"Esmu uzaugusi mūzikas skolotāju ģimenē. Agris un Liena Celmi, Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolventi, vēl gadu pirms manas dzimšanas – 1977. gadā – Jelgavas 4. vidusskolā ar toreizējās direktores Ilgas Rudzes uzaicinājumu un atbalstu iedibināja mūzikas novirzienu," stāsta Līga Celma-Kursiete.
"Svētku lāde"
Spilgti notikumi caurstrāvo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturi. Cik īsti sena tā ir? Kad draudžu un pagastskolu skolotāji saprata, ka ar mācēšanu lasīt, rakstīt un rēķināt vien bērna attīstībai nepietiek?
Par pārmaiņu vējiem, atmodas vēsmām, personībām un iešanu plašumā ciklā "Svētku lāde" stāsta savas jomas profesionāļi, erudīti aculiecinieki un pieredzes bagāti dalībnieki.
"Bērniem jau no pirmajām klasēm vecāki mācīja dziedāšanu un solfedžo, veidoja pirmos mūzikas kolektīvus un arī kolēģu atbalsta komandu.
Tēvs, pats būdams trompetists, topošā orķestra mūziķiem mācīja visus metālpūšamos instrumentus,
bet pašmācības ceļā, pirms vēl bija iespēja nodrošināt kādu pedagogu, kurš to varētu darīt, pats apguva klarnetes spēles pamatus, lai orķestris varētu pilnvērtīgi skanēt. Vēlāk tētis kļuva arī par pūtēju orķestru virsdiriģentu. Tā nu esmu uzaugusi ar šādu muzikāli pedagoģisku fonu."
Diriģente arī uzsver: "Laikā, kad piedzimu, jaunās māmiņas mājās drīkstēja palikt vien trīs mēnešus, tāpēc mammai ļoti ātri bija jāatgriežas darbā. Vecvecāki atradās diezgan tālu – tēva vecāki dzīvoja Blomē, bet mammas mamma – Ilūkstē, tāpēc tiku staipīta uz skolu turp un atpakaļ.
Uzaugu starp šīm pirmajām mūzikas novirziena klasēm, starp bērniem, kuri, gadījās, mani vāķīja un pieskatīja.
Tāpēc man ir arī atmiņas jau no Piektajiem Padomju skolu jaunatnes dziesmu svētkiem, kuri notika 1984. gadā. Pati, protams, biju vēl pārāk maza, lai tajos piedalītos, bet ir daudzas atmiņu drumslas no sagatavošanās procesa šiem svētkiem."
Līga Celma-Kursiete atceras: "Toreiz Jelgavas 4. vidusskolas kolektīvi bija nometināti vasaras nometnē Engurē, un šajā nometnē piedalījos arī es, jo biju kopā ar saviem vecākiem, kuri šos kolektīvus vadīja. Diezgan likumsakarīgi, ka vēlāk arī man pašai nācās šajā skolā mācīties..."
No šīs nometnes Līgai Celmai-Kursietei ir gana daudz spilgtu atmiņu. "Protams, ļoti sadzīviskas – no pārgājieniem uz jūru, smaržojošā priežu meža, no balles ar pārģērbšanos. Bet visspilgtāk atmiņā ir mana dzimšanas diena, kas ir jūnijā. Man toreiz palika seši gadi, un lielie skolēni skolotājas meitiņai sadāvināja visādas mazas dāvaniņas, ko nu varēja izgatavot uz vietas – sasietus čiekuriņus, skaistus akmentiņus, puķītes.
Izdoma jau sit augstu vilni tieši tad, kad neko īsti nevar nopirkt – kad veikali ir tukši, rocības nav un nemaz arī netiek uz veikalu, dzīvojot tādā nometnē.
Atceros – sēdēju pie mūsu ģimenes namiņa, kur bija tāds paliels celms (diezgan simboliski, vai ne?), tas viss bija noklāts ar šīm mazajām dāvaniņām, un es jutos nenormāli lepna," savas bērnības atmiņas sirsnīgi atstāsta Līga Celma-Kursiete.
Viņa labi atceras, ka arī uz mēģinājumiem vecāki viņu ņēmuši līdzi. "Bet tas laikam bija tāds vienkārši nomierinošs fons – viss ir kārtībā, vecāki uz vietas, koris dzied un skan. Jāatzīst, vairāk atceros skanīgo iedziedāšanos nekā kādu konkrētu dziesmu, kas tur tika dziedāta..."
