Lai gan platības ziņā Islandes teritorija ir par trešdaļu lielāka nekā Latvija, iedzīvotāju skaits tajā nepārsniedz 320 tūkstošus. Turklāt apmēram puse dzīvo galvaspilsētā Reikjavīkā vai tās apkārtnē. Pasaulē Islandes mūzika pirmkārt asociējas ar tautas, roka un popmūzikas sintēzi, ko spoži demonstrē tās redzamākie pārstāvji, piemēram, dziedātāja, komponiste un producente Bjorka vai postroka grupa „Sigur Ros”.
Kori Islandē gan pastāv, tomēr ar Latvijas koru kultūras tradīcijām tos nevar salīdzināt. Tās ir skaitliski nelielas vienības, kuras galvenokārt darbojas baznīcas vai kādas izglītojošas iestādes paspārnē, visai separēti.
Tādi ir arī abi kori, kas šogad ieradīsies Latvijā – Reikjavīkas Pilsētas koris un Reikjavīkas arodskolas jauniešu koris. Un, tikai pateicoties iesaistei Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētkos, pirmo reizi tika gūta pieredze dziedāšanā kopkorī – gan sūtot pārstāvjus uz Rīgu 1995.gadā, gan 2010.gadā Reikjavīkā rīkojot svētkus pie sevis un uzņemot 1800 dziedātāju no visām Ziemeļu un Baltijas valstīm.
Latviju un Islandi saista sapratne par brīvību.
Kā pirmajos svētkos Rīgā pirms 20 gadiem sacīja Islandes Jaukto koru nacionālās apvienības vadītājs Gardars Kortess, pats dārgākais katram cilvēkam, katrai sabiedrībai un nācijai ir brīvība.
Cilvēks, kurš dzīvojis bez šīs privilēģijas, lieliski saprot vēlēšanos gūt neatkarību un domāšanas brīvību, kā arī iespēju veidot draudzīgas saites un īstenot sapņus par personīgu laimi. Islandieši izcīnīja brīvību sev un bija arī pirmie, kuri atzina Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstisko neatkarību 1991.gada augustā.
Islandes dziesma, kas šogad skanēs kopkora repertuārā Latvijā un kas glabā atmiņas par svētkiem Islandē 2010.gadā, ir sena 16.gadsimta garīga dziesma Roberta Otesona aranžējumā „Dievs, dod dzimto valodu man”.
