Esmu liepājnieks, mācos Liepājas valsts 1.ģimnāzijā un tagad dziedu jauktajā 10.-12.klašu korī.
Mācoties desmitajā klasē, es nonācu korī pie Jēkaba Ozoliņa, lai viņam atrādītu savu balsi. Tā ieteica darīt visiem desmitās klases skolēniem. Pašam par sevi nebija liela pārliecība, bet Jēkabam likās, ka manā balsī kaut kas ir. Vēl tagad, pabeidzot 11.klasi, es turpinu dziedāt šajā korī. Tās ir patīkamas emocijas, ceru, ka tas turpināsies arī 12.klasē.
Lepojos ar savu kori. Mūsu koris ir piedalījies daudzos konkursos, kuros esam guvuši godalgotas vietas. Tagad nozīmīgākais bija Dziesmu svētku konkurss, kur mums izdevās iegūt pirmo vietu un tikt finālā.
Jēkabs mūs tur pie auklas, jo viņš ir ļoti labs skolotājs un diriģents. Mēs bez viņa netiktu tik tālu. Esmu viņu vienreiz intervējis. Pajautāju tikai divus jautājumus, bet viņš man sniedza 50 minūšu atbildi. Katrs mēģinājums pie viņa ir jauns piedzīvojums. Tas nav tā, ka tu tikai sēdi un dziedi, tu dziedi un klausies. Klausies viņa dzīves stāstos, uzzini daudz ko jaunu ne tikai par viņu, bet arī par sevi. Tā ir kā dzīves skola.
Neskaitot, ka mums ir daudz pasākumu tepat Liepājā un arī ārpus tās, pagājušā gadā mēs bijām Somijā. Tā bija pirmā reize, kad nonācu Somijā. Es pat sākumā gāju uz kori tikai tāpēc, lai tiktu uz Somiju, bet, kā redzat, esmu palicis korī.
Konkurss Somijā jau bija liels notikums, bet tagad ir Dziesmu un deju svētki. Man personīgi tie ir pirmie. Esmu mazliet apstulbis, jo man nav nemazākās nojausmas, ko gaidīt, bet tas arī man patīk - tas nezināmais, kurā metīšos iekšā ar visu savu kori.
