„Citam pietiek ar blūzi un strīpainiem brunčiem, lai justos kā tautastērpā, citam vajadzīgs etnogrāfiski pareizs no galvas līdz kājām. Abus sauc par tautastērpu,” Latvijas Radio raidījumā „Dziesmu un deju svētki. Tradīcija un jaunrade” skaidro vēstures zinātņu doktore, Latvijas vēstures institūta Etnoloģijas nodaļas pētniece Anete Karlsone.
Viņa ir mēģinājusi ieviest jēdzienu „tautiskais tērps”, tā apzīmējot jaunveidoto tradīciju, to, ko šodien velkam dziesmu svētkos.
„Kad sāku nodarboties ar tautastērpu izpēti, pašai bija atklājums, ka tās ir divas dažādas parādības – tradicionālais zemnieku goda apģērbs, ko valkāja 19. gadsimtā, un tas, ko šodien velkam kā tautastērpu. Vizuāli līdzīgas, bet būtībā atšķirīgas parādības,” norāda Karlsone.
„Senais zemnieka tērps rādīja cilvēka sociālo stāvokli, piederību kārtai, noteiktai lokālai tradīcijai, ģimenes stāvokli. Šobrīd tautastērps rāda mūsu piederību latviešu kultūras mantojumam. Mūsdienās tautastērpa uzdevums ir rādīt to visu skaistumu, greznumu un bagātību, kas ir mūsu kultūras mantojumā. Tas ir vizuāls veids, kā rādīt mūsu piederību noteiktai kultūrai, noteiktai nācijai, tradīcijai,” uzskata pētniece.
Modernais tērps ar latviskām iezīmēm
„Par latviešu tautastērpu centru varam uzskatīt Krustpils tērpu, kam, manuprāt, ir vislatviskākās krāsas, vispareizākais ornaments un kompozīcija. Jo tuvāk robežām, jo pilnīgi likumsakarīgi, tērpā parādās ietekmes. Tā Nīcas, Bārtas un Rucavas tērpos ir daudz citu tautu tērpu piejaukumu,” tā par tautastērpu 1980. gadā laikrakstā „Literatūra un Māksla” rakstījusi rokdarbniece un tautisko tērpu darinātāja Brigita Dimza.
Bet Anete Karlsone turpina stāstu par to, kā tērpi ienāca un mainījās, sākot no pirmajiem dziesmu svētkiem līdz atjaunotās Latvijas Republikas laikam.
„Pirmajos dziesmu svētkos pietika ar to, ka latviski dziedāja, ka vāciskajā Rīgā izskanēja latviešu valoda. Arī otrajos svētkos ar to pietika.
Bet pirms trešajiem dziesmu svētkiem radās doma, ka ar to vēl nepietiek, ka vajag kaut ko vairāk, lai parādītu, ka esam latvieši, ka vajag īpašu apģērbu,” tautastērpu vēsturi atklāj Anete Karlsone.
„Lai uzturētu tautisku pašapziņu, tauta jāmudina tautiski ģērbties, un es domāju, ka tas vislabāki izdarāms mūsu dziedāšanas svētkos, mūsu goda dienā. Cik ļoti labu iespaidu tas padarītu uz katru, ka tas redzētu tautas svētkos tautu lepojoties savās paša drānās! Vai mūsu tautas izstrādājumi nav pietiekoši glīti?” - tā folkloras vācējs un pedagogs Ludis Bērziņš 1888. gadā rakstījis pirms III Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem.
Pētniece Anete Karlsone skaidro, ka tajā laikā [1888.gads] tautastērpu ikdienā vairs nevalkāja, bija ienācis pilsētas modes apģērbs, tāpēc sākušās diskusijas par to, kādam vajadzētu būt latviskam apģērbam. Presē par to sākās diskusijas. Varbūt vajadzētu ģērbties kā lauciniekiem, tas ir, pašausta auduma drēbēs? Taču pret šādu priekšlikumu bija iebildumi, jo tie, kas ikdienā staigā veikalā pirktā apģērbā, viņi nevilks uz svētkiem prastāku apģērbu.
Varbūt vajadzētu ģērbties, kā ģērbās tēvu tēvi pirms 100 – 150 gadiem? Bet neviens īsti nezināja, kāds tas tērps bijis, turklāt bijis iebildums.
„Kāpēc lai brīvie latvieši ģērbtos vergu laika drēbēs. 19. gadsimtā notika dzimtbūšanas atcelšana – robežšķirtne, kas atstāja ļoti būtisku iespaidu uz tautas pašapziņu kopumā,” norāda Karlsone.
„Līdz tam vārds latvietis apzīmēja zemnieku kārtu, zemāku sabiedrības kārtu. Latvisko apģērbu neuzskatīja vēl par vērtību, to uzskatīja par apģērbu, kas rada sociālo stāvokli.”
Tad nolēma, ka jāveido moderns apģērbs, kas atbilstu laikmeta modes tendencēm un ar latviskām iezīmēm.
“Pirmos zīmējumus, pēc kuriem gatavo tērpus, tos zīmējis, iespējams, Miķelis Skruzītis, pirmais latviešu etnogrāfs, autodidakts. Viņš bija apbraukājis Latviju, zināja dažādu apvidu tradicionālo tērpu. Zīmējumi līdzīgi tiroliešu vai bavāriešu apģērbiem,” atklāj Karlsone. “Mans skaidrojums, ka 19. gadsimts ir laiks, kad attīstās tūrisms. Cilvēki sāka vairāk ceļot.
Un Alpu reģionā bija spēcīga tradicionālā apģērba valkāšanas tradīcija. Alpos staigā tā, arī citur droši vien tā ģērbās. Nebija svarīga etniskā piederība, zemnieki izskatījās šādi.”
Līdz ar to arī modernais latviskais tērps 19. gadsimta beigās bija melns ņieburs, baltais priekšauts, brunči. Pieaugot zināšanām par reālo latviešu etnogrāfisko mantojumu, tautastērps arvien vairāk kļuva līdzīgs etnogrāfiskajam materiālam. Tomēr ļoti ilgi tas bija modernais tērps ar latviskām iezīmēm. Līdz pat 1931. gadam tas apģērbs, ko vilka dziesmu svētkos, nebija muzejos saglabātā tērpa rekonstrukcija. Tas bija tautiskā stilistikā veidots modes tērps, kas vienoja latviešus.
Latviešiem ir jāģērbjas tērpos, kas līdzīgi muzeju tērpu atdarinājumiem
Jau 20. gadsimta 20. gados presē parādās kritiski raksti par šo it kā nacionālo tērpu. Arvien vairāk tautastērps tiek novērtēts kā būtiska kultūras mantojuma daļa. 1931. gadā VII Vispārējos latviešu dziesmu svētkos bija pirmā tautastērpu skate, kurā godalgoja labākos tērpus. Skatē piedalījās tie, kam bija pareizie tērpi – pareizs vai nepareizs, par to varēja spriest, skatoties, vai atbilst muzejos glabātiem tērpiem.
Nākamā skate notika 1933. gadā astoto svētku laikā. un tad tikai 1998. gada svētkos atkal bija tautastērpu skate.
Protams, tautastērpu skate būs arī 2018. gada svētkos. Tajā piedalīsies dziedātāji, dejotāji, folkloras kopas, individuālie darinātāji, un žūrija vērtēs atbilstību tradīcijai, zināšanām, kas ir izpētītas, atbilstību noteiktai vietai, noteiktam laika periodam.
Anete Karlsone uzsver, ka svarīga ir arī individualitāte. Iepriekšējā skatē tieši tie guvuši atzinību, kas meklējuši individuālās iezīmes vienveidībā.
“Senāk tāpat visi nestaigāja vienādi. Ja muzejā ir nonācis viens brunču paraugs, tas nenozīmēja, ka visas pagasta meitas staigāja vienādos brunčos,” norāda Karlsone.
“Es neaicinu tagad brīvi sākt taisīt variācijas no galvas, bet saprast raksturīgo, iemācīties tradīciju, kas vietai raksturīgs, un meklēt dažādas nianses, kā tērpu padarīt individuālu.”
Pētniece pārliecināta, ja tērpi, piemēram, korim, ir veidoti ar niansēm, tie ir dzīvāki un interesantāki. Jo tautastērps nav uniforma.
