Pirmā loma teātrī
Kultūras akadēmijas Teātra fakultātes kursu Kristīne beigusi 2007. gadā kopā ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Ģirtu Liuziniku, Jāni Āmani un Jāni Vimbu – izcilā Pētera Krilova vadībā. Sākotnēji bijusi Nacionālā teātra aktrise.
"Iestājeksāmenos biju ļoti… pat nevaru teikt – nobijusies, bet introverta, un tad kādā etīdē kopā ar Ģirtu Liuziniku es to stingro žūriju laikam tomēr nošarmēju: man tieši improvizācijas padodas," stāsta Kristīne. "Ar dziedāšanu iestājeksāmenos gāja sarežģītāk, es arī neesmu dziedošā aktrise, man ir citas kvalitātes. Dejot man patīk. Olga Žitluhina savulaik vaicāja, kāpēc es neesot stājusies horeogrāfos. "Tu taču ar savām pēdām vari izstāstīt visu," viņa man teica," smejas aktrise.
Pirmo lomu – Klēru Nacionālā teātra izrādē "Aristokrāti" – Krilovs iedāvināja Kristīnei vēl studiju laikā (2006), dodams iespēju kopā uz skatuves būt ar pieredzējušiem aktieriem Jāni Reini, Guntu Virkavu, Egilu Melbārdi, Juri Lejaskalnu, Ināru Slucku un arī jauno Kasparu Zvīguli.
Izrāde ir stāsts par kādu senu īru dzimtu, kur pēc ilgas prombūtnes gandrīz visa O’ Donelu ģimene sapulcējas mājās, jaunākās meitas Klēras kāzu priekšvakarā. Klēra pamazām apjauš, ka no stiprajām ģimenes saitēm pāri nav palicis nekas.
Pirmā loma uz lielās skatuves introvertajai Kristīnei, protams, bija liels izaicinājums. Taču vēl lielāks pārbaudījums bija pirmā loma kino.
"Tumšie brieži"
Viestura Kairiša filma "Tumšie brieži" joprojām ir daudzu skatītāju atmiņā ar savu uz zemapziņu spiedošo stāstu par piecpadsmitgadīgās Rias pārdzīvojumiem. Filmas pamatā ir Ingas Ābeles darbs par kādu ģimeni, kas nodarbojas ar briežu audzēšanu pārdošanai. Lai nopelnītu, tēvs (filmā – Juris Žagars) nolemj sarīkot medības. Kad dārzā ierodas vācu mednieki, sākas Rias cīņa par briežu dzīvību. Paralēli tam – sižeta līnija iezīmē arī traumatisko jaunās meitenes pieredzi: viņas māte cietusi autoavārijā un kopš meitas dzimšanas nerunā. Tēvs mājās atvedis medicīnas māsu, kura rūpējas par Rias māti un kļūst par tēva otro sievu.
Filmēšanas laukumā jaunajai Kristīnei Krūzei bija iespēja satikties ar lieliskiem kolēģiem – Elitu Kļaviņu, Maiju Doveiku, Juri Žagaru un citiem. Filmēšana noritēja Cirstu muižā netālu no Ērgļiem, Teiču purvā un Rīgā.
Latvijas Televīzijas arhīvs glabā senu interviju no filmas uzņemšanas laukuma, kur Kristīne dalās savās izjūtās: "Dažbrīd gan acis būs jāaizver – pārāk smagi kadri. Piemēram, kur ar cirvīti cērtu mazu briedīti. Viņš gan tad jau bija beigts..."
Taču pašu filmēšanās pieredzi Kristīne raksturo kā brīnišķīgu: "Izveidojās jaukas un siltas attiecības. Vakaros ilgi sēdējām Ērgļu viesnīcas kafejnīcā un dzērām ingvera tēju, gājām pirtī. Dimiters ar mākslinieci Jurjāni organizēja brīnišķīgu koncertu. Pēc filmēšanas bija grūti atjēgties, jo šķita, ka man izrauts gabals sirds. Satuvinājos ar Elitu Kļaviņu. Varētu teikt – iemīlējos," jūtīgi savulaik atklājusi jaunā aktrise. "Vēl filmēšana man asociējas ar rīta smaržu. Mēs agri cēlāmies, kad apkārt bija tāds lauku dzestrums. Un brieži! Skaisti un lieli. Vienu briedi iesaucām par Babiju – viņš varēja apēst ap pieciem kilogramiem maizes."
Tagad, skatoties vecos ierakstus, Kristīnei atmiņā ataust laiks, kad viņa gatavojās lomai: "Es ilgu laiku pirms lomas dzīvoju muižā, kur mēs filmējām. Tur bija arī mazliet bailīgi, jo man teica, ka muižā spokojas, un vienu brīdi man tā arī likās… Atceros arī, ka bieži ēdu ceptu kamambēra sieru ar brūklenēm, ko tur varēja dabūt, tas bija ļoti garšīgi… Pārsteidzoši, kā es to visu tik labi atceros?"
Jautāta, kas viņu uzrunāja filmā, Kristīne atklāj to, kā dēļ laikam viņu lomai izvēlējies arī filmas režisors Viesturs Kairišs: "Riā ir ļoti daudz manis pašas, tāpēc tā man ir ļoti mīļa loma," saka Kristīne. Toreiz, pirms daudziem gadiem, filmēšanas laukumā Kristīne teikusi: "Es vēlreiz varēju izdzīvot sevi. Īpaši attiecības ar tēvu. Ria dzīvo mežā, vidē, kas arī man ir tuva. Ria ir daudz drosmīgāka par mani. Viņa ir mežonīga savā drosmīgumā."
Šodien, pēc 17 gadiem, Kristīne klausās toreiz sacītajā un smaidot piebilst:
"Varbūt savā jaunībā es tā domāju, bet es esmu sieviete, un, tā kā sievietes savas domas maina bieži – tad arī es mainu savas domas un saku: es esmu tikpat drosmīga kā Ria!"
Bērnība un trauksmainie gadi
Kristīnes bērnība pagājusi laukos Salacgrīvas un Viļķenes pusē, tad kopā ar mammu pārcēlusies uz dzīvi Pierīgā: "Mana mamma strādāja Tuberkulozes slimnīcā, viņa bija medmāsa, tad mēs pārvācāmies uz Upeslejām, dzīvojām ļoti mazā divistabu dzīvoklī daudzstāvu mājā. Un šis dzīvoklis – ar visu to, ka tas bija ļoti mazs – bija komunālais. Vienā istabā dzīvoju es, mamma un patēvs, otrā – citi cilvēki. Pēc laika mammai piešķīra dzīvokli, pašai savu, Muceniekos, bet man jau tad bija gadi divpadsmit trīspadsmit," komentē aktrise. "Es uzaugu slimnīcā, es dzīvojos tur ļoti daudz. Man ir vājība uz dakterīšiem," smejas aktrise, kas arī pati savulaik prātojusi par ķirurģes profesiju.
Savu agro jaunību Kristīne savulaik nosaukusi par destruktīvu trakošanu, šis laiks viņai bijis ļoti grūts, meklējošs un plosošs: "Ilgu laiku smēķēju kā skurstenis. Biju atmetusi un atkal atsāku. Tagad nesmēķēju," viņa kādreiz atklājusi.
Ķirurga profesiju tomēr neizvēlējusies, Kristīne aizgāja uz aktieru iestājeksāmeniem. Studiju laikā sapņojusi nospēlēt Annu Kareņinu: "Kad lasīju, ļoti pavilkos. Esmu gana drosmīga. Zinu, ka man vajag vairāk uzticēties sev, jo tieši tāpēc esmu dzīvē kļūdījusies," viņa toreiz teikusi.
Aktrise savulaik nodarbojusies ar jogu un eksperimentējusi arī ar uzturu, veģetārismu: ""Tumšo briežu" laikā vēl ne. Ēdu speķmaizes, ka nu!" kādā arhīva materiālā smejas māksliniece.
Briedums
Kristīne no jaunas, trauslas, introverti jūtīgas meitenes uzplaukusi par skaistu, ļoti koptu sievieti, psiholoģi un analītiķi, kas, šķiet, ļoti sargā savas robežas, bet pats galvenais – par trīs bērnu māti, kam, protams, ir ļoti maz laika.
Lai saglabātu dzīves līdzsvaru, Kristīnei ir ļoti svarīgi fiziski kustēties: "Pirts un peldes visu gadu, arī ziemā – tas dod spēku," saka aktrise un atklāj, ka vislabāk jūtas savos laukos Ziemeļvidzemē, tālu prom no prožektoru gaismām.
Lomas, kas ļauj atpūsties no sevis pašas, un ienākšana Jaunajā Rīgas teātrī
Par savām lomām aktrise savulaik izteikusies, ka tās ļauj atpūsties no sevis. Un kā pirmā starp citām Jaunajā Rīgas teātrī ir izrāde "Klusuma skaņas", kuras programmiņā savulaik bija rakstīts: "Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā, 1968. gadā, kas nekad nenotika." Pēc šīs izrādes var uzskatīt, ka notika.
Etīžu izrāde ir bez teksta, un aktieru dzirkstošās epizodes par attiecību neveiklo trauslumu un eksistenciālo komismu, kā arī Monikas Pormales komunālā dzīvokļa sajūtas scenogrāfijā tik spilgti attēlo 60. gadu sajūtas, laiku, kad, izrādes režisora Hermaņa vārdiem – "mēs vēl bijām savu mammu vēderos" –, ka šāda sajūta patiešām rodas.
"Alvis mani aicināja līdz ar citiem aktieriem domāt un piedāvāt etīdes. Un daļu no tām viņš izvēlējās, arī vairākas manējās. Tā es nokļuvu šajā izrādē. Un līdz ar to – Jaunajā Rīgas teātrī," atceras Kristīne.
"Melnais piens"
Tāpat kā "Klusuma skaņas", arī "Melnais piens" (2010., Alvja Hermaņa režija un scenogrāfija – red.) bija viena no izrādēm, kas piepildīja mākslinieciskā vadītāja uzstādījumu – Jaunajam Rīgas teātrim jāiekļaujas pasaules konteksta teātros: "Latvijā varbūt izrādi novērtēja mazāk, jo tas bija laiks, kad pirmizrādi piedzīvoja arī izrāde par Ziedoni, bet "Melnais piens" brīnišķīgi aizgāja ārzemēs, visur bija absolūta sajūsma," stāsta aktrise.
Ne tikai Kristīne, arī Jana Čivžele, Iveta Pole, Liena Šmukste, Sandra Kļaviņa, Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš – divus gadu vāca materiālus par lauku tēmu. "Līdzīgi kā "Klusuma skaņas", arī šī ir mūsu pašu, aktieru līdzautorības izrāde. Tu jūties kā līdzradītājs. Tikšanās ar vecmāmiņām, tās tukšās lauku sētas, tas viss kaut kur nosēžas," komentē Kristīne.
Teātra mājaslapā ir rakstīts – aktieri esot nonākuši pie secinājuma, ka latvieša īstā identitāte ir lauki, nevis pilsēta. "Jo tikai laukos latvieši atšķiras no citiem. Pilsētās šīs atšķirības izzūd. Otrs secinājums: īsti lauki ir tikai tur, kur tiek piekopts lauku dzīvesveids. Jeb kā Latvijā pieņemts – tiek turēti mājlopi. Pēdējais secinājums: kad pēdējā latviešu vecmāmiņa būs atdevusi savu pēdējo govi, īstā Latvija būs aizgājusi pagātnē. Tāpēc izrāde ir arī par govīm."
"Tas laikam vairāk tomēr ir par vecmāmiņām, kam ir tās gotiņas," komentē Kristīne. "Un tad, kad viņas aizies, tad arī kaut kas ļoti nozīmīgi mainīsies. Kaut kas metafizisks, kā teiktu Ziedonis."
"Oņegins. Komentāri"
Pēc Puškina iestudētais "Oņegins" (Oņegina lomā – Kaspars Znotiņš) līdz ar komentāriem uz skatuves uzveda arī pašu Puškinu, diezgan provokatīvā tēlā, Viļa Daudziņa karikatūrā. Telpa un kostīmi – Andris Freibergs, kas pats par sevi ir kvalitātes zīme. Kristīnei bija galvenā sieviešu loma – Tatjana. Džinsās un mūsdienīgā krekliņā, bet ar garu bizi, līdz zemei. Jautāta, vai nebija grūti uz skatuves ar tik garu, biezu bizi, Kristīne uzteic grima mākslinieci Sarmīti Balodi: "Bize nebija smaga, jo tas, ko Sarmīte paveic ar savām rociņām, tas ir brīnišķīgi, ļoti palīdz aktierim, nevis traucē!"
Kristīnes Krūzes Tatjana bija nepieradināts dabas bērns – līdzīgi kā "Tumšajos briežos", tikai gadsimts cits. Viņa pa savas mīlestības asmeni iet līdzīgi kā pa krēsla atzveltnes aso un šauro malu kādā no izrādes epizodēm: "Noiet bija izaicinoši, jo pati maliņa ir superšaura. Viens tāds triks tur tomēr bija: piemontēja tādu mazu dēlīti atzveltnes aizmugurē. Bet tāpat tas bija risks, un es vienmēr domāju: noiešu vai nenoiešu, noiešu vai nenoiešu?" smejas aktrise. "Bet tas bija atbilstoši, tā tam vajadzēja būt."
"Tautas ienaidnieks"
2013. gadā Hermaņa režisētajā un scenogrāfētajā, pēc Ibsena veidotajā "Tautas ienaidniekā" aktieriem atkal nācās saturiski iesaistīties – daļa tekstu bija viņu pašu. Bija pirmsvēlēšanu laiks, un šī bija pirmā Jaunā Rīgas teātra politiskā izrāde (Hermaņa vārdiem: "Manī pamodās pilsonis!"), kurā režisors iesaista arī publiku, kā arī provocē ar skaļiem apgalvojumiem, piemēram: "Vairākumam nekad nav taisnība, vairākums vienmēr ir manipulējams!"
Izrādes stāsts ir par divu brāļu – zinātnieka (Vilis Daudziņš, sieva – Kristīne Krūze) un pilsētiņas mēra (Andris Keišs) konfliktu par to, ka sanatorijas ūdens ir indīgs. Zinātnieks grib to publiski atklāt, politiķis ne.
"Toreiz es biju stāvoklī, un sākumā savu lomu spēlēju ar pieliktu vēderu, pēc tam – jau ar savu. Cilvēki vēl teica: kā nu var būt tik liels vēders sievietei stāvoklī? Bet tas patiešām bija mans," atceras Kristīne.
Marķīze de Sada un aiziešana no teātra
"Marķīze de Sada" ir īpaša izrāde Jaunā Rīgas teātra un Hermaņa radošajā biogrāfijā. Ar to, var teikt, teātris 1993. gadā sākās, Renē lomā toreiz bija Elita Kļaviņa. 2017. gadā ar šo izrādi teātris atsākās Tabakas fabrikas telpās, Renē lomā – Kristīne Krūze, savukārt Elita Kļaviņa – Renē mātes lomā. Hermanis izteicies, ka otrā iestudējuma Marķīza de Sada tēlu viņš iedomājies kā teātra vidi un tās spokaino dabu. "Un vienmēr ir jautājums, cik aktieri spēj saglabāt harmoniju?" teicis režisors.
Ja teātrim šī izrāde bija atsākšanās, tad Krūze šajā laikā pieņem gluži pretēju un drosmīgu lēmumu: aiziet!
"Jā, es aizgāju no teātra. Loma bija ļoti smaga, un viss, kas notika ap aktieru atlaišanu teātrī, tas radīja tik lielu spiedienu, ka es sabruku, neizturēju," mierīgi komentē Kristīne. "Bet tas bija pareizs lēmums. Aizgāju studēt uz psihologiem, tagad jau – maģistrantūrā. Sanāca tāds aplis, paiešana malā," atzīst Kristīne, kas tagad ir atgriezusies ne tikai aktrises, bet arī režijas profesijā.
"Toreiz es nedomāju, ka atgriezīšos. Domāju, ka es aizeju uz visiem laikiem. Bet tas bija ļoti veselīgi. Kaut kā es sevi sajutu daudz stabilāk."
"Homo novus"
Anšlava Eglīša romāna "Homo novus" ekranizējums tapa ar Latvijas mērogam lielu vērienu un plaši noskanēja publiskajā telpā. No mākslinieku dzimtas nākusī režisore Anna Viduleja kopā ar Jaunā Rīgas teātra un citu teātru aktieru ziedu uzzīmēja skaistu gleznu par pirmās Latvijas brīvvalsts mākslinieku bohēmas laiku. Kristīnei Krūzei uzdevums nebija no vieglajiem: ar savu tēlojumu atklāt Ciemaldas harismu – sievietes, kurā bija iemīlējušies daudzi vīrieši viņas spēcīgās un ļoti šarmantās personības dēļ. Kā prototips šai lomai tikusi iedomāta Džemmas Skulmes mamma, tēlniece Marta Skulme.
"Es aicināju Kristīni Krūzi šai lomai, jo viņa apvieno gan skaistumu, gan gudrību, ko arī prasa Ciemaldas tēls," savā videosveicienā jubilārei saka režisore Anna Viduleja. "Un arī sirsnību. Mēs bijām tikušās jau agrāk, kad Jaunajā Rīgas teātrī iestudēju žurnāla "Rīgas Laiks" tekstos balstītu izrādi "Gaismotāji", un es jau toreiz viņā jutu dziļu sirsnību, par ko esmu viņai ļoti pateicīga."
"Cik svarīgi ir, ka izveidojas silts kontakts. Un ar režisoru īpaši – ka viņš tev tic," Annas teiktajam atsaucas Kristīne. "Tad ir arī viegli strādāt, var atvērties, jo es neesmu pātagas cilvēks, tad – tieši otrādi: es aizveros. Arī es pati to praktizēju. Strādājot režijā, man ir ļoti svarīgi, lai aktieri jūtas komfortabli, lai nekādā ziņā netiktu aizskarta viņu cieņa. Bet, jā – Anna Viduleja rada ļoti patīkamu enerģiju ap sevi, viņa ir tik gaiša. Un tad, kad viņa smejas, ir tā, it kā daudz zvaniņu skanētu gaisā."
"Lai mīlestība plūst aumaļām caur tevi! Un vēl – es tev novēlu skaistas lomas!" saulainā mīļumā noskandina Anna.
"Vai, vai – tik daudz labu vārdu!" maigi nosaka Kristīne, it kā vēl apdomādama saņemto komplimentu lielo pušķi.
Režija
Pirmais Krūzes režijas darbs – Agatas Kristi "Lakstīgalu māja" (2016), kas izvērtās par Sandras Kļaviņas monoizrādi. "Sākumā tā nemaz nebija domāts, bet mēģinājumu procesā mēs sapratām, ka vīrietim izrādē vienkārši nav vietas. Jo tad viss izvērtās pārāk paredzams," mazliet komisko radošo pagriezienu raksturo režisore. "Ar Sandru Kļaviņu ir patīkami strādāt – viņa ir ļoti jūtīga aktrise. Un vispār – režijas darbos ar aktieriem izveidojas tāda ļoti mīļa sajūta pēc garā sadarbības laika. Tā vienmēr ir."
Otrais Kristīnes režijas darbs bija izrāde "Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi" (2018), kas tika izrādīts nevis teātrī, bet sākotnēji Pilsētas bibliotēkā, tad citās telpās, un tika nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai trijās kategorijās: "Gada mazās formas izrāde", "Gada aktrise" (Lauma Balode par Zentas Mauriņas lomu), kā arī balvai "Gada debija" (Anna Nele Āboliņa, kura izrādē spēlē dažādas lomas).
Ukraiņu dramaturģes dokumentālais stāsts par karu Donbasā pārtapa Krūzes trešajā režijas darbā "Sliktie ceļi" (2022), ko režisore sauc par pašterapiju: "Man vienmēr ir šķitis, ka es ar visu varu tikt gala, bet karš Ukrainā nonokdaunēja – man viss likās bezjēdzīgs. Kā vispār kaut kas tāds var notikt? 21. gadsimtā?... Es trīs nedēļas gulēju dīvānā, ar netīriem matiem, tad sapratu, ka man ir kaut kā jāvelk sevi ārā no tā. Un kā gan citādi – protams, ka ar mākslas līdzekļiem. Man ļoti gribējās tieši no sievietes redzespunkta paskatīties uz karu, jo tas ir šausmīgi, ko karš dara ar sievieti," atklāj Kristīne.
Režisore arī atzīst, ka cilvēki ir noguruši un negrib skatīties kaut ko tik psiholoģiski smagu: "Aktieri gan, protams, gribētu, bet ir saprotams, ka šī izrāde ne pārāk bieži parādās repertuārā. Labāk aiziet paskatīties kaut ko izklaidējošu," nosaka māksliniece pati.
Vācu dramaturģes Majas Cades darbs "Runāšanās par seksu" ir Krūzes jaunākais režijas darbs. "Īsos vārdos – luga ir par vientulību, ne tik daudz seksu," atklāj režisore, kam šķietami amizanti vieglais darbs licis pacīnīties: "Sākumā likās tāds smieklīgs gabaliņš, taču tas bija mānīgi. Vienmēr paliek jautājums: cik mēs varam satikties ar citiem? Tā arī izrādē – ļoti neaizsargāti un skaudri vientuļi tie tēli atklājās."
Hermanis
"Man ir ļoti svarīgi, ka Kristīne atbrauc uz pirmizrādi, vienalga kurā pasaules malā," savulaik izteicies Alvis Hermanis, Kristīnes vīrs un triju bērnu tēvs. "Kristīnes domas man allaž bijušas numur viens. Kristīne jau arī ir mans vienīgais draugs," šo Alvis teicis vēl gluži nesen. Šogad rudenī abiem būs kāzu četrpadsmitā gadadiena.
"Mūsu attiecības sākās Berlīnē, strauji un spontāni. "Klusuma skaņām" bija pirmizrāde Berlīnē, un kaut kāds zibens toreiz iespēra," gluži neplānoto kopā būšanu ieskicē Kristīne.
"Ar mākslu nevajag pārspīlēt. Mākslinieki, kas visu atdod radošajam procesam, tikai tam, – ne pārāk izskatās," savulaik izmetis režisors, priecājoties par iespēju dienas vadīt lauku mājās, kopā ar Kristīni un bērniem.
