Valstsvīri negrasījās apdraudēt dziesmu svētku mantojumu un lepojās ar augstajiem mākslinieciskās pašdarbības rādītājiem. Lai II Padomju Latvijas dziesmu svētkos 1950. gadā sasniegtu nebijušu masveidību, koncertos piedalījās arī trīsarpus tūkstoš dalībnieku kupls bērnu kopkoris, deju koncertos stadionā "Dinamo" uzstājās 1270 dejotāju.
Atsevišķus muzikālos un sporta priekšnesumus sniedza vairāk nekā 2000 Latvijas arodskolu jeb Darba rezervju jaunieši. Svētku dalībnieku skaitu papildināja pūtēju orķestris ar 500 mūziķiem un Rīgas garnizona karavīru kopkoris. Interesanti, ka par svētku virsvadītāju togad tika iecelts LPSR Operas un baleta teātra galvenais diriģents, Maskavas ieliktenis Mihails Žukovs, kurš gan nevienā no pasākumiem nepiedalījās. Kopkori diriģēja Teodors Kalniņš, Jēkabs Mediņš, Jānis Ozoliņš, Leonīds Vīgners un šī gada debitants Haralds Mednis.
18. jūlijā svētki sākās ar deju karu, kurā piedalījās 32 deju kopas. Uzvaras laukumā sarīkoja karaspēka parādi un darbaļaužu demonstrāciju, kurā bija jāpiedalās arī kopkora dziedātājiem. Tikai 21. jūlijā izskanēja pirmais kormūzikas koncerts Esplanādē, kas noslēdza ierasto svētku dalībnieku gājienu uz estrādi. Nākamā diena tika atvēlēta dziesmu karam ar 38 koru sacīkstēm, kam sekoja jauktas programmas koncerts "Dinamo" stadionā.
23. jūlijā notika iepriekšējās dienas koncerta atkārtojums 11 no rīta, bet 4 pēcpusdienā – otrais kopkora koncerts, kopumā arvien samazinoties latviešu autoru skaņdarbu daudzumam repertuārā. No 44 izskanējušajām dziesmām tikai 30 bija latviešu valodā, un, protams, neiztika bez iekārtas slavinājuma Jēkaba Mediņa dziesmā "Kolhoza namdari” vai Jāņa Ozoliņa sacerējumā "Skaista mūsu zeme dzimtā”. Iekārta par labu esam bija atzinusi Emīla Dārziņa "Lauztās priedes”, tajā saklausot sociāldemokrātiskas un revolucionāras idejas.
Pirmatskaņojumu klāstā minama arī Emiļa Melngaiļa tautasdziesmas "Tumša nakte, zaļa zāle” apdare, kamēr pats vecmeistars, kura vecākā meita ar ģimeni bija kļuvusi par 1949. gada masu deportāciju upuri, dziesmu svētkos nepiedalījās, līdzīgi kā Alfrēds Kalniņš, kura dēls Jānis bija devies trimdā.
Tiesa, šādai brīvdomībai – neierasties uz oficiālu un grandiozu pasākumu – varēja būt smagas sekas, kādas, par laimi, izpalika.
Varas kalpu ausis pietiekami pieskandināja krievu padomju komponista, PSRS himnas autora Aleksandra Aleksandrova garadarbs "Lai Padomju valstij ir slava” kopkora varenajā sniegumā.
1950. gada svētki bija pēdējā reize, kad koru sadziedāšanās notika Rīgas sirdī, Esplanādē. Nākamie, XII jeb Padomju Latvijas Trešie dziesmu svētki tika rīkoti jau īpaši to vajadzībām uzbūvētajā Mežaparka Lielajā estrādē.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru.
