Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki ir viens notikums, taču tajā, līdzīgi kā pieaugušo Dziesmu un deju svētkos, savijas divu grupu darbs. Vieni ir dziedātāji, kuri vairāku gadu garumā gatavo repertuāru savu skolu koru diriģentu pavadībā. Otri ir deju kolektīvu dalībnieki, kuri ar tikpat lielu aizrautīgu darbu un vadītāju gādību apgūst disciplīnu, dažādās deju horeogrāfijas un kustības.
Ja koristi ir bērni, kas dzied kopā vienā lielā grupā ar skatu uz diriģentu, koncentrējoties uz vienmērīgu, lirisku un saskanīgu dziedājumu, tad dejotāji savstarpēji sadejojas, bieži pa pāriem un bieži pie priecīgas un ritmiskas mūzikas. Apdomājot savus iespaidus par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem un mūsu kora un deju kolektīva aktivitātēm, atceros, ka dejotāju starpā vienmēr valdīja sirsnīgākas attiecības un izteikta grupas dinamika.
Tas bija tāds kā savējo klans.
Arī deju lielkoncertu gatavošanā, pēc manu paziņu atmiņām, liela nozīme bija citu deju kolektīvu dalībnieku iepazīšanai un kopīgām ballēm, kas notika pēc mēģinājumiem un koncertiem.
LTV arhīvā atrodamais Latvijas Skolu jaunatnes deju svētku saturs sākas 1984. gadā. Skatoties dažādos gados veidotos koncertus, izdodas arī ceļot laikā un katram svētku gadam raksturīgajās tēmās un vērtībās. 1984. gads – kopība, brālība, 1995. gads – nacionālās identitātes meklējumi, 2000. gads – pieaugšanas stāsts, 2005. gads – tuvošanās dabai, tautiskums, 2010. gads – dejas un dabas attiecības, 2015. gads – dialogs starp mūsdienīgo un tautisko. 1984. gada koncertā vairāk dominēja pašu deju dažādība, tām nākot no dažādām tautām, ornamentalitāte un kopības demonstrēšana kustībā. Ar 1995. gadu svarīga kļūst scenogrāfija un koncerta stāsts, kā arī stāsta scenogrāfiskie atribūti, veidojot tā saukto "uzvedumu".
Arhīvā atrodamo 1984. gada V Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku fotogrāfiju nosaukumos, īpaši minēts: "V Padomju Latvijas Skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas veltīti V.I. Ļeņina 115. dzimšanas dienai un 40. gadadienai kopš padomju tautas uzvaras lielajā Tēvijas karā". Tā gada deju koncertu "Vilksim košu zelta jostu" atklāj maršs, un tajā redzamas ne tikai latviešu, bet arī daudznacionālo Padomju Savienībai draudzīgo republiku dejas krāsainos tērpos. Starp tām poļu, vācu, baltkrievu un ungāru danči. Dažām dejām šķietami pietrūka dalībnieku entuziasma, vai nu tāpēc, ka šajā gadā Daugavas stadions pēc pamatīgām lietus gāzēm bija īpaši dubļains, vai arī tāpēc, ka to ritms bija lēnāks. Dubļainais stadions arī radīja savas sekas gan uz dalībnieku tērpiem, kurpēm, baltajām mazo dejotāju zeķēm, gan arī uz izdejotajām formām, kuras bieži tika deformētas, lai nestāvētu peļķēs. Jāatzīmē, ka laikapstākļu sekas, peļķes un slīdošā stadiona zāle bieži vien radīja jautrību gan lielajos, gan mazajos dejotājos. Domāju, ka šis koncerts katram dejotājam ir bijis neaizmirstams.
Repertuārā atrodamas vācu, baltkrievu un citu tautu riņķa dejas un deja "Draudzības ugunskurs", kuras viens no nozīmīgākajiem atribūtiem ir sarkanais lakats. Īpaši jāizceļ arī deja "Kas dārzā?", kuras pavadījumā, atšķirībā no citām šī koncerta dejām, ir populārās mūzikas dziesma. Tajā piedalījās gan pavisam mazie, gan arī lielie dejotāji.
1995. gada, brīvās Latvijas VII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju koncerta nosaukums bija "Sprīdīša septiņas dieniņas baltas". Šis deju lieluzvedums tika veidots kā stāsts, imitējot dienu ritmu lauku sētā un veidojot dialogu ar Annas Brigaderes romāna tēliem un galvenajiem motīviem.
Koncerta stāstu veido divi galvenie varoņi, koncerta vadītāji – mazs Sprīdīša lomas atveidotājs un Baltā māmiņa. Koncertu raksturo tautiski, folkloras motīvi, skolotājas un bērni – visi ir tērpušies latviešu tautas tērpos. Koncerta sākumā stadiona vidū redzams balts krekls. Pirmās uzveduma dienas izdejo jaunākie dejotāji, bet pēdējās – vecākie. Šo koncertu noslēdz Imanta Kalniņa dziesma ar Māras Zālītes vārdiem "Piena ceļš".
2000. gadā notika VIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lielkoncerts "Zelta kamolītis". Šī koncerta pamatmotīvs ir kamols kā tautas pieredzes, zināšanu saglabāšanas un nodošanas simbols. Koncerts ir veidots kā stāsts par pieaugšanu – no pirmsskolas vecuma bērniem – "saules zaķēniem", sākumskolas "kāpēcīšiem" līdz vidusskolēniem – "prinčiem un princesēm".
Šis koncerts ir sadalīts piecās daļās, katrā daļā dejo sava vecuma dejotāju grupa. Koncertā piedalās vairāk nekā 12 tūkstoši dalībnieku, to raksturo "Dzeguzītes" dziesmas un dalībnieku izdejoto formu bagātība. Koncertā starplaikos dejo arī dažādu dzīvnieku tērpos tērpti dejotāji – ezis, pūce, bite, pele.
2005. gada IX Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lielkoncertā "Ritums" uzstājās vairāk nekā 14 tūkstoši dalībnieku. Šajā gadā deju lielkoncerts tuvinājās dabas procesiem. LTV vēstneši Lauris Reiniks un Inga Spriņģe, kuri kopš 2000. gada bija korespondenti Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, deju koncerta ievadā stāstīja, ka dejotāji šajā uzvedumā izdejo viena saules gada ritumu dabā un cilvēku dzīvē.
Koncerts sadalīts četrās daļās atbilstoši gadalaikiem. Tā muzikālo pavadījumu veido folkgrupa "Iļģi", grupa "Cosmos" un citi. Koncerta gaitā liela nozīme ir aplim, kas tiek izdejots vairākās variācijās – gan kā gada rituma, gan saules, gan cikliskuma simbols. Koncerta scenogrāfija ir grandioza, tajā liela nozīme ir lielajiem, apaļajiem gaismas motīviem, kuri veido uzveduma scenogrāfiju.
2010. gadā notika X Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un deju lieluzvedums "Deja kāpj debesīs". Koncertam cauri izvijās dažādu Latvijas novadu un gadalaiku motīvi. Starp dejotāju priekšnesumiem putnu dziesmas un to atdarināšana un akrobātu cienīgas gaisa dejas. Deja kāpa debesīs, pateicoties putniem, kokiem, saulei un dabai, un, protams, lielu un mazu dejotāju izturībai, jo 2010. gada jūlija sākums izcēlies ar īpašu karstuma vilni.
Toreiz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēstneši Valters Frīdenbergs un Kārlis Būmeisters koncerta ievadā minēja, ka ugunsdzēsēji pirms koncerta bērnus aplaistījuši ar ūdeni, lai atvēsinātu. Koncerta dejās apvienojas gan lieli, gan mazi dejotāji, un deju programma izveidota atbilstoši Latvijas novadiem – Vidzemei, Zemgalei, Latgalei, Kurzemei un galvaspilsētai Rīgai.
2015. gada XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lielkoncertā "Līdz varavīksnei tikt" piedalījās vairāk nekā 16 700 dalībnieku. Koncerta pamatmotīvs ir pasaka par garo pupu. Koncerta vadītāji – maza meitene un Burtu vīrs (Renārs Kaupers). Koncerta scenogrāfijā ietverti arī ikdienā sastopami motīvi – autobusi, to saistība ar "Garo pupu" palika neskaidra.
Koncertu veido dialogs starp Agra Daņiļeviča iestudētajām mūsdienu dejām, kas tiek izpildītas Renāra Kaupera komponētās un dziedātās mūzikas pavadījumā, un tautas dejām. Dziesmu pamattēmas – lasīšana, rakstīšana, daba. Interesanta izvēle ir dejas horeogrāfijā iekļaut futbola spēli, jo kādā koncerta brīdī autobuss dalībniekus "aizved" uz Londonu, kur "notiek" izdomātas Latvijas futbola izlases un "Chelsea" kluba spēle. Šajā sapņu pasaulē Latvijas komanda uzvar ar Agri Daņileviču kā komandas treneri. Pēc šī pārsteidzošā iestarpinājuma dejotāji turpina dejot tautas dejas.
Skatoties dažādo deju lielkoncertu ierakstus, ir skaidrs, ka katra grandiozā uzveduma gatavošanā konceptuāli un praktiski, lai arī kurā gadā tas noticis, ir bijis ieguldīts milzīgs darbs. Krāšņākie deju uzvedumi saistās ar dejotāju izdejoto formu precizitāti, kā tas ir, piemēram, 2000. gadā un 2010. gadā. Liela vērtība arī ir oriģināliem un krāšņiem scenogrāfiskiem risinājumiem, kā arī saskaņai starp uzvedumu formu un stāstu. Kopumā šie koncerti ir vēl viena svarīga un neatkārtojama laika liecība, kuras veidošanā piedalās desmitiem tūkstoši Latvijas bērnu. Kolektīvs, kustīgs un dinamisks bērnu veidots mākslas darbs.
