Velga Vītola: Šobrīd spēlē vieglo mūziku, bet esi studējis džezu un pat klasiku, kāpēc tomēr izvēlējies šo žanru?
Jānis Moisejs: Jā, tā ir, esmu gremdējies dažādos mūzikas stilos manā mūzikas ceļojumā. Taču esmu nonācis pie secinājuma, ka mani patiešām iedvesmo vieglā estrādes žanra mūzika. Šis žanrs man ļauj izteikties brīvi, radīt melodijas un tekstu, kas piesaista dažāda vecuma klausītājus.
Tas ir veids, kā es vēlos sazināties ar pasauli – caur vieglu un aizkustinošu mūziku, kas var radīt patiešām pozitīvas emocijas.
Man ir svarīgi, lai ir kāds, kas līdzpārdzīvo skaņdarbam, un nepazust kādā noteiktā žanriskā kanonā. Tas nenozīmē, ka esmu aizmirsis par savām džeza (studijas pie Denisa Paškeviča, Ingas Bērziņas u.c. pasniedzējiem – red.) un klasiskās mūzikas (vokālās studijas pie profesora Arvīda Lustes – red.) saknēm, tieši otrādi, es tos izmantoju kā instrumentus, lai paplašinātu savu mūzikas valodu un padarītu to vēl bagātāku un daudzveidīgāku.
Kā tavi ceļi krustojās ar Maestro Raimondu Paulu?
Tas bija īsts pārsteigums un prieks! Mana ceļa krustošanās ar Maestro notika pavisam nejauši. Piedalījos Rīgas 6. vidusskolas simfoniskā orķestra koncertā, kur biju uzaicināts kā solists no diriģenta Haralda Bārzdiņa puses. Maestro spēlēja šajā koncertā. Viņš bija aicināts kā goda viesis, un es patiesi nebiju gaidījis, ka šajā vakarā mūsu ceļi krustosies un tas būs tik liktenīgi.
Koncerts bija brīnišķīgs. Pēc koncerta sekoja atkārtojums Latviešu Biedrības namā, kur tika organizēts jau plašāks koncerts. Man tika dots tas gods izpildīt dažas no Maestro dziesmām, tai skaitā dziesmu "Es nezinu, kam lai lūdzos" no izrādes "Meža gulbji" un es to uztvēru ar lielu entuziasmu un cieņu.
Tas bija kā sapnis – izpildīt šo dziesmu kopā ar tādu mūzikas lielmeistaru. Man bija 17 gadi. Taču, lai arī bija satraukums, es jutos arī pārliecināts, jo dziesma bija man ļoti tuva un es zināju, ka es to varu izpildīt un darīju to no sirds. Pēc uzstāšanās Maestro piezvanīja man un pauda savu atzinību par manu izpildījumu, kas man bija neaprakstāms prieks. Šis notikums ir viens no manas mūzikas karjeras spilgtākajiem momentiem, un es to atceros ar lielu siltumu un pateicību. Tam sekoja vairāki koncerti kopā ar Maestro pilsētas svētkos un citur Latvijā kopā ar Normundu Rutuli un Anci Krauzi.
Tad sākās galvu reibinoši panākumi ar dziedātāju Lieni Šomasi. Kā atceries to laiku?
Ah, tas bija laiks, kas ir iegravējies atmiņā kā ļoti krāsains un emocijām bagāts periods. Strādāt kopā ar Lieni bija patiesi iedvesmojoši un dinamiski, viņa ir tik temperamentīga un aizrautīga dziedātāja. Mūsu kopīgais darbs bija piepildīts ar radošumu, smiekliem, dažkārt arī maziem stresa momentiem.
Katrs koncerts, katrs dziesmas ieraksts bija kā mazs piedzīvojums. Mēs abi bijām ļoti centīgi un veltījām daudz laika un enerģijas, lai izveidotu kaut ko patiesi īpašu. Dziesmas, ko mēs iedziedājām kopā, kļuva ļoti populāras un mēs saņēmām tik daudz atbalsta no mūsu klausītājiem. Kopīgais albums "Pasaule ir skaista" ieguva zelta diska statusu, ieguvām Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu par dziesmu "Neskaties pulkstenī". Ar Lieni uz skatuves jūtos ļoti komfortabli.
Bet galvenais, ko atceros no tā laika, ir tas, cik daudz es mācījos. Gan par mūziku, gan par sevi. Šie bija tie gadi, kas noteikti veidoja mani kā mūziķi un cilvēku, un par to es esmu ļoti pateicīgs."
Vai piezagās arī "zvaigžņu slimība"?
Tas, ko daži sauc par "zvaigžņu slimību", bieži vien ir tikai cilvēka reakcija uz strauju dzīvesveida maiņu un uzmanību, kas viņam tiek veltīta. Bet, runājot par mani, es centos saglabāt savu skaidro prātu un vienmēr atcerēties, no kurienes es esmu nācis.
Esmu pārliecināts, ka paškritiskums ir viens no galvenajiem faktoriem, kas mani pasargāja no tā, ko cilvēki dēvē par "zvaigžņu slimību".
Manuprāt, mūziķa karjerā vienmēr ir vieta attīstībai un uzlabojumiem, un es esmu cieši pārliecināts par to, ka nevienam tādējādi nepienāktos aizrauties ar šo slavas fenomenu, jo absolūta meistarība nav iespējama.
Mūzikā kāpi pa karjeras kāpnēm, bet kurā brīdī nāca atklāsme, ka jāstudē ekonomika Rīgas Ekonomikas augstskolā, pēc tam arī Šveicē?
Mācoties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, man atklājās, cik aizraujoša var būt ekonomika. Tā bija kā jauna mūzikas partitūra, kurā katrs skaitlis bija kā nots, un es jutu, ka vēlos izpētīt šo kompozīciju tuvāk, tāpēc loģiski sekoja lēmums studēt ekonomiku Rīgas Ekonomikas augstskolā un vēlāk maģistrantūrā Šveicē. Abas manas aizraušanās – mūzika un ekonomika –sāka harmoniski saskanēt.
Kādu vietu tajā laikā ieņēma mūzika?
Studējot Šveicē, es nopirku ģitāru vienā no Milānas tirgiem par 20 eiro. Katru brīvo brīdi pavadīju, spēlējot un dziedot itāļu melodijas, kas man palīdzēja apgūt itāļu valodu. Tās atstāja dziļu iespaidu uz manu šī brīža mūziku, īpaši dziesmu melodiskajām līnijām.
Mūzika bija kā atgriešanās mājās, pat tad, kad biju tālu prom.
Varbūt dziedot bija vieglāk atcerēties matemātikas formulas?
Jā, es tiešām esmu izmēģinājis šādu pieeju! Ritms ir ļoti labs atmiņas palīgs, esmu mēģinājis iemācīties matemātikas formulas, tās ritmizējot.
Ja kāds jebkad dzirdētu manu "Kvadrātsaknes dziesmu" vai "Integrāļu serenādi", droši vien smietos.
Un kas zina, varbūt kādu dienu es izdošu albumu ar matemātiskām dziesmām (smejas)!
Kā savienot tik dažādas jomas?
Manuprāt, dzīvē viss ir savstarpēji saistīts un viss ir mūzika savā veidā. Pat matemātika ir mūzika – ir ritmi, ir secības, ir harmonijas. Tā ir kā dziesma, kas vēl nav uzkomponēta.
Mūzika man ir mācījusi izjust un izteikties emocionāli, savukārt ekonomika ir mācījusi loģiku un analīzi.
Vai ir bijis laiks izbaudīt arī bohēmu?
Manuprāt, bohēmas dzīves stils var būt aizraujošs un krāšņs, bet tas nekad īsti nebija manā gaumē. Kopš jaunības esmu nodarbojies ar basketbolu un pat ieguvis divas zelta medaļas jaunatnes līgā. Sports man ir mācījis strādāt smagi, uzstādīt sev mērķus un konsekventi tos sasniegt.
Manā dzīvē nav daudz vietas bohēmai. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc man izdodas visu paspēt.
Kur ir balanss starp mākslu un tevis izvēlēto profesiju? Kur sākas mākslinieks un beidzas ekonomists?
Mēs visi esam kā daudzkrāsainas paletes, mūsu lomas un talanti var mainīties un attīstīties, pielāgojoties situācijai.
Esmu mākslinieks, kad radu dziesmas, un esmu ekonomists, kad analizēju tirgus tendences un nodrošinu uzņēmumus ar apgrozāmo kapitālu.
Bet šīs divas daļas nekad īsti nesadalās, tās pastāv līdzās un savstarpēji ietekmē viena otru. Ar klientiem ir vairāk par ko parunāt un bieži šādi uzzinu, ka daudzi finanšu direktori dejo deju kolektīvos vai dzied koros.
Mums Latvijā ir dziedošais policists, dziedošais ugunsdzēsējs… Tu varētu būt dziedošais baņķieris!
Ha, tā ir fantastiska ideja!
Es varētu pat iedomāties sevi pie klavierēm bankas lobijā, izpildot dziesmas par procentu likmēm un kredītvēsturi!
Bet, runājot nopietni, esmu pārliecināts, ka mūzikai ir vieta jebkurā profesijā. Mūzika spēj tuvināt cilvēkus, radīt kopības sajūtu un bieži vien arī atvieglot darba ikdienu. Kāpēc gan nevarētu būt dziedošais baņķieris? Es būtu par!
Tu esi arī improvizācijas aktieris. Kādas īpašības jāattīsta, lai spētu būt labs improvizators? Tikai nesaki, ka improvizācija… Vai to vispār var iemācīties?
Improvizācijai ir ļoti būtiska spontānā, radošā domāšana, bet ne mazāk svarīgas ir citas īpašības. Īstenībā, jā, improvizāciju var iemācīties! Lai kļūtu par labu improvizatoru, ir jāattīsta aktīva klausīšanās, empātija, pieņemšana un drosme. Kad saku "aktīva klausīšanās", es domāju spēju pilnīgi koncentrēties uz to, ko citi saka, un būt gatavam reaģēt, kad tev tiek nodota bumba. Empātija ir svarīga, lai spētu iedziļināties partnera lomā un reaģēt atbilstoši. Protams, ir nepieciešams drosme riskēt, eksperimentēt un atvērties nezināmajam.
Improvizācijas māksla ir ļoti līdzīga dzīvei.
Tā mums māca pieņemt to, kas notiek šeit un tagad, un turpināt dzīvi, balstoties uz to, kas mums ir pieejams.
Kurās dzīves situācijās tu improvizē ikdienā?
Es improvizēju katru rītu, cenšoties izkļūt no gultas, kas nekad nav viegli! Meklēju risinājumus, kā piecelties. Dažreiz es izmetu deju soļus, lai tiktu līdz kafijas automātam, kas ir mana ikdienas dzīves sastāvdaļa. Kā mūziķim ļoti bieži nākas improvizēt. Īpaši tas attiecas uz mūzikas radīšanu. Kad es komponēju jaunu dziesmu vai strādāju pie aranžējuma, es bieži vien ļaujos spontānai radošai plūsmai, kas ļauj man radīt unikālas un interesantas idejas. Bet improvizācija ir daļa arī no manas ikdienas dzīves ārpus mūzikas. Tas var būt tik vienkārši, kā mainīt manu ikdienas ceļu uz darbu, lai izvairītos no satiksmes, vai izmēģināt jaunu recepti, ielūkojoties ledusskapī.
Atgriežoties pie dziedāšanas, sākumā dziedāji Maestro un citu komponistu dziesmas, bet kādu laiku jau komponē pats, kas vai kurš uz to pamudināja? Kāda čakra tevī atvērās?
Viens no būtiskākajiem iedvesmas avotiem bija dzīves pieredze un personiskās attiecības. Pārdzīvojumi, emocijas, prieki un sāpes – tas viss palīdzēja man izveidot intīmu saikni ar mūziku un spēju izpaust sevi caur komponēšanu. Tas bija kā iekšējs process, kurā atvērās mana sirds un prāts, un es atklāju jaunu radošo dimensiju sevī. Tāpat šī spēja radās caur improvizācijas teātri, kur katrā izrādē kāpu uz skatuves ar ģitāru un radīju dziesmu no nulles skatītāju priekšā. Nesen pabeidzu kompozīcijas un aranžijas kursu prestižajā Bērklijas mūzikas skolā, kas atrāva manam muzikālajam maisam vaļā galu, un dziesmas rodas dažkārt pat pārsteidzoši bieži.
Kura dziesma tev pašam šķiet, ka to esi visvairāk uzrakstījis par sevi?
"Sapņu taurenītis" ir dziesma, kas ir veltīta manai sievai un mūsu kopīgajai mīlestībai. Tā bija veids, kā izteikt pateicību un apbrīnu pret viņu, kā arī atspoguļot mūsu kopīgos sapņus un mirkļus.
Tev ir izveidojies arī lielisks duets ar Ievu Sutugovu.
Ieva ir ļoti talantīga un burvīga māksliniece, un viņas balss ir patiešām īpaša. Mēs ar lielu prieku un aizrautību strādājām kopā pie dziesmas "Dieva goda vārds". Tā bija ļoti nozīmīga mums abiem, mēs centāmies radīt dziesmu, kas aizkustinātu cilvēku sirdis un liktu aizdomāties par mīlestības spēku un tās nozīmi cilvēka dzīvē. Mēs priecājamies, ka šī dziesma ir sasniegusi mūsu klausītājus un aizskārusi viņu sirdis.
Liels prieks ir arī par kopīgo dziesmu "Bērnu dienas", kas ir neiztrūkstoša sastāvdaļa mūsu kopīgajos koncertos.
Bet Ievai arī ir liktenīga loma tavas sieviņas Ritas satikšanā…
Jā, tas ir patiešām interesants stāsts. Ieva bija tas cilvēks, kas mani netieši iepazīstināja ar Ritu. Rita bija daļa no Ievas Dobeles Violetā kora. Pēc tam, kad mēs satikāmies, ar Ritu LNT televīzijas aizskatuvē, mēs abi sapratām, ka mums ir īpaša saikne. Un sanāk, ka Ieva bija mūsu mīlestības stāsta sākuma daļa, un par to esmu priecīgs.
Laikam jau Ritas mudināts esi sācis komponēt dziesmas bērniem?
Jā, tiešām, Rita ir bijusi liels iedvesmas avots man, sākot rakstīt dziesmas bērniem. Viņa vada bērnu vokālo studiju "Talantu ligzda", un esmu bijis priecīgs redzēt, cik daudz prieka un iedvesmas mūzika var sniegt jaunākajai paaudzei. Mani aizkustināja bērnu aizrautība un entuziasms. Tā radās ideja rakstīt dziesmas, kas būtu pieejamas un saprotamas bērniem, bet vienlaikus arī būtu muzikāli interesantas un saturīgas.
Viens no pēdējiem maniem darbiem ir dziesma "Jančuks". Šī dziesma ir piedzīvojums dabā, kas atklāj bērnības maģiju un vienkāršību.
Kad runa ir par idejām bērnu dziesmām, tās bieži nāk no ikdienas dzīves situācijām, piedzīvojumiem, pasakām un stāstiem, kā arī dabas novērojumiem.
Kādu dzīves jomu vai varbūt profesiju tu vēl gribētu apgūt?
He! Liekas, ka esmu jau gana plaša profila speciālists šobrīd. Jurists, ekonomists, mūziķis... Bet sfēra, kas mani ir aizrāvusi pēdējā laikā līdz ar sievas interesi par to, ir mūzikas terapija.
Mūzika ir spēcīgs līdzeklis, kas var palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar dažādām fiziskām un emocionālām grūtībām.
Esmu redzējis, kā mūzika var dot mierinājumu, stiprināt un dziedināt, un es būtu priecīgs, ja varētu izmantot savas prasmes un talantu, lai palīdzētu cilvēkiem šādā veidā, rakstot dziesmas, kas patiesi uzlabo cilvēku ikdienu. Piemēram, ja jūtaties saguris vai pārāk satraukts, izlasot šo interviju, noklausieties Kloda Debisī dziesmu "Clair de Lune", kas ir ar zinātniski pierādītu terapeitisku ietekmi.
