Svētku dienasgrāmata

Izdejot 7 vērtības... Ieskats lieluzvedumā "Augstāk par zemi" un izstādē "Radi rotājot"

Svētku dienasgrāmata

Svētku norisēs aktīvi iesaistās arī diaspora – svarīga motivācija un skaidrojošais process

Vai koklētāji māk dižoties?

Vai koklētāji māk dižoties? Kā top #dziedundejo2021 koncertstāsts «Es varēju lielīties»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Veram Skolu jaunatnes dziesmu un deju norišu #dziedundejo2021 dienasgrāmatas trešo lappusi, lai ciemotos pie koklētājiem un uzzinātu, kā koncertstāsts "Es varēju lielīties" pārtop muzikālajā filmā, kas Latvijas Televīzijā būs skatāma oktobra sākumā.

Svētku dienasgrāmata

Sekojot XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju norisēm #dziedundejo2021, raidījumā "Svētku dienasgrāmata" klātienes mirkļi un sarunas ar svētku dalībniekiem – skolēniem un skolotājiem no dažādiem Latvijas novadiem – tiek papildinātas ar radošo komandu idejām, tādējādi uzzinot, kādā veidā top koncertu video stāsti un virtuālie uzvedumi.

Svētku programmu veido 15 dažādas norises kora un instrumentālajā mūzikā, tautas un mūsdienu dejā, folklorā un vizuālajā mākslā, tāpēc katra no dienasgrāmatām būs veltīta konkrētai tēmai, sākot ar "Saulesviju" līdz pat "Dziesmu kokam".

"Svētku dienasgrāmatu" producē Inta Pīrāga, un tās tapšanā iesaistīti teju visi "Klasikas" programmu vadītāji.

Pirmie kadri Bērzciemā, Engurē un Kolkā 3. augustā jau uzņemti, tāpat aizvadīta arī skaņu ierakstu sesija Jūrmalas Mūzikas skolā 8. augustā, tāpēc ar kokļu mūzikas programmas māksliniecisko vadītāju Ievu Šablovsku un režisoru Juri Joneli varam pārspriest darba procesa pirmos soļus, kas turpināsies visu augustu, kad radošā komanda dosies individuāli pie kolektīviem uz Cēsīm, Madonu, Ogri, Ķekavu un Jelgavu. Šajā sarunā arī par filmas saturisko un muzikālo seju, mērķiem un vēlamo rezultātu, kas būs redzams Latvijas Televīzijā oktobrī.

Bet prieku par atkaltikšanos ar draugiem, atpūtu un kokles spēli gan nometnē un skaņu ierakstu studijā, gan pirmo filmēšanās pieredzi pauž dažāda vecuma dalībnieki no

Neviena saskumuša bērna

Inta Pīrāga: Mani sarunas biedri šobrīd ir Ieva Šablovska un Juris Jonelis. Jūs abi bijāt apstiprināti par notikuma realizētājiem vēl tad, kad šis projekts dzima koncerta formātā. Cik daudz no sākotnējās ieceres gan saturiski, gan muzikāli, gan tematiski tiek saglabāts?

Ieva Šablovska: Viss tika modelēts jau 2018. gada rudenī – tūlīt jau būs trīs gadi paskrējuši, bet ļoti daudzas mākslinieciskās ieceres tomēr ir palikušas. Arī sākotnējais stāsts, ko Juris kopā ar visu radošo komandu tika izveidojis, nekur tālu no sākotnējās ieceres nav aizgājis.

Protams, bērni ir izauguši – tie, kas agrāk spēlēja mazo bērnu repertuāru, nu jau spēlē vidējās grūtības repertuāru, tie, kuri toreiz spēlēja vidējās grūtības repertuāru, jau spēlē augstākās grūtības repertuāru.

Ir ļoti sarežģīti tajā ziņā, ka ansambļi kopš pagājušā gada rudens nav tikušies, un mums bija brīnišķīga iespēja satikties gan uz audioierakstu, gan pirmajās filmēšanas dienās. Redzējām, cik viņiem ir svarīga socializēšanās, kopā būšana.

Neredzējām nevienu saskumušu bērnu, drīzāk – ļoti uztraukušos, emocionāli saviļņotus bērnus.

Dažiem pat kādas emocionālas asaras nobira – vai nu aiz uztraukuma vai lielās atbildības par filmu. Bet bērni ļoti vēlas šādu komunikāciju! Runāju ar vairākiem skolotājiem, kuri saka – šādas filmas kā tādas nekad īsti nav bijis, līdz ar to pat šāds koncerta pārmiesojums filmā varētu būt liels ieguvums tieši kokles nozarei – ka mums par piemiņu, par liecību no šī laika paliks brīnišķīga īsfilma 27 minūšu garumā.

Ieva Šablovska (kreisajā pusē) un Inta Pīrāga
Ieva Šablovska (kreisajā pusē) un Inta Pīrāga

Tādā ziņā, ka svētku sajūta šajā brīdī caur e-formātu ir mazāka, bet vairāk viņi apzinās savu misiju – ka viņi ar savu darbu atstās vēstures liecību nākotnei?

Ieva Šablovska: Manuprāt,

bērni jutās tā, ka šie ir svētki, – tieši filmēšanas brīdis un kņada, emocionālās trīsas, mazliet uzvilktas stīgas sajūta.

Un arī tas, ka tomēr ir tāds pirmreizīgums, – ļoti daudziem bērniem šī bija īpaša pieredze, ko viņi līdz šim nebija guvuši.

Koncertstāsta "Es varēju lielīties" radošā komanda
Koncertstāsta "Es varēju lielīties" radošā komanda

Juri, vai jums kā režisoram līdz šim nācies tik ļoti iesaistīties filmēšanas darbā? Filmā tomēr valda citi spēles noteikumi, nekā režisējot izrādi vai koncertu.

Juris Jonelis: Protams, dramaturģiski ir kādas nianses, tāpat atšķirības ir arī valodā un izteiksmes līdzekļos, lai gan arī agrāk neesmu bijis svešs attiecībās ar kino pasauli un domājot no kino kadra skatpunkta. Tā kompozīcija, ko redzu caur kameras objektīvu, meklējot tēlainus kadrus, kas vēsta stāstu un akcentē galveno saturu, ir diezgan līdzīga. Šajā gadījumā mums vienkārši jāfokusējas uz bērniem un jauniešiem, mēģinot izstāstīt stāstu par to, kā viņi jūtas šajā pasaulē, ko viņiem nozīmē kokle.

Esmu absolūtā sajūsmā, strādājot kopā ar Ievu! Ieraugot šos bērnus, es kā režisors un visa mūsu komanda uzreiz jau bija uz viena viļņa jautājumā, ka mēs nekādā gadījumā šo stāstu nestāstām ar pašmērķi izpausties.

Galvenais uzdevums ir misija, tāpēc runāt par kaut kādiem e-svētkiem kaut kādā ziņā jau ir klišejiski un pat nekorekti. Šeit stāsts vispār nav par e-svētkiem, bet bērniem, kuriem vajag šo ciklu noslēgt – un arī tiem, kuri šos svētkus savā mūžā nekad nav pieredzējuši.

Pateikt bērniem, ka dzīvē kaut kas tiek atcelts – tas man liekas traģiski. Arī ilgtermiņā tas ir svarīgs jautājums: ja jau mēs šo atceļam un pārceļam, tas nozīmē, ka jebkuru lietu pasaulē var atcelt un būt vienkārši bezatbildīgs!

Šajā gadījumā, iepazīstot kokļu pasauli, varu teikt – es tiešām esmu sajūsmā... Veidojam šo filmu kā īsfilmu, stāstot par to, kas ir pamatu pamats, kas ir atgriešanās pie saknēm, ka kokle tomēr ir rituāla instruments, kas atgriežas pie tīras sākotnes. Šo stāstu caurvij arī radīšanas brīdis, kas, tāpat kā jebkuram bērnam, ir sākuma punkts – līdz tam, kad kokle top par kokli brīdī, kad viņš pats iepūš šajā kokā dvēseli. Man tas ir tik emocionāli, kā jūtat – esmu iekarsis par šo stāstu. Neko citu pasaulē tagad nevēlos redzēt kā vien šo bērnu acis, kad tās staro un mirdz – viņiem attaisnojies viss, ko viņi ir paveikuši.

Top koncertstāsts "Es varēju lielīties"
Top koncertstāsts "Es varēju lielīties"

Pietiek mērenības!

Tātad ir cerības uz labu filmu, ja radošā komanda iekarsusi! Karstasinīgs ir arī koncerta jeb nu jau koncertfilmas nosaukums "Es varēju lielīties". Ambiciozs.

Juris Jonelis: Jā, turklāt apzināti ambiciozs!

Jo pietiek mūsu sabiedrībā mērenības!

Par tām lietām, kas mums būtiskas un svarīgas, ir jārunā skaļi, ar tām ir jādižojas!

Jauniešiem labā ziņā ir "jākodējas" – ja kaut kas tev ir svarīgs, tu par kaut ko dedz, tad, lūdzu, lepojies! Tas ir virsuzdevums, ko arī gribam vēstīt.

Ieva Šablovska: Tagad modē ir T-krekli ar uzrakstu "My Superpower is..." Un latviski būtu - "Manas superspējas ir..." Es arī vienmēr esmu teikusi, ka manas superspējas ir tās, ka māku spēlēt kokli. Es jau Jurim atzinos – pēc pirmās filmēšanas dienas pamatīgi apraudājos, atceroties savu bērnību un to, kādas man toreiz bija emocijas un sajūtas. Tagad es to visu redzu kā pieaugusi sieviete un varu paskatīties uz to visu no malas – man tas sagādāja lielu saviļņojumu, un arī klausītāji un televīzijas skatītāji, manuprāt, gūs brīnišķīgas emocijas.

Koklētāji no Babītes ansambļiem "Balti" un "Dzītariņi" pēc intervijas Jūrmalas m...
Koklētāji no Babītes ansambļiem "Balti" un "Dzītariņi" pēc intervijas Jūrmalas mūzikas skolā

Bet ko par lielīšanos saka paši bērni un kas ir tas, ar ko viņi var palepoties?

Rīgas Skolēnu pils koklētāju ansambļa "Austriņa" dalībnieki lepojas ar to, ka spēlē kokli – to darīt viņiem ļoti patīk, jo tas ir interesanti.

"Kādu dienu, kad bija jāizdomā, kāds būs mans hobijs, aizgāju uz Skolēnu pili, un tur notika neliels koncerts – redzēju, kā tiek spēlēta kokle, un tas mani ieinteresēja. Uzreiz devos pie skolotājas un pieteicos," stāsta viens no ansambļa "Austriņa" dalībniekiem.

Citai dalībniecei kokli spēlē mamma, tāpēc arī viņai ļoti gribējies pamēģināt. Pamēģinājusi – un sanācis! Bērni slavē arī brīnišķīgo skolotāju, kura vienmēr palīdz un atbalsta jebkurā brīdī.

Ar saviem bērniem lepojas arī skolotāja Iveta Tauriņa: "Jā, mani bērni – viņi šobrīd veido reti jauku sastāvu, viņi grib darīt visu!

Bijām nocietušies, katrs savās mājās sēžot attālināti, un mums bija iespēja aizbraukt uz nometni, kurā ne tikai spēlējam, bet arī reāli sadraudzējamies, jo nometne jau nav tikai spēlēšana – tā ir kopā būšana, tā ir runāšana par dzīvi."

Iveta Tauriņa un ansambļa "Austriņa" dalībnieki pirms ieraksta
Iveta Tauriņa un ansambļa "Austriņa" dalībnieki pirms ieraksta

Noilgojušies pēc klātienes

Bet ar ko gribas palepoties Babītes koklētāju ansambļa "Balti" un "Dzītariņi" dalībniekiem? Par kuplo skaņu – ir daudz cilvēku, kas spēlē kokli, un visi skaisti izpaužas. Vēl arī par kopības sajūtu brīdī, kad nenotiek Dziesmu svētki. Vēl dalībnieki lepojas ar meistarību, neskatoties uz to, ka kovidlaika dēļ ilgi nav spēlējuši kopā. Tagad tāda iespēja ir, un – viss sanāk! Visi labi jūt viens otru – un tas ir tas, ar ko var palepoties. Bērni lepojas arī ar saviem kolektīviem, dalībniekiem un skolotāju – par to, cik viņa ir aktīva un spēj organizēti izdarīt visas lietas, kas ir nepieciešamas.

Ar ko noslēdzās notikumiem bagātā nedēļa ansamblim "Austriņa"? Pēc diezgan ilga pārtraukuma šī ansamblim bijusi ļoti intensīva nedēļa. Nometne, filmēšana, skaņu ierakstu studija – kas no tā visa paticis? Ansambļa dalībnieki teic, ka viss bijis ļoti jauki – varēja izbaudīt procesu, mācīties jaunas dziesmas, bet liela pieredze bijusi arī filmēšana.

Skolotāja apliecina – nav bijis viegli tik intensīvā procesā mesties iekšā: "Jā, nebija viegli... Tāpēc labi, ka mums bija nometne.

Pēc otrās dienas gan zvanīju organizatoriem, sakot, ka diez kas nebūs, taču trešajā dienā jau sapratu, ka mans kolektīvs beidzot ir atgriezies!

Bet labā ziņa ir tā, ka mēs esam ļoti noilgojušies pēc tā visa – pēc klātienes, pēc draudzības, pēc tuvumā būšanas, arī bērni visi vienā balsī teica – šī nometne bijis liels ieguvums. Un arī šie attālinātie Dziesmu svētki – sauksim tos tā – ir labi, ka mums tomēr ir iespējams fiksēt šos skaņdarbus, nofilmēties filmā. Tā arī ir daļa no procesa, un tā līdz šim vēl mums nav bijis. Un tas ir forši!"

Top koncertstāsts "Es varēju lielīties"
Top koncertstāsts "Es varēju lielīties"

Koklētāji – visdisciplinētākie mūziķi pasaulē 

Inta Pīrāga: Cik atceros pati no savas pieredzes kā koklētāju mamma, koklētājiem vienmēr ir valdījusi pamatīga disciplīna, viņi ir pieraduši pie fiziski smaga darba, jo smagās kokles ir jānēsā... Kā bija ar filmēšanos? Varēja ar viņiem viegli sarunāt, nevaldīja haoss?

Juris Jonelis: Tieši par to ar filmēšanas grupu runājām, braucot mājās – ka Ieva stāsta: koklētāji ir visdisciplinētākie, kādi vien redzēti pasaulē attiecībā par mūzikas jomu. Bet tas tiešām ir kā naglai uz galvas!

Mēs, protams, palīdzējām, cik spējām, bet tur bija tāda situācija – mazie ķipari redz, ka ir 30 vai cik tur koklītes, bet es varu paņemt tikai divas: tad viņi no mugurpuses ņem un tipina līdzi...

Koklētāju ansambļa "Austriņa" dalībnieki
Koklētāju ansambļa "Austriņa" dalībnieki

Ieva Šablovska: Kuplie brunči, tautas tērpi nav par šķērsli šim radīšanas priekam un kopā būšanai.

Kokļu ansambļu gadījumā laikam arī visvieglāk ir saglabāt epidemioloģiski drošos apstākļus – spēlētāji ar saviem instrumentiem un krēsliem viens no otra atrodas drošā attālumā. Kā tas ir ar instrumentu apjomu? Cik daudz filmā mēs varēsim redzēt?

Juris Jonelis: Mūsu mērķis ir apvienot ikvienu, kas spēlē kokli un ir šajā procesā iesaistīts. Izņēmums ir tikai tad, ja tev pašam ir izvēles iespēja un tā ir tava paša atbildība – vai tu vēlies šeit būt vai nē. Bet ikviens, kurš vēlas un apgūst repertuāru, tiek laipni gaidīts. Ieva ar savu papildkomandu, kas nāk arī no kokļu aprindām, palīdz risināt daudzas mākslinieciskas nianses un arī iesaistās šajā procesā.

Filmā ejam uz to, lai jauniešiem un citiem parādītu, ka kokle ir šodienīga – tas nav nekas vēsturisks piemineklis, tā var būt jaunietim ļoti aktuāla. Kokle – tas ir arī stilīgi!

Uz to mēs arī ejam, un, paldies Dievam, ka mums pagaidām piesaistīta ļoti laba komanda, kas palīdz šo filmu realizēt. Mums ir Rihards Gēcis, otrs režisors, kurš vairāk nācis no filmu pasaules – viņš skatās no šī viedokļa un palīdz man. Protams, palīdz arī projekta vadītāji – Dita Feifere un Kristaps Reimanis.

Koncertstāsta "Es varēju lielīties" radošā komanda (no kreisās): Ieva Šablovska, Juris Jon...
Koncertstāsta "Es varēju lielīties" radošā komanda (no kreisās): Ieva Šablovska, Juris Jonelis un filmas režisors Rihards Gēcis

Tomēr tā taču nevar būt, ka viss ir tik ļoti piepacelti... Ir taču kaut kas, no kā bijis jāatsakās? No kaut kā, kas sākotnēji bijis iecerēts? Pieņemu, ka viens no žēluma objektiem varētu būt mūzika – divarpus stundu garā oriģinālprogramma, kas bija iecerēta. No tās filmā izskanēs droši vien tikai daži smilšu graudiņi.

Ieva Šablovska: Ir žēl par brīnišķīgiem jaundarbiem, kas rakstīti tieši šim pasākumam – lielam, lielam kokļu kopansamblim ar dziedāšanu, ar papildus instrumentiem, ar mūsu stāstam veltītiem skaņdarbiem. Tā visa man ir žēl, bet arī tur mums ir mazs, mazs gaismas stariņš, jo mēs vēl joprojām ceram, ka kādreiz, kad atkal varēsim satikties plašākā kompānijā, rakstīsim projektu un to visu realizēsim, jo tur ir pārāk daudz darba ieguldīts – gan uzrakstot, gan mācoties. Bērni šo repertuāru patiešām bija apguvuši, un šo darbu atskaņojumā tiešām vajag, lai kokļu ir daudz. Šobrīd izskatās, ka 30 kokles būs maksimums, ko reizē būsim ierakstījuši, un pārējie būs tikai pa atsevišķiem kolektīviem. Man arī ļoti žēl, ka pandēmijas dēļ ir kolektīvi, kuri nepiedalās šajā filmā. Bet, kā Juris teica, tā ir brīva izvēle. Protams,

šajā gadījumā man žēl tieši bērnu – ka šādi lēmumi tiek pieņemti no pieaugušo puses.

Bet domāju, ka tas neliegs viņiem pēc tam piedalīties, kad epidemioloģiskā situācija būs nostabilizējusies, jo mēs jau visi saprotam – šis nav pats labākais periods mūsu dzīvē. Tas vienmēr ir ar kādām grūtībām pārklāts, un mēs visi kaut ko ziedojam šī laika dēļ.

Koklētāju ansambļa "Austriņa" dalībnieki
Koklētāju ansambļa "Austriņa" dalībnieki

Vai īpaši šajā ziņā cieš tieši rīdzinieki – sakarā ar norādījumiem “no augšas”?

Ieva Šablovska: Jā, cieš arī rīdzinieki. Bet es teikšu – arī.

Tātad kaut ko no rīdziniekiem mēs tomēr redzēsim?

Ieva Šablovska: Jā, esam jau iefilmējuši Juglas Mūzikas un mākslas skolas koklētāju ansambļa "Zeltskariņi" grupas, arī Bērnu un jauniešu centra "Rīgas Skolēnu pils" koklētāju ansambli "Austriņa".

Koklētāju ansambļa "Austriņa" dalībnieki
Koklētāju ansambļa "Austriņa" dalībnieki

Atmosfēras, kādas nav nekur citur

Pirms pandēmijas koklētāju ansamblis "Balti" parasti bija tie, kuriem tika Grand Prix lielajos svētkos un pirmās vietas skatēs. Pienāca laiks, kad nebija iespējas iet ne uz mēģinājumiem, ne sniegt koncertus, ne rakstīt arī diskus. Ansambļa dalībnieki teic – no sākuma visiem bijis pat neliels prieks, jo varēja atpūsties – visi bija noguruši no koncertiem, gatavošanās skatēm. Tā ka sākumā visi vienkārši atpūtušies. Bet tad lēnām sācis pietrūkt tā visa, kļuvis vientuļi, pietrūcis pārējo ansambļa dalībnieku, kuri kļuvuši par draugiem, pietrūcis arī īpašās atmosfēras, kādas nav nekur citur.

Ierakstu sesijā Jūrmalā sastopam ansambļa "Balti" ilggadējo koklētāju Dzintaru Liporu, kurš šobrīd vairāk saistīts ar Angliju – viņš studē Prestonā, Anglijas ziemeļos: "Jā, esmu aizgājis uz aktieru profesijas pusi."

Izskatās, ka vēlēšanās apvienot tautas muzicēšanu ar aktiera darbu pārmantota no tēta Edgara Lipora. Latvijā Dzintars būs līdz septembra beigām. "Ar kokles skolotāju uzturam salīdzinoši labus kontaktus. Kopā esam ierakstījuši veselus divus diskus – tā kā ierakstu pieredze ir, un vajag parādīt jaunākajai paaudzei, kā tas jādara: kad viņa lūdza izpalīdzēt, labprāt piekritu, jo bija brīvs laiks."

Puisis neslēpj – ir jauki atgriezties pie koncertkokles, ko spēlējis 11 gadus, kamēr etnokokli – tikai trīs četrus. Kas ir viņa stiprākā puse? "Cik man skolotāja teikusi, es vienmēr esmu izgājis uz savu muzikalitāti, jo biju tāds slinkāks mūzikas skolas laikā... Visos eksāmenos izgāju uz savu muzikalitāti. Man liekas, es labi uztveru mūziku un varu saspēlēties ar citiem – tā ir mana stiprā puse."

Vaicāts, vai svētku inscenējums radīs sajūtu, ka ir bijuši svētki? "Tas noteikti nebūs tas pats, un tas ir pilnīgi saprotams šajos laikos. Šogad Jāņos pirmo reizi nebiju Latvijā, un internets noteikti palīdz radīt mazdrusciņ svētku sajūtas. Man bijis tā – kad esmu Anglijā un gribas māju sajūtu, paskatos Dziesmu svētku senos ierakstus pilnajā Mežaparka estrādē – un ir tā foršā sajūta."

Svētku nav, bet filma paliks

Ko par jauno Dziesmu svētku formātu saka ansambļu "Balta" un "Dzītariņi" vadītāja Valda Bagāta? Par ko viņai visvairāk žēl, ka svētki nevarēja notikt tradicionālā formā? "Tieši tradicionālā svētku forma ir īstais piedzīvojums bērniem – kopā būšana, gājiens, emocijas, ko viņi gūst pašos svētkos. Protams, arī milzīgais darbs pirms svētkiem, kas vienmēr ir ļoti aktīvs, un tad arī gandarījums svētkos ir lielāks. Šobrīd sajūta ir stipri atšķirīga, bet nu – mēs jau briestam un gaidām nākamos svētkus. Jācer jau, ka kaut kas mainīsies uz labu un svētki turpmāk būs tādi, kādus mēs tos atceramies," stāsta Valda Bagāta un atzīst:  "Vienā brīdī likās – ja ātrāk būtu bijusi skaidrība, jau ap Lieldienām... Maija beigās, izdotot bērniem liecības, tiešām nezināju, ko atbildēt – kas būs, kā būs. Varbūt, ja tajā brīdī būtu pateikts, ka svētku nebūs, tas arī būtu tīri normāli.

Bet es arī ļoti labi saprotu svētku organizētājus – ka vismaz šādā veidā mēs tomēr pabeidzam šos svētkus. Tā tomēr nav slikta ideja un ceru, ka paliks filma, un arī visiem bērniem, kas ir piedalījušies, būs noslēguma sajūta. Svētki tie, protams, nav.

Tie, kuri svētkus piedzīvojuši, apmēram saprot, kā tas ir. Tāpēc mazajiem – tiem, kuri šos svētkus gaidīja kā savus pirmos – ir visgrūtāk saprast: viņi īsti nesaprot, ko viņi ir sagaidījuši, bet nu – viņiem viss vēl priekšā."

Koklētāju ansambļu "Balta" un "Dzītariņi" vadītāja Valda Bagāta, uzsākot ierakst...
Koklētāju ansambļu "Balta" un "Dzītariņi" vadītāja Valda Bagāta, uzsākot ierakstu ar abiem Babītes ansambļiem

Šis ir nedrošs laiks. Mēs neviens nevaram prognozēt, kāda būs tālākā nākotne, kas notiks pēc mēneša, diviem. Kā atrast idejas dūmakainajā, mistiskajā laikā, kā izvēlēties tos mērķus, pie kā ķerties? "Man ir šobrīd tādi skaistie mērķi," saka Bagāta. "Ja liktenis atkal mūs piespiež sēdēt pie ekrāniem, lai mēs katrs individuāli varētu priecēt paši sevi ar mūziku. Ja gadītos atkal sadarboties caur ekrānu – lai mēs zinātu, ko darīt. Un pamats pirms tam ir jāieliek.

Mēs šo "draugu" – koronavīrusu – nedrīkstam ignorēt, tas kaut kur var atkal izlīst un parādīties. Tā kā tie mērķi ir šādi, es gribētu teikt – mācāmies un darām sev.

Tas, kas mums pašiem patīk, ko mēs paši varam savā ģimenē spēlēt, savos mājas koncertos vecākiem. Man arī ir divas māsas, un viņas spēlē kopā: viena māsiņa spēle basa kokli, otra soprānu. Tas jau iznāk skaists mājas duets!"

Visbeidzot, kas ir tas, ko šis laiks kokles skolotājai Valdai Bagātai ir iemācījis?

"Šis laiks iemācīja to, ka jāieklausās sevī, ka jāmāca bērniem vērtīgākais – skaņdarbi un dziesmas ar saturu, ar jēgu.

Pieķērāmies arī iemīļotajām Vairas Vīķes-Freibergas "Spēka dziesmām", kas varētu palikt bērniem uz visu mūžu atmiņā nevis kā kaut kas mokošs, bet kā liela vērtība."

Spēlējiet skaļāk!

Tā kā pirmā pieredze filmēšanā jums jau ir, kādi ir jūsu ieteikumi un vēlējumi tiem bērniem, kuri vēl tikai to darīs?

Ieva Šablovska: Mans vēlējums, ko teicu arī pirmajā filmēšanas dienā – ka tas jādara ar prieku, jo mēs šeit esam nākuši priecāties, tie ir svētki. Esam nākuši svinēt tieši šo mirkli un arī atkalsatikšanās mirkli, jo tiešām – bērni nav tikušies, katrs savu partiju spēlējis savās mājās. Te bija bērni, kuri pirmo reizi spēlēja kopā, kas viņiem ir ļoti, ļoti svarīgi! Tāpēc mans ierosinājums – visiem nākt ar lielu prieku un jebkāda veida ķibeles vai aizķeršanos uztvert kā mazu mācību nākotnei. Un iemācīties priecāties arī tad, ja kaut kas līdz galam neizdodas.

Juris Jonelis: Vienīgais, ko es varētu teikt – lūdzu, mīļie draugi,

nespēlējiet kokli tikai tad, kad mēs filmējam! Spēlējiet to arī ikdienā, uz ielas, ja situācija atļauj – uz jumtiem. 

Vienalga, kur jūs ejat, nēsājiet kokli līdzi, velciet to ārā un speciāli spēlējiet. Ja kādam nepatīk, spēlējiet skaļāk!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti