Uzklausām "Saulesvijas" rīkotājus, apsveicējus un dalībniekus:

• Ventspils folkloras kopas "Rotaļnieks" dibinātāju un vadītāju Ināru Salavu, kura par 55 gadu pedagoģisko darbu saņēma Atzinības rakstu gan no Ventspils domes, gan Valsts izglītības satura centra;
• Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas pūtēju orķestra dalībniekus – klarnetisti Ievu un saksofonistu Kristoferu;
• Ikšķiles 1. vidusskolas vokālā ansambļa "Kā debess" dziedātājas Alisi un Paulu, kā arī viņu vadītāju Mairu Līdaku;
• Ogres 1. vidusskolas jauktā kora "Anima" dziedātājus Sandi un Dāvi;
• Ogres Mūzikas un mākslas skolas kora "Cielaviņa" dziedātājas Esteri, Mari un Elīnu, kuras Ogrē muzicēja kopā ar savu vadītāju diriģenti Gunitu Bičuli;
• svētku virsdiriģentu Mārtiņu Klišānu;
• XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izpilddirektori Agru Bērziņu.

Vajag mērķi, uz ko tiekties

XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izpilddirektore Agra Bērziņa, vaicāta par šo svētku ideju un argumentiem, kas bijuši par labu tam, lai svētki, kaut arī attālinātā formātā, šogad tomēr notiktu, atklāj: "Divpadsmitie Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki tika gaidīti jau no 2015. gada, kad beidzās iepriekšējie svētki. Domājot par to, kā būs, mums arī radās kārtējā jaunā ideja XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus veidot kā rotāšanos, rotājoties gan ar dziesmām, gan dejām, gan mūzikā, gan mākslā – visās izpausmēs.

Pienāca 2020. gada pavasaris. Praktiski viss bija gatavs. Mēs jau zinājām konkrētus datumus, pulksteņa laikus, kad, cikos, kur, kā notiks. Bērni repertuāru apguvuši, skolotāji savu darbu gandrīz jau pabeiguši. Viss ir tāds, lai varētu vasarā viss sākties un notikt. 

Protams, mēs ļoti daudz diskutējām, ko darīt, kā darīt, kā rīkoties. Pagājušā gada pavasarī bija skaidrs – situācija ir tāda, kāda tā ir, nezinājām, cik ilgi un kā tas viss būs, kā attīstīsies. Bija doma pārcelt svētkus uz 2020. gada rudeni. Mums bija skaidrs, ka vasarā vienu nedēļu augusta sākumā pakāpeniski tiksimies tā, lai nebūtu lielas pulcēšanās, varētu ievērot visus epidemioloģiskos nosacījumus, lai viss būtu droši, jo bērni gaida.

Ikvienam, kurš mācās skolā, kurš aug, vajag mērķi, uz ko tiekties. Viņam vajag satikšanās prieku, viņam vajag saprast, kāpēc jāiet uz nodarbībām.

Protams, var jau iet, mācīties, kaut ko jaunu apgūt, bet gaida jau to rezultātu. Diskutējām un sapratām, ka mums jāturpina. Viegli ir padoties, pacelt rokas, nolaist spārnus un pateikt – nē, nekā nebūs, neko mums nevajag. Bet vēl pavasara periodā svētkus gaidīja 40 000 skolēnu – tie, kuri ļoti cītīgi arī visu attālināto mācību laiku bija ne tikai mācījušies vispārizglītojošo programmu, bet gājuši uz savām nodarbībām, tikušies ar skolotājiem, individuāli attālināti darbojušies, trenējuši savas balsis, atkārtojuši deju soļus, pūtēju orķestros arī instrumentus spēlējuši attālināti, viens pret vienu ar skolotāju... Un diskusijās mums tapa jaunais modelis – Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju norises #Dziedundejo2021, kur katra norise veido savu fināla darbu. Jau pavasara laikā, saprotot, ka nebūs tā, kā bijis, pakāpeniski, izkliedēti un mērķtiecīgi esam veidojuši repertuāru – ar iedvesmu un ierosinājumu tikties, lai bērniem nepazūd vēlme dziedāt, dejot, muzicēt, satikties.

Mūsu pateicības brauciens, dziesmu un deju svētku ceļš "Saulesvija" ir pateicība visiem tiem, kuri ir strādājuši. Protams, tie nav dziesmu svētki – cik skaisti būtu, ja gājiens būtu Rīgā, Brīvības ielā –, bet ar kādu aizrautību bērni ir gatavojušies!

Viņiem tas ir notikums, viņi nav pazaudējuši cerību, ka viņus kaut kas gaida. Un “Saulesvijā” mēs sakām viņiem paldies par to, ka ir atbraukuši, ka ir saposušies, ka viņi grib dziedāt, dejot, muzicēt, spēlēt teātri, zīmēt, radīt mākslas darbus, šūt tērpus. Ka viņiem gribas to darīt. Un mēs gribam dot iespēju to realizēt.

Pirmais milzīgais izaicinājums bija maijā, kad tika filmēts videoklips "Svinēt sauli" – tas ir tautas deju lieluzveduma "Saule vija zelta rotu" fināldarbs, kurā piedalījās 12000 dalībnieku jeb vairāk nekā 600 kolektīvu, un tas ir apliecinājums, ka Latvijā ir bērni, kuri grib to darīt un kuriem tas ir vajadzīgs. Nekad nebūs visi simtprocentīgi, bet būs tie, kuriem tas ir nozīmīgi – būt kopā šajās svētku sajūtās, uzvilkt tautastērpu, uzvilkt svētku tērpu, satikt savus skolasbiedrus un domubiedrus no dažādām skolām, jo kolektīvi jau ir ne tikai skolā, bet ir bērnu un jauniešu centros, ir kultūras namos, ir privātajās studijās. Un šī gatavošanās viņiem ir pozitīvais iemesls tikties, būt kopā."

Kā tieši bērni šo kopā būšanu varēs veikt, ja fiziski tomēr lielas pulcēšanās nedrīkst notikt? Kādā veidā risināta galvenā problēma? Jo kopā būšana šobrīd tiek atļauta tikai līdz 50 cilvēkiem? "Tamdēļ arī tiek veidoti videostāsti, videofilmas, koncertfilmas ieraksta veidā, " skaidro Agra Bērziņa. "Varbūt pienāks rudens periods, varbūt septembrī būs situācija uzlabojusies un varēs, ievērojot distancēšanos, vismaz sajust to elpu, gaisotni un atmosfēru, kāda ir Mežaparka estrādē, kura gaidīja bērnus un kura joprojām gaida, lai pirmajā koncertā dziedātu skolēnu lielais kopkoris.

Diemžēl šobrīd no maziem fragmentiem tiek veidota digitālā izpausme, bet ne tradicionāli pierastā kultūras kopība, kura ir dziesmu un deju svētku laikā. Tādēļ mēs tās saucam par norisēm – atsevišķiem notikumiem, kurus mēs veidojam kopā, lai atstātu liecību, kā bija 2021. gadā –

cerībā, ka 2025. gads būs tas laiks, kad mēs atkal varēsim būt kopā Mežaparka estrādē – divpadsmit, trīspadsmit tūkstoši dziedātāju un trīsdesmit, četrdesmit tūkstoši skatītāju, "Daugavas" stadionā – astoņpadsmit tūkstoši dejotāju un desmit tūkstoši skatītāju. Dievs dod, lai mums visiem laba veselība, pandēmija beidzas un mēs spējam ar to sadzīvot un to varam izdarīt. Protams,

tiekoties ar skolēniem, kuriem šie būs pirmie svētki, jūtams, ka viņi dzīvo tikai no atmiņām, no stāstiem, kā būtu, ja būtu. Jo viņiem diemžēl nav iespējas izdzīvot skaisto stāstu.

Savukārt tiem, kuriem šie būtu bijuši jau otrie vai pat trešie svētki, kuri piedalījušies gan Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 2015. gadā, gan 2018. gada skaistajos simtgades svētkos, ir šīs pozitīvās emocijas, ar kurām viņi šos svētkus gaidīja. Bet paši skolēni arī ir teikuši – vismaz mums ir iespēja satikties!"

Rīga tomēr atsakās

Jautājums par pašvaldībām. Kuras pašvaldības bijušas ar mieru piedalīties, virzot savus kolektīvus tālāk un veidojot video stāstus? "Aprīļa otrajā pusē aptaujājām visas tā brīža 119 pašvaldības, kādu modeli tās izvēlētos. Varbūt tā varētu būt viena nedēļa jūlijā, par ko mēs jau sapratām – visticamāk, tas varētu nebūt. Tad mums bija nākamais variants – augustā katru dienu kāds cits notikums. Ļoti daudzas pašvaldības teica – jā. Un trešais modelis mums bija C modelis – ja nekur nevaram kopā, tad katrs rīko savās mājās. (..)

Šobrīd visas pašvaldības ir lēmušas piedalīties, izņemot Rīgu. Vēl pagājušajā nedēļā diemžēl saņēmām ziņu no Rīgas pašvaldības, ka Rīga tomēr ir pārdomājusi un neiesaistīsies nekādās aktivitātēs – par to man ir žēl,

bet nu – domāsim, kā pateikties tiem skolotājiem, kolektīviem un dalībniekiem, kuri ir iesaistījušies, filmējušies videoklipos, darbojušies, gatavojušies videopriekšnesumiem, pateikties koriem, folkloras kopām, mākslas programmām, kuru dalībnieki ir zīmējuši – viņu darbi tiek izstādīti izstādēs gan kultūras pilī "Ziemeļblāzma", gan VEF Kultūras pilī. Jo bērniem to vajag – tādēļ mēs strādājam, lai ieguvēji būtu paši bērni un arī skolotāji."

Runājot par to, kā process galu galā noritēs, Agra Bērziņa uzsver, ka svētku sākums un beigas ir gana nosacīti. "Mums nav tādas atsevišķas programmas. Jau maijā kolektīvi filmējās, radīja savus priekšnesumus, ievietoja interneta platformās, lai pēc tam varētu izmantot tālāk nākamajos notikumos.

12. jūlijā sākām dziesmu un deju svētku pateicības ceļu "Saulesvija" – tas ir vienojošais ceļojums cauri visām pašvaldībām.

Sākām ar Kuldīgu un pakāpeniski izceļojam, satiekoties ar katru pašvaldību. Ir milzumliels prieks tikties ar bērniem, kuri piedalās. Ir pašvaldības, kurās piedalās tikai kolektīvu vadītāji. Bet ir pašvaldības, kur piedalās gandrīz visi – piemēram, Rēzeknes pilsētā: gandrīz četri simti dalībnieku, cik nu ir piekrituši, visi piedalās "Saulesvijas" pasākumā. Ir pašvaldības, kur saprot, ka tas ir vajadzīgs. Tas ir būtībā vienīgais brīdis, kad varam satikties un sajust svētku gaisotni. Un vispatīkamākais, ka kopā ar bērniem ir pašvaldību vadītāji. Ir izglītības, kultūras un sporta komiteju priekšsēdētāji, izglītības un kultūras pārvalžu vadītāji – cilvēki, kuri savā pašvaldībā veido un stiprina arī izglītības un kultūras procesus ne tikai valsts līmenī, bet arī pašvaldības līmenī. Esam ļoti pateicīgi ikvienam, kurš to dara."

Ieguvums – izteiksmīgas acis un laba dikcija

Svētku virsdiriģents Mārtiņš Klišāns, pasniedzot pateicības dāvanas novada pedagogiem, uzsver: "Es tiešām priecājos redzēt cilvēku sejas, jo tas laiks, kurā mēs dzīvojam, ir unikāls, un kā tādu mēs arī to pēc dažiem gadiem atcerēsimies, kad būsim to jau, cerams, drusku piemirsuši, dzīve ies uz priekšu un atgriezīsies vecajās sliedēs. Varbūt būsim drusku savādāki, varbūt mūsu būs mazāk kādu brīdi, varbūt vairāk. Kāds laiks noteikti būs vajadzīgs, lai to visu aizmirstu, sadzīvotu un atcerētos, bet tiešām – visu cieņu jums, kas šo darbu darāt, visu cieņu jums, kas uztur šo tradīciju par spīti visiem laikiem! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas “nieks”, kas mūs pārņēmis, nespēs nodarīt lielu ļaunumu. Dzīves grūtajās situācijās es pats vienmēr mēģinu atrast arī pozitīvo. Šobrīd vairāk domājot par dziedātājiem, ne par dejotājiem, jo šo sfēru tik smalki nepārvaldu, zinu: dziedātāji no šī laika noteikti paņems līdzi ļoti dzīvas un izteiksmīgas acis, kuras ikdienā bija palikušas vienīgās saskatāmās. Un otrs:

tad, kad dziedātāji noņems maskas, viņu dikcija un runa būs kļuvusi ļoti skaidra, decenta un visiem saprotama un dikciju kā parametru vērtēšanā varēsim izņemt ārā.

Jo būsiet varbūt pamanījuši, kā ir jārunā, lai šajā laikā jūs [aiz sejas maskas] kāds varētu saprast..."

Bet tagad uz brīdi tiksimies ar diviem Ventspils Valsts pirmās ģimnāzijas pūtēju orķestra mūziķiem. Ieva un Kristofers skolas orķestrī spēlē jau diezgan ilgi.

"Abi jau no pirmajām klasēm spēlējam flautu – lai orķestrī varētu lielo instrumentu spēlēt," stāsta Kristofers.

Arī Ieva tāpat – pirmajā klasē spēlējusi flautu, bet piektajā klasē izdomājusi uzspēlēt klarneti – tad arī atnākusi uz orķestri.

Abi savus pirmos skolu jaunatnes dziesmu svētkus piedzīvojuši pirms sešiem gadiem. Kristofers tajos piedalījies ar zēnu kori, bet Ieva – ar meiteņu kori. Vaicāts, kā šajā laikā pietrūkst visvairāk, Kristofers uzsver, ka pietrūkstot skolas apmeklējuma klātienē, bet prieku rada muzicēšana – gan atsevišķi, gan – jo īpaši – sanākot kopā. Abi ne tikai muzicē orķestrī, bet dzied arī korī – to izdodas savienot.

Spēka dziesmas – visas tautasdziesmas

Un nu – saruna ar ilggadējo folkloras kolektīvu vadītāju Ināru Salavu, kura par 55 gadu pedagoģisko darbu saņēma Atzinības rakstu gan no Ventspils domes, gan Valsts izglītības satura centra.

Ināra ir liela dziesmu zinātāja – jautāta, kura no latviešu tautasdziesmām palīdz šajos neparastajos apstākļos kā buramvārdi un uztur dūšu un sparu, Ināras kundze savā nostājā ir strikta: "No folkloras esmu ņēmusi visu tās daudzpusību! Tagad it kā visi grib teikt, ka modē ir spēka dziesmas. Atceros, kā pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem, kad Ventspilī mums bija "Dziesmu kamanas", viena meitenīte piegāja pie komponista Arvīda Žilinska un prasīja, kad viņš uzrakstīšot dziesmiņu bērnudārzam "Saulīte" par saulīti. Un viņš teica – paņem, meitiņ, jebkuru tautasdziesmu, un tā stiprinās jūs tikpat kā īstā saulīte!

Es arī tautas dziesmas nešķiroju stiprajās dziesmās un citās – domāju, jebkura latviešu tautasdziesma, ko dziedam, ir stiprā dziesma jebkuros apstākļos. Nevajag nodalīt tautas mantojumu ar tādiem stipriem nodalījumiem. Manas dziesmas ir visas."

Lietus kā svētku izjūta, patriotisms un laime 

Viena no pēdējām pašvaldībām, kur viesojās dziesmu svētku vēstneši, bija Ogre. Tur 27. jūlija pēcpusdienā karsto jūlija svelmi bija nomainījis pamatīgs lietus, kas krietni izmērcēja gan svētku dalībniekus, gan arī vēstnešus. Ogrē satiekamies ar diriģenti Gunitu Bičuli un viņas audzēkņiem no Ogres 1. vidusskolas kora "Anima", kā arī Ogres Mūzikas un mākslas skolas kora "Cielaviņa".

Gunita Bičule stāsta: "Manuprāt, tas lietus vismaz man personīgi deva dziesmu svētku sajūtu, ko arī vairākas reizes teicu bērniem – ka dziesmu svētkos vienmēr – ja ne mēģinājumos, tad gājienā – ir lietus.

Man pašai, goda vārds, dziesmu svētku sajūta ienāca visvairāk caur lietu. (smejas)

Šis pusotrs gads manā pieredzē, kas ir pietiekami liela, tiešām bijis īpašs. Kā jau visiem, dziedāšana notikusi "zūmos" un "gūglē"... Pirmajā pusgadā ar bērniem dziedājām individuāli – tad vismaz bija sajūta, ka ar dzīvu bērnu dziedi viens pret vienu. Bet otrajā semestrī, kad viss notika attālināti, koristi bija tikai mazos lodziņos – bet arī tā bija pieredze, un mācību gada beigās jau bija izveidojusies zināma sistēma un sapratu – kaut arī jāstrādā citādi, kaut kā to kora izjūtu uzturēt var."

Bet kā motivēt bērnus uz kopdziedāšanu, kas nenotiek kopā? "Jā, tur jau tā lieta, un vissliktākais ir tas, ka viņi paši nedzird citus," pārliecinājusies Gunita Bičule.

"Vissliktākais digitālajā "zūma" dziedāšanā ir tas, ka tur viņi visi dzied pa vienam. (..) Pirmā kopā dziedāšana, kad varējām arī ierakstīt video, bija jūnijā. Tepat uz laipas. Likās – kā nu skanēs kopā pēc tās "zūma" dziedāšanas, bet tik traki nebija – kaut kā jau skanēja."

Sandis dzied Ogres 1. vidusskolas jauktajā korī "Anima" un jauktajā ansamblī, un viņam šie ir otrie dziesmu svētki. "Traki, pat salīdzināt nevar, šis pilnīgi ir kaut kas cits, bet dziedāt gribas, un kaut kādi jau tie svētki ir. Sajūta kaut kāda jau ir..."

Arī Dāvis dzied Ogres 1. vidusskolas jauktajā korī "Anima" un Ogres 1. vidusskolas jauktajā ansamblī, un viņam šie ir jau trešie dziesmu svētki, kuros piedalās. "Salīdzinot ar iepriekšējiem, simtgades dziesmu svētkiem, šis ir pilnīgi kaut kas cits – daudz savādāks formāts, un arī svētku atmosfēra nav pat tuvu lielajiem dziesmu svētkiem."

Vai būtu labāk, ja šo svētku šogad nebūtu vispār? "Ja nebūtu nekā, būtu sliktāk – tagad vismaz kaut kas notiek, var dziedāt. Šādi svētki noteikti ir labāki nekā vispār nekas!"

Kas Dāvi motivē dziedāt laikā, kad nevar kopā sanākt? "Lielu motivāciju noteikti sniedz kolektīvu vadītāja, arī pārējie kolektīva dalībnieki. Man pašam arī ir liela interese par dziedāšanu, svētku atmosfēru un piedalīšanos. Mūzika mani ļoti saista."

Elīna Dreimane dzied Ogres Mūzikas un mākslas skolas korī "Cielaviņa" un Ogres 1. vidusskolas jauktajā ansamblī. "Man dziesmu svētki ir ļoti saliedējošs pasākums, jo nav bieži tādi gadījumi, kad stāvi un dziedi ar vēl ļoti daudziem cilvēkiem. Man liekas, ļoti forši, ka var tā dziedāt."

Elizabetei Gailei dziesmu un deju svētki asociējas ar kopības izjūtu: "Šogad tā diemžēl nav, bet tad, kad tev apkārt stāv ļoti daudz cilvēku un visi kopā dzied...

Tā ir jauka sajūta, kad jūti – tev aiz muguras dzied tūkstošiem cilvēku! Tas dod prieku."

Un kāpēc izvēlējusies dziedāt korī? "Mūzikas skolā gribēju spēlēt ģitāru vai vijoli, bet mana mamma pa kluso ielika kora klasē, sakot – tev ir skaļa balss, tev vajag dziedāt." (smejas)

Maria Atme dzied Ogres 1. vidusskolas jauktajā korī "Anima" un arī jauktajā ansamblī:

"Domājot par to, ko man nozīmē dziesmu un deju svētki, es domāju par patriotismu un arī par laimi, jo man ļoti patīk dziedāt.

Gan vecmāmiņa, gan mamma dziedājusi dziesmu svētkos un arī dejojušas deju kolektīvā. Tāpēc – jā, patriotisms un laime."

Svētku vietā – skumjas

Ogres novads dziesmu svētku vēstnešus sveica ar deju priekšnesumu uz pilsētas jaunā mola Daugavā, kā arī ar dziesmām Ogres upes krastos. Tajā piedalījās vairāki novada kolektīvi, kuru vidū bija arī ikšķilnieki – Ikšķiles vidusskolas vokālā ansambļa "Kā debess" un 5.–9. klašu kora vadītāja Maira Līduma un divas ansambļa un kora dalībnieces – Alise un Paula.

Maira Līduma stāsta: "Šodien ir diena, kad mums būtu jābūt svētku sajūtai, bet tā ir gauži maza...

Vislielākā sāpe šobrīd ir tieši par kori. Jo koris, dziesmu svētki un Mežaparka estrāde ir nesaraujamas lietas. Un, tā kā koris vispār šobrīd nevar sanākt kopā, ir tikai ļoti lielas skumjas.

Bet mēs saprotam, kā viss notiek Tokijā, saprotam, ka viss šobrīd ir citādi. Šeit esam tikai daži pārstāvji no kora, kas mums ir viens no lielākajiem Latvijas koriem. Manā korī dzied 82 dziedātāji – un visi bija "zūmā" visu gadu! Visi 82 dziedātāji! Alise neļaus samelot, jo viņa ir viena no manām labajām rokām, kura palīdzēja skaitīt, kuri ir mēģinājumā un kuru nav.

Līdz ar to mūsu atbilde uz jautājumu – dziesmu svētku sajūtas īsti nav.

Laime gan, ka mums ir ansambļa mazais sastāvs, ar kuru šodien mazliet dabūjām nobaudīt vismaz kaut kādu svētku atblāzmu, bet bērni, protams, ir ārkārtīgi skumji par to, ka dziesmu svētku nevar būt."

Kā Mairai Līdumai šķiet – vai būtu bijis labāk svētkus vispār atcelt un šo programmu dziedāt pēc četriem gadiem? "Manuprāt, labāk būtu bijis atcelt, it īpaši koriem, jo mēs paši ar bērniem pavasarī runājām – un

tas bija bērnu viedoklis: viņi teica – ja mums neizdodas sanākt kopā un izbaudīt Mežaparku, tad vajadzētu svētkus atcelt, taču neturpināt dziedāt šīs pašas dziesmas, bet skatīties uz nākamajiem svētkiem, dziedāt ansamblī un iet uz nākamajiem svētkiem."

Un kā dziedātāji varētu šo svētku sajūtu radīt paši sev? Alise stāsta, ka ir doma augustā sarīkot nometni. "Kā jau Maira teica, ir skumji, ka nav tās sajūtas kā dziesmu svētkos, plus vēl šodien līst, un nav pilnīgi nekāda prieka, ka jāstāv lietū. Bet paši šo sajūtu varam radīt dziedot."

Tikām Paulai šie būtu pirmie svētki. "Man ir nelielas skumjas, ka nevaru izbaudīt šo gaisotni kopā ar pārējiem – diemžēl šie svētki ir diezgan vientuļi." Iepriekšējos svētkus meitene vērojusi televīzijā.

Mēs paši esam svētki!

"Šīm divām meitenēm ir paveicies, ka viņas dzied arī mazākā kolektīvā – ansamblī," uzsver Maira Līduma. "Jo mazākiem kolektīviem, kas nav dejotāji un kas nav kori, izdodas kaut nedaudz kādu svētku atblāzmu izbaudīt. Mūsu ansamblis turklāt iekļuvis to 22 ansambļu skaitā, kas ir Latvijas finālisti, līdz ar to mums augustā būs lielā filmēšana, kad filmēs mūsu uzstāšanos ar atsevišķu solo dziesmu, līdz ar to mums būs svētku sajūta, svētku atribūtika, un meitenēm būs tā laime vēl līdz septembrim nobaudīt šo sajūtu.

Domāju, ka visapdalītākie šobrīd ir tieši lielo sastāvu kolektīvi – kori un dejotāji. Visi esam sēdējuši mājās, un visiem gribējies padziedāt un pabūt kopā –

kora sajūta vismaz manā korī bija ļoti, ļoti stipra: man pat ir sajūta, ka šogad tā pat bijusi stiprāka nekā ikdienā, jo visi bija iespundēti savā mājā, savā vidē, un daudzi vecāki teica – ja jūs zinātu, kā mans bērns dzied kora mēģinājumā, kā viņš izpilda visus elpošanas vingrinājumus! Viņš dzied, zina dziesmas no galvas, mums māja skan no dziesmu svētku dziesmām!

Tā ka domāju – mēs, kolektīvu vadītāji un visvairāk jau paši bērni – mēs paši esam svētki."

XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki vēsturē ieies kā pirmie dziesmu svētki, kas notiek attālināti, svētku norises fiksējot ar video palīdzību. Vēlreiz uzklausām šo svētku izpilddirektori Agru Bērziņu, lai ko vairāk uzzinātu par pašām svētku norisēm un to, kā tās tiks atspoguļotas medijos.

"Latvijas Televīzija no 18. septembra līdz 6. novembrim katru nedēļu plāno dažādu aktivitāšu atspoguļošanu. [Tomēr ne visus ierakstus veiks Latvijas Televīzija.] Videoierakstus veic gan paši kolektīvi, gan mēs. Mums ir tautas mūzikas koncerts "Līdz pašām debesīm". Valsts izglītības satura centra svētku rīkotāju filmēšanas grupa dosies, ja nemaldos, no 16. augusta vienu nedēļu pie katra tautas mūzikas kolektīva individuāli – nofilmējot viņu sniegumu, montējot un radot koncertfilmu. Tāpat tas ir ar mūsdienu deju lielkoncertu "Augstāk par zemi", kur arī katrs kolektīvs tiek nofilmēts individuāli un pēc tam tiek veidota kopējā filma – koncertstāsts ar pamatideju. Septembrī savu darbu sāks koru programma. Arī Mežaparka Lielajā estrādē paredzētā koru lielkoncerta "Dziesmu bērns" individuālo kolektīvu sniegumu filmēs, ieskaņos, veidos kā vienotu uzvedumu, lai redzētu, kāds repertuārs bija paredzēts. Veidojot šo koncertierakstu, protams, neizmantosim pilnu repertuāru, jo tās būtu 25 dziesmas. Šobrīd ideja ir par 15 dziesmām, lai būtu saistoši un interesanti. Koncertfilma būs no koru programmas "Dziesmu koks". Un arī šeit tiek filmēti atsevišķi kori, veidojot kopējo stāstu, lai radītu to iespaidu un sajūtu, kāda būtu bijusi, ja mēs būtu varējuši visi kopā tikties Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tāpat individuāli tiek filmēti pūtēju orķestri, simfoniskie orķestri, kuri ļoti daudz darba paveiks augustā, strādājot nometņu laikā – lai atkārtotu, apgūtu repertuāru, jo, kā jau sākotnēji minēju, individuālais darbs ir tikai tam, lai iemācītos savu balsi (koristiem) vai pamatsoli (dejotājiem), bet ir ļoti būtiski to visu darīt kopā, lai dzirdētu, kā skan ansamblis, kā skan koris, kā deju kolektīvs kopā dejo. Jo mums ir raksturīga kopdziedāšana, tāpat latviešu tautas dejā ir īpašā pāru deja. Un arī tas šobrīd ir sarežģīti, jo nav atļauts sadoties rokās – jāievēro divu metru distance. Tas ir ļoti, ļoti sāpīgi.

Esam daudz par to runājuši –

nu kā tā var būt: bērni no rīta aiziet uz basketbola treniņu, kur spēlē vienā komandā, bet pēc pāris stundām ir deju kolektīva mēģinājums, un tur viņi nedrīkst ne sadoties rokās, ne satikties un jāievēro divu metru distance!

Tā ka šis pārbaudījums ir ļoti, ļoti, ļoti liels. Pakāpeniski visas norises veidos to kopējo norišu programmu, kuru mēs klausīsimies un skatīsimies. Pieļauju, ka arī Latvijas Radio būs koncertu ieraksti, kurus varēs atskaņot un varēs dzirdēt tieši šī 2021. gada repertuāra atspoguļojumu un šim laikmetam raksturīgu atspoguļojumu."

Pedagogi – zelta vērti

Visbeidzot, cik paši pedagogi bijuši aktīvi un iniciatīvas pilni, lai pusotra gada garumā uzturētu dzīvu repertuāru gan koriem, gan deju kolektīviem, gan pūtēju orķestriem? "Pedagogi ir zelta vērti," uzsver Agra Bērziņa. "Jo tas radošums, ar kādu ir jāstrādā, lai bērnus motivētu – gan mazos, kuriem šis ir pirmais gads, gan pusaudžus, kuriem ir tik daudz interešu, un lielos vidusskolas vecuma posma jauniešus, kuri gaidīja, ka viņiem būs svētku notikums un varēs piedalīties... Tāda tā situācija ir.

Runājot ar mūsu kaimiņu kolēģiem no Igaunijas un Lietuvas, viņi saka – Agra, mēs jūs apbrīnojam par to, ka šajā pandēmijas laikā Latvijā tik daudzi ir dziedājuši, dejojuši, muzicējuši un ka nekas nav pamests novārtā un var turpināties.

Jo Igaunija savus skolēnu dziesmu un deju svētkus no 2022. gada pārcēla uz 2023. gadu, jo vēl nebija sākuši apgūt repertuāru, arī Lietuvas kolēģi ir bažīgi par to, kā viņiem izdosies tas, kas tika no šī gada pārcelts uz nākamo gadu – vai viņiem būs kas dzied, vai būs kas dejo. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas situācija katrā valstī ir ļoti atšķirīga. Arī pats svētku gaidīšanas laiks, svētku process mums Latvijā ir vispamatīgākā, noturīgākā tradīcija, jo ļoti, ļoti lielu atbalstu sniedz valsts pedagogu darba samaksai, kas noturējusies arī šajā pandēmijas laikā. Skolotāji ir strādājuši, un no valsts puses visiem pedagogiem no valsts budžeta veikta darba samaksa. Savukārt Igaunijā visa darba samaksa interešu izglītības pedagogiem ir uz pašvaldības pleciem vai arī tā ir vecāku dalības maksa. Toties Lietuvas skolās ritmikas un mūzikas stundu ir vairāk nekā Latvijā. Bet mēs mācāmies viens no otra."

#dziedundejo2021 ceļš "Saulesvija"

Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki

Dziesmu un deju svētki

Vairāk

KONTEKSTS:

Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no 1 līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.