Māras Krieviņas etnogrāfiskie vainagi
"Nevar jau teikt, ka ir mīļāki vainagi, bet ir tomēr tādi, par kuriem domāju - nekad mūžā netaisīšu, bet tad pienāk laiks, gribas uzzināt, kā tas taisīts, un mēģinu to saprast, kā meistare strādājusi,” par etnogrāfisko vainagu darināšanu Latvijas Radio raidījumā “Sanākam, sadziedam, sadancojam” stāsta Latvijas Amatniecības kameras meistare Māra Krieviņa.
Vainags meitai galvā ir tautastērpa neatņemama sastāvdaļa. 12 viņas darināti zīļu vainagi no visiem Latvijas novadiem šobrīd aplūkojami izstādē “Zīļu vainags Latvijai" Latvijas Universitātes bibliotēkā. Skaistām zīlītēm izšūti uz sarkana, melna, zila, balta un arī zaļa pamata.
“Centos izlikt tos, kas vairāk uzrunā,” bilst Krieviņa. Viņas doma ir bijusi aptvert visu Latvijas karti, no Abrenes līdz Kurzemes jūrmalai.
Cik zīlīšu jeb pērlīšu meistare ieliek vienā vainagā, viņa neskaita, vienam vajag apmēram 50 līdz 80 gramus pērlīšu.
Etnogrāfiskos vainagos darinot, ir jācenšas maksimāli tuvoties oriģinālam, atzīst Krieviņa un atgādina, ka arī viņai meistare savulaik teikusi – turies pie etnogrāfijas. Fantāzijas lidojumi var būt jaunrades darbos un etnogrāfijas elementu izmantošanai mūsdienu tērpos.
Krāšņais Nīcas vainags Krieviņai šķitis sarežģīts, bet, kad papēta, izdomā un parēķina, var uztaisīt.
“Joprojām gribas zināt, ko domā īsta kurzemniece, viņu šujot. Ar mani runā un es saprotu Vidzemes un Latgales vainagus. Tas nāk no senču ģenētiskās informācijas. Manos senčos nav neviena kurzemnieka. Viņu vainagi ir skaisti, es ar tiem strādāju, bet saprast dziļi nesaprotu. Man liekas, ka visa kā ir par daudz,” stāsta Krieviņa.
Meistarei pašai sirdij tuvāks ir Lielvārdes vainags, kuram gan ir daudz variantu.
“Viens no mīļākiem variantiem ir ar pamatīgi izteiktu rakstu, ritmu, trīs krāsām – zaļš, melns, dzeltens, trīs reizes atkārtojas – trejdeviņi. Skan kā kalēja āmurs uz laktas. Spēcīgs vainags, strādāt ar viņu arī patīk,” atklāj Krieviņa.
Ja visi materiāli sagādāti un citi darbi pa vidu netrāpās, viena vainaga izšūšanai Mārai Krieviņai nepieciešamas trīs četras dienas. Un, protams, ir prieks redzēt svētkos kolektīvus ar viņas darinātiem vainagiem.
Aigas Kuģes ziedu vainagi
Par krāšņiem ziedu vainagiem pavisam nesen varēja priecāties Doma laukumā Zāļu tirgus laikā, kur tos piedāvāja meistarīgas pinējas. Viena no viņām arī Aiga Kuģe.
“Var vīt vainagu kā bizi un var likt pušķīti pie pušķīša. Ziedu vainagi labāk izskatās, ja liek pušķīti pie pušķīša cieši kopā,” stāsta Kuģe.
Bet tas, ka pušķīti pievelk pie otra pušķīša ar diegu, vēl negarantē, ka viss būs kārtībā. Meistars ir garantija un pieredze.
“Pirmais vainags varētu arī neturēties kopā, tas atkarīgs, cik stipra roka un kā izdodas pilnveidot tehniku,” norāda Kuģe.
Kādus ziedus likt vainagā? Tradicionāli tās ir pīpenes, rudzupuķes, āboliņš un madaras, bet mūsdienās meitenes un sievietes grib būt košākas pamanāmākas, tad ņem talkā dārza puķes – pujenes, rozes, jasmīnus.
Šie ziedi arī iezīmē vainagu pinēja rokrakstu.
Kuģe vērtē, ja ziedu vainags ir kā mūsdienīgs aksesuārs, tajā var ievīt dažādus ziedus, vai, piemēram, vīriem tas var būt ne tikai tradicionālai ozolzaru, bet diļļu, ko pēc tam var likt arī gurķu baļļiņā. Ja vainagu galvā liek Dziesmu un deju svētkos pie tautastērpa, tomēr vajadzētu izmantot tikai pļavas ziedus.
Brigitas Strodas kroņi
Visneparastākos vainagus prot darināt mākslinieki, un šobrīd tie jau kļuvuši par modes aksesuāru. Vainagus no dažādiem materiāliem darina arī Brigita Stroda. Viņas tos dēvē par kroņiem un neiesaka vilkt pie tautastērpa.
“Kroņus valkā ikdienā,
nevajadzētu valkāt manu vai modernu modes aksesuāru, vai mākslas darbu kopā ar tautastērpu.
Lai pasvītrotu šo starpību, es taisu kroņus un apzināti lietoju šo vārdu, lai mani atšķirtu no tautastērpa vainagiem un - tikpat svarīgi - no Jāņu vainagiem,” stāsta Brigita Stroda.
Arī Jāņos Stroda aicina viņas darinātos kroņus nevalkāt, bet gan vīt ziedu vainagus un domāt par krāsu, smaržu, bitēm un baudīt šo momentu.
Iedvesmu saviem oriģinālajiem kroņiem Stroda rod no tā laika, kad ar mammu kopā darinājusi tautastērpu un kādā grāmatā ieraudzījusi tā dēvēto Lejaskurzems čupu kroni un jau tad zinājusi, ka kādreiz to uztaisīs.
“Taisu oriģinālu darbu, bet neviens mākslinieks negrābj no zila gaisa. Tas ir kaut kur iekšā. Man ir iekšā aplis – saule, vai elementāri spēks, forma.
Man ir kāzu dainas, kur ārkārtīgi skaisti “Pērkons veda vedekliņu, visus mežus veltīdams” ir saspēle mitoloģiskām figūrām Saule, Mēness, Pērkons.
Arī varš, zelta gredzeni, sudraba vizulīši. Kāzu dziesmu metāla un mitoloģiskā pasaule ir vēl viens inspirējošs elements. Vēl viens - zīda krāšņas bantītes, kuras latvieši lietoja kāzu un Ziemassvētku dekorējumos. Protams, zīlītes, kristāla vai stikla zīlītes ir domātas, lai noķertu saulesstariņu,” par saviem kroņiem stāsta Stroda.
Zīlītes mākslas vai tautastērpa vainagā noķers kādu saulesstariņu un pievērsīs tev uzmanību.
Pirmo moderno kroni Stroda uztaisījusi, izmantojot lampas bleķa dekorējumu. Viņa saka, ka nevar aprakstīt savu tipisko kroni, jo materiāli, ko izmanto, ir visdažādākie.
“Uzliekot kroni galvā, tu saki, es esmu krietna, daiļa, dodu ziņu, kas esmu, un esmu lepna par to, kas es esmu. Zinu, ja iestaigāšu istabā, mani ievēros. Tā nav augstprātība, tā ir sevis nogruntēšana, es zinu, ka esmu kaut kas un tas ir forši. Doma - ieejot sevī, nevis tikai skatīties uz ārējo, ir tas, ko gribu nodot citiem,” skaidro Stroda.
Viņai ir arī savs īpašs kronis, ko taisījusi svarīgam notikumam, kad mīļi draugi uzdāvināja braucienu uz Londonu dzimšanas dienā.
“Tas bija pirmais kronis, kuru uztaisīju sev, kādu gribēju. Piecas dienas veicu eksperimentu, staigāju ar kroni pa Londonu... Tas bija ļoti interesanti. Londonieši nebija tik kautrīgi kā latvieši, ja kādam likās dīvaini vai bija ziņkārība, nāca klāt un prasīja. Skaidroju, devu savu vizītkarti,” atminas Stroda.
Tā bijusi īpaša sajūta staigāt pūlī, ka tev pretī nāk smaidoši cilvēki. Cilvēki, ieraugot kaut ko, kas paķer fantāziju, vienkārši priecājas.
Kronis vai vainags galvā ir savā ziņā pārbaudījums sievietes pašapziņai - vai tev patīk, ka tevi redz un ievēro.
