Lietas, kas iegūst īsto vērtību pēc to pazaudēšanas
"Cilvēkam ir jāmācās līdz pēdējam brīdim. Tikai divas lietas iegūst nozīmi pēc to pazaudēšanas: jaunība un veselība. Un tāpēc manu vertikāli, manu jaunību ir vērts atcerēties: tiekšanos pēc pilnības, pēc izcilības," Dreģe iedvesmo, jau ierodoties. Šķiet, tā ir arī viņas jaunības recepte. Izcilais teātra kritiķis Viktors Hausmanis kādreiz teicis, ka Olga nenoveco, jo katra viņas parādīšanās saistās ar sajūtu, it kā istabā ir ieplūdis svaigs gaiss.
Latviešu dvēsele un jaunības izmērs
Darbā Dreģe ir ļoti organizēta un savākta. Uz filmēšanu ierodas precīzi laikā, jau sagrimējusies – joprojām viņa to dara tikai pati, – un uzreiz ir gatava ierakstam.
Saņemot radošās grupas komplimentus par izskatu, Dreģe savā labi nostādītajā balsī skanīgi atsmej: "Man, tāpat kā Harijam Liepiņam, ir tas pats apģērba numurs, kas jaunībā. Arī Haris visu mūžu turējās vienos izmēros," par savu bijušo kolēģi, Dailes teātra premjeru Liepiņu nosaka māksliniece un turpina par skatuves ētiku, kādā viņa tikusi skolota: "Mūs, jaunās aktrises, Lilita Bērziņa un citas lielās mākslinieces mācīja: "Nekādās vilnas zeķēs un halātos uz Dailes skatuves! – ne velti tas ir Dailes teātris, skaistums arī kā ideja ir ļoti nozīmīgs!" Un latviešiem jau vispār skaistuma izjūta ir izteikta: mūzika, dziesma, daba – tas viss saistās ar mūsu dvēseles būtību."
Dailes teātra 3. studija
Olga Dreģe mācījās Dailes teātra 3. studijā, un viņas kursabiedri bija vēlākie kolēģi Lidija Pupure, Juris Strenga, Uldis un Ilze Vazdiki, Leons Krivāns, Ārijs Geikins, Roberts Cepītis, Ludmila Tarasova, Ludmila Leimane, Valmieras teātra aktieris Juris Laviņš, teātra kritiķes Silvija Geikina un Irēna Lagzdiņa, Liepājas teātra aktrise Ieva Mūrniece, Operetes teātra mākslinieki Renāte Šteinberga un Juris Pučka, kā arī Latvijas Televīzijas darbinieki Zaiga Vīnerte un Māris Salna. Šis bija pēdējais kurss, kuru vadot Eduards Smiļģis vēl ir arī Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs.
"Mēs sevi pieskaitām pie pēdējiem romantiķiem: ja Smiļģis prasīja, ka palecoties aktierim gaisā jāpavada piecas minūtes, – mēs darījām visu, lai tas tā arī notiktu, mēs ticējām, mēs mēģinājām," stāsta Olga Dreģe. "Toreiz Dailes teātra 3. studijas iestājeksāmenos pretendentu bija ļoti daudz – ap 400, uzņēma 60. Arī tas ir daudz, bet vienlaicīgi mūs brīdināja, ka šī profesija nav uz mūžu, lai neceram neko daudz. Lai paliktu, mēs ļoti gatavojām savas programmas, ar ko braukājām pa Latviju. Starp citu, tieši dzejas lasījumos un tiekoties ar skatītāju aktieris var izpaust savu būtību.
Un es noteikti esmu tautas aktrise, man joprojām ir svarīgi braukt un tikties ar cilvēkiem.
Un mēs bijām arī ļoti daudzšķaitņaini – dejot, dziedāt... Pa dienu strādājām, studijas bija tikai vakarā, citādi jau nevarējām izdzīvot."
Pirmā nozīmīgā loma pie Smiļģa
Laikā, kad teātrī ienāca Dreģe un viņas kursabiedri, mācekļa gadi bija ilgi – jaunie aktieri lomas gaidīja gadiem: "Mums jau nebija tik izcilas izglītības kā tagad, mācījāmies viens no otra, visos lielajos Dailes teātra iestudējumos, kuros piedalījāmies masās – ar milzīgu, tagad pat komisku atbildību. Piemēram, Raiņa "Spēlēju, dancoju"," atceras Dreģe. "Tas bija laiks, kad pie teātra pat pa naktīm cilvēki stāvēja rindās, lai tikai dabūtu biļeti. Tāpēc pat tāds necils uznāciens masās vai pat tikai kāju švīkāšana aizkulisēs kādu speciālu trokšņu panākšanai izrādē, ko veidoja lielais meistars Smiļģis, mums, jaunajiem, šķita ļoti nozīmīgs uzdevums."
Smiļģis iedalīja Dreģei palielu lomu jau diezgan drīz pēc studijas absolvēšanas – Anitru "Pērā Gintā", no kuras Dreģe sākumā gan atteicās: "Lomas kostīms bija tam laikam diezgan drosmīgs – ar pliku vēderu, tā ka nabu varēja redzēt," atceras māksliniece, kam mamma bija aizrādījusi, sakot: "Vai tu aizgāji uz Rīgu, lai kāptu uz skatuves tādā izskatā?"
Smiļģis uz Olgas atteikumu, kas bijusi liela uzdrīkstēšanās, atbildējis, kliedzot dārdošā balsī: "Ja jūs nenāksit, tad tūlīt vietā būs cita aktrise! Kantāne vai Ludmila Tarasova!" Tad Olga pārdomājusi, ka tomēr gan cīnīšoties par savu vietu. "Tagad ir grūti saprast, ka var atteikties no lomas tādu šķietami sīku iemeslu dēļ," lēnu smaidu saka māksliniece.
"Taču tie bija citi laiki, citi priekšstati par to, kas pieklājas un kas ne. Šodienas acīm – mēs bijām ļoti jauni un ļoti naivi."
Interesanti, ka līdzīgu iemeslu dēļ Olga sākotnēji atteicās arī no savas pirmās lielās lomas kino – Matildes "Purva bridējā" (toreiz aktrisei bija 28 gadi). Dreģe gribējusi spēlēt Kristīni, nevis kroga Matildi, kuras uzvedība likusies nepiedienīga. Režisors Leonīds Leimanis ilgi jauno aktrisi pārliecinājis, sakot: "Mīli Edgaru vairāk, mīli stiprāk nekā Kristīne! Mīli tik ļoti, ka tev ir vienalga, ko par tevi kā Matildi runā citi." Tas esot pārliecinājis.
Dreģes košums un balss četrās oktāvās
Olgai Dreģei allaž ir ko teikt, ko aizraujošu stāstīt, ne velti arī šīs reizes jubilejā māksliniece skatītājus atkal pārsteidz: "Man galvā ir tūkstošiem dzejoļu, es varētu runāt tikai dzejā vien!" viņa smejas. Kopā ar savu studiju biedreni un kolēģi, aktrisi Lidiju Pupuri Olga sagatavojusi dzejas izrādi, kam tapt palīdzējis Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods.
"Olgai šī ir 61. sezona teātrī, un viņa joprojām ir tik koša un spilgta, šķiet, pelēkie toņi nudien nav viņas gaumē," komentē Vaivods. "Pat pelēko peli izrādē "Īkstīte" savulaik viņa nospēlēja krāšņu kā karalieni. Ar zelta asti. Un, protams, Olgas unikālā balss – viņas diapazons aptver četras oktāvas: no samtainajiem zemajiem toņiem, ko Dreģe savulaik izcili atklāja Zāras Leanderes lomā līdz vokālajām "augšām", ko viņa paņem ar lielu uzmanību."
Jura Vaivoda domai piekrīt arī kora "Balsis" vadītājs, diriģents Ints Teterovskis, ko ar Olgu saista arī ģimeniskas saites: "Mūsu mammas, abas Olgas būdamas, savulaik sēdēja vienā solā Madonas rajona Sarkaņu skolā. Manas mammas diemžēl vairs nav šajā saulē, tad es Olgu uztveru kā savu otru mammu. Un ir prieks, ka varam tikties, jo savulaik "Balsīs" dziedāja Zane, Olgas meita, kas korī sapazinās ar savu tagadējo vīru Gunti. Un tagad esmu viņu dēla un Olgas mazdēla Justa krusttēvs!" atklāj Ints.
Oma Olga
Olga pati, teātrī noslogota māksliniece būdama, allaž ir ilgojusies pēc ģimenes siltuma un prot to veidot ar lielu sirsnību. Jau no agras mazdēla bērnības viņa adījusi Justam zeķītes un vestes, skrējusi pretī uz skolu, un Latvijas Televīzijas arhīva materiāli atklāj daudz skaistu kopā pavadītu mirkļu: gan galda spēles spēlējot, gan par dzīvi runājot, gan bērnu atrakciju parkā, kur oma Olga – kā viņu dēvē mazdēls Justs – arī savos cienījamos gados labprāt izmēģina šūpoles, un katrā gadījumā nebūs no vecmāmiņām, kas baidās par katru bērna soli drošības apsvērumu dēļ.
Par svētību visiem un Dievam par godu
Raidījuma radošā grupa jubilāri iepriecina ar videosveicienu – meita Zane un mazdēls Justs, Rīgas Centra humanitārās vidusskolas skolnieks, pusaudzis, līdz pleciem krītošiem viļņotiem matiem. Justs pārvalda ne tikai latviešu, bet arī angļu un franču valodas, aizraujas ar ķīmiju, datorlietām un arī mūziku. Mazdēls un meita ieradušies sveikt savu mīļo mammu un omīti, vēlot viņai dzīvot bezgalīgi.
"Man mamma saistās ar svētku sajūtu," saka Olgas meita Zane (kas tagad aizrāvusies ar valodām un radošajai grupai atklāj, ka ukraiņu valoda jau esot astotā pēc skaita) arī pati savulaik kāpusi uz Dailes skatuves – diezgan palielā lomā, kopā ar mammu izrādē "Sievietes, sievietes".
"Joprojām atceros mammas 50. jubileju. Toreiz puķu bija tik daudz, ka vāzēs nepietika vietas – tās tika saliktas vannā stāvus. Uz teātri mammu veda cēls zirgu pajūgs, un viņu sagaidīja visi izcilie aktieri, mammas kolēģi: Harijs Liepiņš, Ēvalds Valters, Lilita Bērziņa, Lilita Ozoliņa, Ausma Kantāne, visas zvaigznes..."
"Tik daudzu no viņiem vairs nav, tikai Dreģītei vēl Dievs – nezin kāpēc – liek staigāt pa zemes virsu," filozofiski par sevi saka Olga Dreģe, šķiet, apzinoties, ka dažādu pasauļu robežas gadu viedumā zūd. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, saskaņā ar Olgas Dreģes ticību, – mēs visi esam Dieva radītās pasaules daļa, māsas un brāļi, kam dzīve ir dāvana, kurā sevi jāpiepilda, jārealizē ar pilnu kaisli, "sev un citiem par svētību un Dievam par godu!"
