Viss 20.gadsimts kopumā latviešu tautas vēsturē ataino straujo un dinamisko norišu secību, kas ietekmēja nācijas un līdz ar to – tās kultūras nozīmīgākās tradīcijas, Dziesmu svētku attīstības procesu. Divi kari, valsts dzimšana un sagrāve, okupantu noziegumi un iedzīvotāju zaudējumi, tad nacionālas valsts atjaunotne, un šos notikumus allaž pavadījusi dziesmas klātbūtne. Tās nozīme un varenums visspilgtāk izpaudies, protams, Vispārējos dziesmu svētkos, un 1998. gada vasaras spilgtākais muzikālais notikums risinājās no 29. jūnija līdz 5. jūlijam.
XXII Dziesmu svētku kopkorī vienojās 13 402 balsis, un tikai nedaudz skaitliskā ziņā atpalika dejotāju pulks, kas aptvēra vairāk nekā 10 tūkstošus. Gandrīz 30 tūkstošus lielo dalībnieku skaitu veidoja arī pūtēju orķestru mūziķi, tautas muzikanti un folkloras kopu biedri, kā arī 300 apvienotā simfoniskā orķestra dalībnieki.
Koristus valdīja pusotrs ducis virsdiriģentu, tostarp debitanti – Arvīds Platpers un Māris Sirmais, kā arī goda virsdiriģenti – Haralds Mednis, Leonīds Vīgners un Roberts Zuika.
Noslēguma koncertā runu teica toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kurš sveica klātesošos Latvijas pastāvēšanas 80. vasaras skaistākajā tautas pulcēšanās brīdī. Viņš atgādināja par to prieku, ar kādu mūsu senči savu dziedāšanas māku pārvērta visas tautas svētkos. Tika piesaukts arī komponists Jāzeps Vītols, kurš darījis ļoti daudz, lai modinātu latviešu snaudošo pašapziņu.
Runai sekoja viens no koncerta pirmatskaņojumiem, tā gada jubilāra, piecdesmitgadnieka, komponista Jura Karlsona jaundarbs, latviešu tautasdziesmās balstītais skaņdarbs "Dainu kalnā”.
Ar dziesmu "Pavasara mūzika” mūsu koru salidojumā debitēja arī komponists Artūrs Maskats, bet Imants Zemzaris – ar jaundarbu "Vairogi”.
Goda lieta, protams, bija autoru izsaukšana uz Mežaparka estrādes, un vasaras vidū rīkotajos Dziesmu svētkos nekad nav trūcis ne ozolu viju puišiem un vīriem, ne puķu vainagu meitām un sievām, ne arī ziedu klēpju komponistiem un diriģentiem.
Svētku nedēļu ievadīja tautas lietišķās mākslas izstāde "Baltie darbi un izšuvumi" Brīvdabas muzejā, lietišķās mākslas meistardarbi pildīja arī Pēterbaznīcu, tāpat kā dejotāji un dziedātāji – Rīgas parkus un laukumus.
Tika sarīkots arī īpašs jauniešu koru koncerts Nacionālajā operā 1. jūlijā, kad jau bija noslēdzies tradicionālais dziesmu karš. Dejotāji rakstus savija ne tikai lieluzvedumā "Cik stūrīšu, tik rakstiņu” Daugavas stadionā, bet arī Sporta manēžā, koncertā ar nosaukumu "Solis laikā”, bet ārzemju deju grupas savu māku rādīja Ķīpsalas izstāžu centrā.
Jā, norišu ģeogrāfija bija jūtami papildinājusies, turklāt Ķīpsalas hallē savu darbību izvērta Dziesmu un deju svētku Saieta nams, kas nozīmēja dalībnieku ballēšanās iespēju līdz rīta gaismai.
Tā nekavēja visiem 5. jūlijā sastāties svētku gājienā, vienlaikus ar dievkalpojumiem Rīgas baznīcās. Šajā svētdienā Kongresu namā notika arī tautastērpu skates fināls un uzvarētāju apbalvošana, lai dziesmās noslēgtu svētkus jau Mežaparka lielajā estrādē grandiozā koncertā. Dienu iepriekš tur izskanēja vokāli simfoniskās mūzikas koncerts "Mūžīgais ceļš”, taču vairums klausītāju, protams, kāroja dzirdēt nevis sarežģītas partitūras, bet gan ierastās un sirdij mīļās dziesmas, sākot ar Melngaiļa "Jāņu vakaru” un beidzot ar Raimonda Paula "Manai dzimtenei”.
Vienlaikus, sevišķi no okeāna viņa krasta, atskanēja kritiskas balsis par to, ka Dziesmu svētku repertuārs brīžam tuvojas rokmūzikas koncertam, kas varbūt skaidrojams ar to, ka komponistu klāstu 1998. gadā papildināja arī Zigmars Liepiņš un Jānis Lūsēns. Viņu vārdi iepriekš, protams, lielākoties saistījās ar popmūziku, taču Lūsēns koriem bija aranžējis fragmentu no savas "Diatoniskās kantātes”, bet Liepiņa daiļrade tika pārstāvēta ar kori no operas "Parīzes Dievmātes katedrāle”.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru.
