tā ir atšķirīga: "Ir ļoti daudz labu balsu īpašnieki, bet pasaules lielās balsis bieži raksturo nepareizība. Piemēram, izcilais Luijs Ārmstrongs, kuram sākumā teica: dziedāt? Ko tu, draudziņ? Ne vienmēr tās skaistākās balsis kļūst mega populāras."
Būdams augstas klases mūziķis, Jānis Lūsēns arī ļoti novērtē Muktupāvela tīro dziedāšanu: "Vijole ļoti attīsta dzirdi, Zigfrīdam nav problēmas tīri nodziedāt. Turklāt Zigfrīds arī ir ļoti disciplinēts: pa visu mūsu kopdarbības laiku tikai vienreiz viņš bija saslimis un lūdza vienu dziesmu izņemt no programmas. Atšķirībā no citiem, kas krekšķina un slimo, viņš vienmēr ir darba kārtībā," lietišķi nosaka Lūsēns, savukārt Zigfrīdam atkal gribas pajokot. Ir skaidrs, ka abi kopā apēduši ne tikai vienu pudu sāls: "Jāņa komplimenti man jau izklausās ļoti cēli. Tas ir jocīgi, ka tu ar vienu cilvēku esi bijis tik daudz kopā, un te pēkšņi viņš caur ekrānu kaut ko monumentāli stāsta. Taču – nevar arī noliegt – ļoti patīkami."
Interesanti, ka šovasar slavenajam "Zodiakam" – 45 un tas atgriežas, lai pateiktu lielo paldies saviem ilggadējiem faniem un līdzjutējiem.
Radošais mūžs un vērīga klausīšanās
Zigfrīda radošais mūžs ir bijis ļoti bagāts – viņš spēlējis dažādās grupās un uzstājies kopā ar daudziem izciliem mūziķiem, vēl arvien uzstājas kopā ar daudzu klausītāju iemīļoto grupu "bet bet". Arī pats sarakstījis vairākas dziesmas, kas, vienreiz dzirdētas, sava melodiskuma dēļ vēl ilgi skan prātā, kā piemēram, dziesma "Eņģelis", par ko Muktupāvels pats gan nosmaida, sakot: "Lūdzu nejaukt! Ir komponisti, un ir dziesmu rakstnieki, un es noteikti piederu pie otrajiem."
Daudzi radio klausītāji Zigfrīdu pazīst kā mediju cilvēku – ilgus gadus Muktupāvela darba vieta ir Latvijas Radio raidījums "Kultūras rondo". Daudzus gadus vadījis arī kultūrvēsturisko Latvijas Televīzijas raidījumu ciklu "Nacionālie dārgumi". Savulaik ekspresīvais "Panorāmas" lauku korespondents un arī Latvijas Televīzijas ziņu dienesta šefs Jānis Dimants par Muktupāvelu ir teicis: "Man no visiem raidījuma vadītājiem vislabāk patīk Zigfrīds Muktupāvels. Jo viņš prot klausīties."
Interesanti, ka Zigfrīda Muktupāvela nospriegotais un ekspresīvais muzikālais izpildījums bieži kontrastē ar viņa ārēji rāmo un smalkjūtīgo mediju personības stilu. Pats viņš saka: "Reti kad cilvēki no skatuves saka baltu patiesību, labāk klausīties mūzikā – tur ir pateikts viss."
