Turpināšu dejot par spīti visam. Saruna ar #dziedundejo2021 dalībnieku Ričardu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norišu #dziedundejo2021 pirmais notikums "Saulesvija" 14. jūlijā ciemojās Dobeles novadā. Šajā notikumā piedalījās arī Dobeles pilsētas kultūras nama bērnu deju kolektīvs “Drellīši”. Dejotāji ne tikai ar lielu prieku sagaidīja citādo svētku gājienu, bet arī Dobeles pilsdrupās filmēja “Svinēt sauli” finālu. Videoprojekta “Svinēt sauli” attālinātajā filmēšanā piedalījās arī deju kolektīva “Drellīši” dejotājs Ričards Reinholds-Jakubovičs.

Justīne Vaivode: Pastāsti, lūdzu, par sevi!

Ričards Reinholds-Jakubovičs: Mani sauc Ričards Reinholds-Jakubovičs, es dzīvoju Dobelē, un man ir 10 gadi. Es jau otro sezonu dejoju Dobeles kolektīvā “Drellīši”. Iepriekš dejoju Krimūnu pagasta kolektīvā “Bitītes”. Es nomainīju kolektīvu, jo manam tētim vajadzēja ātrāk beigt darbu, lai mani aizvestu uz mēģinājumiem. Bet tagad “Drellīšos” es pats varu aiziet uz kultūras namu. Tautas dejas es dejoju no 7 gadu vecuma. Kad es gāju Krimūnā, tur man mācīja Arvils Noviks, tagad “Drellīšos” dejojam pie Diānas Gavares.

Vai atceries, kāpēc sāki dejot tieši tautas dejas?

Jā, ļoti labi atceros, kāpēc sāku dejot. Pirms pieciem gadiem man ļoti patika skatīties, kā cilvēki dejo, jo es gāju uz māsas un mammas tautas deju mēģinājumiem. Es vienmēr skatījos “Youtube”, kā dejo. Man vienkārši patika. Tāpat kā man patīk mūzika. Pats mammai teicu, ka gribu dejot. Kā sākšu iet skolā, tā es noteikti sākšu dejošanu un mūzikas skolu – tā es teicu. Mums arī bērnudārzā bija tautas dejas. Tur es arī dejoju. Es esmu aktīvs, man patīk dažādas kultūras nodarbes. Es dziedu arī Dobeles zēnu korī, spēlēju klavieres. Un, jā, kopš es sāku iet skolā, es nolēmu mācīties arī mūzikas skolā kora klasē. Gan skolā, gan mūzikas skolā es eju 4. klasē.

Kas ir tava mīļākā deja?

Mana vismīļākā deja ir “Vējelis”, jo tur var ar žagaru dejot. Es tur arī dejoju solo, var izpausties. Es bieži dejās dejoju solo. Arī ritmikā man ļoti labi iet, vakar tieši dabūju atzīmi 10. Man nav īsti tādu deju, ko man nepatiktu dejot. Varbūt tādas dejas, kur vajag ļoti ātri izdejot, un ja vēl pastalas slīd, tādas nē. Man patīk arī lēnās dejas, kur tā mierīgi. Man labāk patīk pāru dejas. Mums puiši kolektīvā pietiek, meitenes dažkārt trūkst.

Kā tu jūties, kad uzvelc tautas tērpu?

Es jūtos tā kā gatavs izdarīt kaut ko drosmīgu.

Nezinu, kāpēc man tāds piemērs atnāca. Piemēram, koncertā, kad uzvelc to tērpu, ir sajūta, ka es to izdarīšu un izdarīšu labi, ka man ir lepnums, ka esmu ticis tik tālu.

Kā tev pagāja šie skolēni dziesmu un deju svētki? Kā bija dejot attālināti?

Mēs piedalījāmies tā dīvaini. Mēs dejojām pilsdrupās Dobelē, dejojām ar 2 metru distanci. Tā bija “Saulesvija”. Tad arī caur “Zoom” piedalījāmies. Mūs arī caur “Zoom” filmēja, kā mēs dejojām. Tas bija “Svinēt sauli”, kur arī mūsu skolotāja Diāna Gavare bija horeogrāfe.

Kad bija Covid laiks, tad “Zoom” mēģinājumos mācījāmies jaunas dejas. Vajadzēja istabai būt tīrai, lai sanāk vieta, kur dejot. Vienmēr bija iesildīšanās un atsildīšanās, tas bija jauki. Kad es skatījos uz datoru, man likās, ka skolotāja Diāna skatās tieši uz mani, jo tur ir iespēja, ka tu uzliec vienu galveno pa visu ekrānu. Un es uzliku skolotāju, un, jā, smieklīgi, radās tā sajūta, ka visu laiku uz vienu cilvēku skatās, uz mani. Dažkārt man no tā bija stresiņš, bet citreiz nē, jo sapratu, ka gan jau tikai uz mani vien neskatās. Es nemēģināju ākstīties, lai pārbaudītu, vai Diāna mani redz. Pavasarī mēs sākām dejot ārā pie kultūras nama, Dobeles Amatu mājas. Tur man mēģinājumi daudz vairāk patika. Bet pie Diānas Gavares ir tā – mazāk runā, vairāk dejo.

Šie ir tavi pirmie svētki?

Jā, šie bija mani vispār pirmie dziesmu un deju svētki. Nekad arī neesmu tos apmeklējis. Mēs vienmēr ar omi skatāmies pa televizoru, kā vecāki dejo. Man patika. Gribētos to kādreiz dzīvē redzēt.

Ja man būtu jābrauc uz Rīgu, tad man šie svētki daudz vairāk patiktu, bet caur “Zoom” – man nepatīk. Caur internetu nejūtos tik forši.

Un kā ar kori? Vai jums notika mēģinājumi interneta vidē?

Ar kori septembrī dziedājām koncertā pie Dobeles dabaszinātņu mācību centra. Bet Covid-19 laikā kora mēģinājumi gandrīz vispār nenotika. Mūzikas skolā man vismaz patīk solfedžo un solo dziedāšana. Sākumā, kad es sāku iet mūzikas skolā, mani vajadzēja pierunāt, jo 1. klasē es vispār negāju korī. Mamma mani pierunāja. Es neesmu pieradis pie daudz cilvēkiem, ja man ir apkārt sākumā, tad man ir stress. Man arī ne pārāk patīk dziedāt vienam pašam, jo tad var vairāk piesieties, vairāk kļūdas var dzirdēt. Oktobrī gan es arī piedalīšos konkursā Rīgā, ja es pēc iespējas ātrāk iemācīšos dziesmu. Ja es varu atcerēties melodiju un vārdus, tad jau viss ir labi, tad es varu. Solo dziedāšana man patīk, kad var dziedāt bez pavadījuma. Bet tā kā solo dziedāšanā tas ir pamats, tad nu ir kā ir. Bet man ir paveicies, ka man ir ļoti mīļa skolotāja. Man nepatīk, kad bļauj, jo tad es nevaru sakoncentrēties.

Ko tev vairāk patīk darīt – dejot, dziedāt vai spēlēt klavieres?

Ja godīgi, man patīk vairāk dejot, jo man vairāk patīk kustēties, dziedāšanā un pie klavierēm nevar tā. Man patīk sevi vairāk uz sportu izaicināt. Sports ir mana stiprā puse, tāpat arī mūzika un ritmika.

Man visu laiku ritmikā kopš pirmās klases mana skolotāja saka – nāc dejot uz sporta dejām. Bet man nav laika!

Man šogad trešdienas ir manas laimīgās dienas, jo tad man nekas nenotiek, var atpūsties. Pēc skolas es eju vai nu uz dejošanu vai mūzikas skolu, visvairāk laika sanāk pavadīt tieši mūzikas skolā. Bet nedēļas sākums, tas nu gan ir garš! Pirmdienās mājās esmu tikai ap 19.00.

Kā tev tam visam pietiek spēka?

Oi, ome mani sagaida mājās ar pilnu šķīvi ar ēdienu. Šonedēļ man vispār paveicies ar ēdienu – man ome uztaisīja mājās gatavotos frī kartupeļus. Visvairāk spēku man dod griķi, makaroni ar gaļu un cepti kartupeļi.

Kā tev pagāja šis Covid-19 laiks?

Ai, tas man sabojāja acis mazliet, acis sāka asarot! Man nepatīk mācīties internetā, pat godīgi sakot, man riebjas. Man vairāk patīk celties 7.00 no rīta un mācīties, nekā gulēt ilgāk. Man nebija viegli sakoncentrēties. Bet labi, ka ir labā mamma, kas sēž blakus un atbalsta. 

Vai tu domā turpināt dejot un dziedāt korī arī turpmāk?

Mēs esam dejojošā ģimene, tāpēc es domāju, ka gan jau es arī turpināšu dejot līdz tādam vecumam kā mani vecāki vai pat ilgāk.

Man dejošana paliks visu laiku, kaut vai man būs jāmaina kolektīvi, man vienalga – es dejošu.

Es gan nezinu par kori. Es labprāt pabeigtu mūzikas skolu, un tad vēl padomāšu, ko es darīšu.

Par ko tu gribētu kļūt, kad izaugsi liels?

Īsti nezinu, kādu darbu es nākotnē gribētu. Viena lieta – es varētu būt mediķis, jo man vienmēr mamma un māsa lūdz, lai esmu ķirurgs. Bet man nepatīk asinis. Vēl man ļoti patīk datori, es varētu būt datortehniķis vai varētu veidot datorspēles. Mans tētis nopirka ļoti labu datoru, tāpēc man sāka interesēt datora lietas. Es tagad jau daudz ko esmu iemācījies par datoriem un no kā tie sastāv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti