18. septembrī notika gandrīz piecu stundu gara tiešraide “Svētki esam mēs”, kas iezīmēja XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju norišu #dziedundejo2021 atklāšanu Latvijas Televīzijā. Tiešraides laikā skatītāji varēja vērot visdažādākos priekšnesumus no visiem Latvijas novadiem, pamīšus pieslēdzoties Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja skatuvei Rīgā, Zemgales skatuvei Jelgavā pretī Jelgavas pilij, Kurzemes skatuvei Kuldīgā pie Ventas rumbas un Latgales skatuvei Rēzeknē pie koncertzāles “Gors”. 

Pielikt punktu

Kāpēc ir tik svarīgi šo svētku tradīciju turpināt? Kāpēc tomēr nevarēja pārcelt svētkus vēl par vienu gadu? Ko bērni un jaunieši iegūst no šādiem e-svētkiem? Šie un citi jautājumi daudziem cilvēkiem ir bijuši prātā, un tam ir pamats.

Lai arī pašai bija šaubas par e-svētku koncepciju, tagad arvien vairāk redzu, cik šie svētki bija vajadzīgi pašiem dalībniekiem, ne skatītājiem.

Vairākus gadus koristi, dejotāji, orķestri, folkloras kopu dalībnieki un visi citi bija rūpīgi gatavojuši programmas, ko izpildīt Daugavas stadionā vai Mežaparka estrādē. Pedagogu pavadībā viņi pilnveidoja savas prasmes, lai beigās piedalītos grandiozā notikumā, kur satiktos jaunieši no visas Latvijas. Un te pēkšņi viņiem pasaka, ka svētku nebūs, nekā nebūs. Viss viņu darbs ir bijis veltīgs. Protams, var teikt, ka svarīgs ir tieši ceļš, ne rezultāts, bet es negribētu būt tā, kas astoņgadīgam bērnam saka, ka nekāda koncerta nebūs. Ir svarīgi pielikt punktu, ir svarīgi parādīt, ko bērni un jaunieši ir iemācījušies, un iet tālāk. Astoņus gadus “muļļāt” vienu svētku programmu būtu garlaicīgi un neproduktīvi.

Šobrīd, kad daudz laika pavadām ar ģimeni, ir svarīgi šo notikumu nosvinēt kopā ar kolektīvu un priecāties par paveikto, jo tas taču ir daudz un to nevar uztvert kā pašsaprotamu. Emocionālā veselība bērniem un jauniešiem pandēmijas laikā ir stipri pasliktinājusies, un šādi pasākumi ļauj kaut uz brīdi atgriezties “normālajā” dzīvē, dodot iespēju satikties un priecāties kopā. Protams, iztrūkst kopības sajūtas, šaurības Mežaparka estrādē un Daugavas stadionā, ballītes pēc koncertiem, bet tas viss būs.

Ekrāns savā veidā arī ir tāds kā mierinājums: vari redzēt tūkstošiem dalībnieku, kas arī ar nepacietību gaida nākamos svētkus, kur tiksies ar tevi un skatītājiem.

Dažādība ir panākumu atslēga

“Svētki esam mēs” koncerta programma bija ļoti daudzveidīga. Dienas garumā uzstājās vairāki tūkstoši bērnu un jauniešu no visas Latvijas, tur bija instrumentālie ansambļi, vokāli instrumentālie ansambļi, popgrupas, folkloras kopas un deju kolektīvi, kori, pūtēju orķestri, teātra pulciņi un jaunie stāstnieki. Priekšnesumi bija interesanti un mūsdienīgi, izceļot katra novada un kolektīva savdabību. Varēja redzēt katra novada krāšņos tautas tērpus, dzirdēt raksturīgās tautas dziesmas un tradicionālos instrumentus, dzirdēt dažādus latviešu valodas dialektus, tai pašā laikā bija, piemēram, arī mūsdienīga popmūzika ar pazīstamu latviešu autoru dziesmām.

Šī bija retā iespēja redzēt, kā dažādi mākslas veidi pastāv viens otram līdzās un viens otru papildina. Tautu dejas blakus laikmetīgajai dejai, džeza grupas blakus tradicionālajiem orķestriem, popgrupas līdzās koriem.

Ierasts, ka dziesmu un deju svētkos šādi koncerti noritētu nodalīti, bet šis piecu stundu garais piedzīvojums parādīja, ka dažādība ir panākumu atslēga.

Lokāciju maiņa, priekšnesumu daudzveidība un bērnu pozitīvā enerģija bija tas, kas noturēja pie ekrāna tik ilgu laiku. Bet jautājums par katarsi joprojām paliek aktuāls, jo rīkotājiem bija svarīgi parādīt pēc iespējas vairāk radošo kolektīvu, bet skatītāja uzmanību piecas stundas noturēt ir ļoti grūti.

Kvantitāte šoreiz ir priekšplānā, atstājot kvalitāti otrajā plānā.

Uz visu dalībnieku fona īpaši izcēlās pāris kolektīvi un viņu priekšnesumi: deju kolektīvs "Stariņš" un TDA "Venta" studija no Kuldīgas ar deju “Jestrās avitiņas”, deju studija "Fantāzija" no Daugavpils ar deju “Prātuļi”, zēnu vokālais ansamblis no Ventspils Centra sākumskolas ar dziesmu “Kūru, kūru uguntiņu” un folkloras kopa "Tarkšķi" no Iecavas ar dziesmu “Saimniekdēli”. Azarts, kolektīva gars, neviltotais prieks dalībnieku sejās un priekšnesuma oriģinalitāte padarīja tos spožus un neaizmirstamus. Saprotu, ka ir obligātās programmas un prasības, kuras jāizpilda, bet ir skaisti redzēt, kā jaunieši izpilda darbus, kas viņiem patiešām patīk un ļauj viņiem radoši izpausties.

26 centimetri

Lai arī koncerts bija interesants un veidots dažādām gaumēm, man pietrūka vienota vadmotīva vai stāsta koncertā, kas ļautu to uztvert kā vienu vienību. Katram novadam bija savs režisors, un no tā var nojaust, ka kopēja vadmotīva visam koncertam nav, bet arī novada iekšpusē nejutu nekādu virzītājspēku. Kolektīvu priekšnesumi sekoja viens otram, tos pieteica tiešraides vadītājs, un kopumā tas viss vairāk atgādināja skati pirms dziesmu un deju svētkiem. Atšķirība vien tā, ka pretī skatuvei nesēdēja bargā žūrija. Dalībnieki ir kameru ieskauti, tai pašā laikā liekas, ka viņi uzstājas nevienam, jo dzīvas publikas jau īsti nav, ja neskaita pāris mammas un omītes.

Tieši skatītāju trūkums, aplausu neesamība un biedējošie tuvplāni dažkārt traucēja dalībniekiem atraisīties.

Pa vidu uznācieniem tiešraides vadītāji katrā novadā uzdeva dažādus jautājumus svētku dalībniekiem. Šīs mazās intervijas šķita ļoti samākslotas un nevajadzīgas. Es saprotu pasākuma rīkotāju vēlmi parādīt svētku aizkulises, bet izpildījums, īpaši Kuldīgā, radīja vēlmi, kaut varētu patīt uz priekšu koncertu. Manuprāt, šo funkciju jau labi pilda svētku dienasgrāmatas un citi video materiāli no visas Latvijas, kas regulāri tiek publicēti gan oficiālajās lapās, gan sociālajos kontos.

Svētku sauklis  – “Svētki ir tur, kur esam mēs! Tos radām sirdī un domās, te un tagad!” – ir sirsnīgs un patiess atgādinājums, ka bez dalībnieku smagā darba, centības un azarta svētki nebūtu iespējami. Piecu stundu garais koncerts raisīja ļoti spilgtas emocijas – gan smējos, gan raudāju, gan priecājos līdzi, un tā negadās bieži, sēžot pie zilā ekrāna. Smējos par koncerta vadītāju radošumu, raudāju no aizkustinājuma par jauniešu pašatdevi un priecājos par svētku rīkotāju izdomu raidīt koncertu no četrām skatuvēm vienlaicīgi.

Skatoties koncertu, atmiņā atausa dīvains skaitlis – 26. Tieši 26 centimetri bija atvēlēti katram koristam Mežaparka estrādē manos pirmajos dziesmu svētkos.

Realitātē vietas bija vēl mazāk, bet neviens par to nesūdzējās. Šogad visiem dalībniekiem jāievēro distance, tāpēc gribas cerēt un novēlēt, lai visiem pietiek pacietības un spēka sagaidīt sev atvēlētos 26 vai vēl mazāk centimetrus, jo tas prieks tiešām nav vārdos aprakstāms.