Ja XI dziesmu svētkos 1950. gadā vēl skanēja saukļi "Slava lielajam Staļinam”, tad nākamajos svētkos lielajai padomju tautai jau bija cits vadonis, taču ceļš uz komunisma sauli, kas apspīdētu visu plašo padomju zemi, bija palicis tas pats. Tāpat tika turpināts kurss uz dažādu vokālo, instrumentālo formu un citu žanru mākslinieciskās pašdarbības izpausmju apvienojumu.
Arī 1955. gada svētkos, kopkora tūkstošbalsīgajā priekšnesumā aizskanēja suminājums komunistiskajai partijai Muradeli himnā "Partija – ceļvedis drošs", Marģeris Zariņš bija sacerējis "Miera maršu", neizpalika revolucionārā dziesma "Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, taču šoreiz svētki notika jaunā vietā – īpaši izbūvētajā Mežaparka estrādē, kur bija paredzētas vietas 18 tūkstošiem dziedātāju un sēdvietas 30 tūkstoš klausītājiem.
Trešajiem Padomju Latvijas dziesmu svētkiem rīkotāji un dalībnieki sāka gatavoties jau kopš 1953. gada, un atlases koncertos un skatēs par tiesībām dziedāt Mežaparkā cīnījās 90 000 mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku – dziedātāji un dejotāji, salīdzinot savas prasmes ikvienā no Latvijas administratīvajiem rajoniem. Tika lēsts, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem dziesmu svētkiem koru un deju grupu kopējais skaits palielinājies par 594. Šoreiz svētku repertuārā tika iekļautas arī kolektīvu jaunrades dziesmas un dejas, un viens no svētku debitantiem bija jaunais, talantīgais diriģents Daumants Gailis ar dziesmu "Daugaviņa”. Gailis tolaik vadīja dziedātāju pulku ar skanīgo nosaukumu – Rīgas pilsētas Sarkanarmijas rajona Dzīvokļu pārvaldes koris.
Gailis apvienoto kori 1955. gadā vēl nediriģēja, toties dziedātāju priekšā stājās toreizējais kormūzikas zieds, pareizāk sakot – ozolu gatve – jaunie un talantīgie diriģenti Haralds Mednis, Jānis Dūmiņš, Edgars Tons, kā arī pieredzes bagātie meistari Leonīds Vīgners, Jānis Ozoliņš, Jēkabs Mediņš un Teodors Kalniņš.
Pirmoreiz 21. jūlijā kopkoris ar savu koncertu ieskandināja Mežaparka estrādi, un šis bija vēsturisks notikums dubultā, jo pirmoreiz koncertu translēja nesen izveidotā Latvijas Televīzija.
Dienu iepriekš notika koru un deju kolektīvu sacensības, un dziesmu karā 1955. gadā spēkojās 71 koris. Uzvaras laurus plūca Valsts pedagoģiskā institūta koris, 2. vietā atstājot Cēsu rajona kolhozu "Zelta druva” un "Sarkanais Oktobris” apvienoto kori.
19. jūlijā Daugavas stadionā, skatītāju apjūsmots, notika deju koncerts, bet 21. jūlijs sākās ar svētku gājienu, kas noslēdzās Mežaparkā. Nez, vai arī tajā koristi bija spiesti nest plakātus ar citvalstu komunistisko partiju vadoņu – Mao Dzeduna, Morisa Toreza, Palmiro Toljati un citu padomju valsts draugu ģīmetnēm. Gājienā maršēja arī apvienotais amatieru pūtējorķestris, kas pirmoreiz atskaņoja pavadījumus deju koncertā. Dalībnieku vidū XII dziesmu svētkos bija arī bērnu kopkoris ar 1665 dziedātājiem, arī pusotrs tūkstotis Darba rezervju pašdarbnieku un Rīgas garnizona karavīru koris un orķestris. Komponista debiju dziesmu svētkos piedzīvoja Arvīds Žilinskis, izskanot dziesmai "Ābeļdārzs” bērnu kora sniegumā.
Jaunās dziesmu svētku fanfaras, kurās iemūžināta Pētera Barisona sacerējuma "Dziesmai šodien liela diena”, pēdējoreiz 1955. gadā atskanēja 22. jūlijā, kad Mežaparkā koristi no visas republikas pulcējās otrajam kopīgajam koncertam. Aplausi skanēja gan pēc Paulas Līcītes dziesmas "Pionieri” bērnu kora priekšnesumā, gan pēc karavīru dziedātās "Jauno karavīru dziesmas”. Tika sadalīti godalgu karogi dziesmu kara uzvarētājiem, bet Dziesmu svētku karogu līdz nākamajiem svētkiem glabāšanā nodeva Latvijas Arodbiedrību padomes kultūras nama jeb tagadējās Mazās ģildes jauktajam korim. Klausītāju sirdis saviļņoja arī Emīla Dārziņa "Lauztās priedes” un Jāzepa Vītola "Gaismas pils”, taču, kā uzsvērts presē, visvairāk koristiem patikusi Jāņa Ozoliņa dziesma "Būsim jauni”.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru.
