Dziesmu svētku simtgades svinēšana sašķobīja jau pāris gadu desmitus stabilo praksi – Vislatvijas koru salidojumu rīkot ik pa 5 gadiem, un varbūt arī tādēļ, lai pakāpeniski atgrieztos pie ierindas ritma, arī nākamie, XVII, dziesmu svētki tika sasaukti jau pēc 3 gadiem – 1977. gadā.
Padomju ēras iedzimtie noteikti atceras gadaskaitli 1917, un šoreiz Dziesmu svētkiem tika piekabināts Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas 60. gadadienas sauklis. It kā ar to būtu par maz, organizētāji piesauca arī Padomju Latvijas 37. gadskārtu. Lai nu kā – Mežaparks atkal līgojās no dziedātāju balsu spēka un rībēja dejotāju soļu ritmā, jo atkal Dziesmu un Deju svētki apvienojās un notika vienā laikā. Piedalījās arī koklētāju ansambļi, svētkus kuplināja arī dažādi vieskolektīvi, kas sniedza koncertu Rīgas sporta pilī, viesu vidū bija arī Kobes koris no Japānas.
Dziesmu svētku pirmajās 3 dienās, no 17. līdz 19. jūlijam notika ierastās koru sacensības – dziesmu karš, kurā Tautas koru kategorijā savu varējumu nemainīgi spilgti apliecināja "Dzintars”, "Ausma”, "Atbalss”, "Medicus”, "Ieviņa”, "Dziedonis”, "Absolventi”, "Gaudeamus”, "Tēvzeme”, "Auseklis”, "Juventus” un citi. Toties parasto koru elitē labāko vidū apņēmīgi iesoļoja virkne jaunu koru un diriģentu, viņu vidū Ilgvara Matroža, Terēzes Brokas, Jāņa Zirņa, Jāņa Garanča, Viestura Gaiļa un citu redzamu mūziķu vadītie kolektīvi.
Skumja vēsts visiem koru kustības dalībniekiem bija Staņislava Broka traģiskā bojāeja autoavārijā mēnesi pirms svētkiem, un Dziesmu svētku virsdiriģentu tribīnē togad kāpa brāļi Kokari, Haralds Mednis, Jānis Dūmiņš un Daumants Gailis, kā arī Edgars Račevskis, Imants Cepītis un Ausma Derkēvica.
Koristu priekšā stājās goda virsdiriģenti – Leonīds Vīgners un Jānis Ozoliņš, bet pieci tautas deju ansambļu koncerti Sporta pilī notika Ingrīdas Saulītes un Ulda Žagatas virsvadībā. 20. jūlijā tika sarīkots arī tautas mūzikas koncerts Latvijas Universitātes aulā, kam sekoja veseli 3 kopkora koncerti Mežaparka estrādē. 23. jūlijā turp soļoja arī Dziesmu svētku dalībnieku gājiens, kas 1977. gadā pulcināja 19 tūkstošus dziedātāju un dejotāju. Viņu pulkam tika pieskaitīti arī Tallinas, Ļeņingradas, Tomskas, Saratovas, Ščecinas, jau pieminētais Kobes koris un vairāki deju kolektīvi no Krievijas.
Viss grandiozais sarkankarogotais pasākums cildināja padomju mākslas internacionālo daili, līdz ar to latviešu dziesmai kā tādai sērdienītei nācās pakāpties malā. Tikai 17 no kopkora koncertu 27 dziesmām bija latviešu autoru darbi. Šis stilistiskais raibums traucēja sarīkojumam kļūt par tautas pašapziņas un spēka demonstrāciju, kas noteikti arī bija programmas sastādītāju nodoms. Turklāt koncertu izskaņā neatņemama sastāvdaļa bija Vano Muradeli dziesma "Slava partijai”, noslēdzot padomju dzimtenei veltīto Serafima Tuļikova, Jāņa Ozoliņa, Dmitrija Šostakoviča un citu autoru patriotisko melodiju virkni. Līdz ar izgaisa tas saviļņojošais iespaids, ko sagādāja Vītola "Karaļmeita”, kas sekoja divām Imanta Kalniņa dziesmām – "Ļeņinam” un tā gada pirmatskaņojumam "Pakāpies kalnā”.
Beidzot kopkora sniegumā pirmoreiz izskanēja Raimonda Paula un Jāņa Petera kopdarbs "Manai dzimtenei”, ko noslēguma koncertā autori uzklausīja ar asarām acīs.
Vīru kori, krūtis izriezuši, skandēja Valtera Kaminska dziesmu ar Imanta Ziedoņa vārdiem "Mūžu mūžos būs dziesma”, kas kopš tās dienas kļuvusi par vienu no Dziesmu svētku himnām.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru. Attēls no žurnāla "Zvaigzne".
