Augusta vidū no 16. līdz 24. augustam radošā komanda kopā ar "Jakob Noiman Festival Band" un TV brigādi devās uz Latvijas novadiem un pilsētām, lai apciemotu ikvienu Tautas mūzikas koncerta dalībnieku, lai kopīgi veidotu filmu-koncertstāstu par ceļu uz Dziesmu svētkiem, par šo laiku, ko visi kopā dzīvojam. Filmā skanēs intervijas ar dalībniekiem, vairāku kolektīvu individuālo priekšnesumu fragmenti, kā arī koncerta jaundarba – Lauras Jēkabsones "Rūto" – pirmatskaņojums, kurā iesaistīti gan vokālie, gan instrumentālie ansambļi.

Tā ir spēle-sasaukšanās! "Rotā" garais sauciens no Balviem līdz Ventspilij, no Ikšķiles līdz Daugavpilij, no Limbažiem līdz Rīgai aizskan tāls un skanīgs – vai tu mani dzirdi? Tā ir spēle "Es pakāpjos", lai dzirdētu tevi, lai tu redzētu mani! Vai mežā, vai kokā, vai vecajās pilsdrupās, vai laivā uz upes, vai jūras krastā, vai mājās, garajā zālē, vai augstajā kalnā!

Koncertstāsta pamatideja ir grūtību pārvarēšana, lai mēs atkal satiktos, saprastos, sadziedātos un saspēlētos, lai kopā pakāptos augstāk par ikdienību un tiktu līdz savu iespēju un varēšanas pašām debesīm.

"Svētku dienasgrāmatā":

• tautas mūzikas programmas mākslinieciskās vadītājas Noras Kalniņas un režisores Elīnas Apsītes stāstītais;
• reportāžas no divām vietām Rīgā – uz AB dambja 16. augustā un pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 19. augustā;
• no filmēšanas laukumiem pie Ķekavas Mūzikas skolas un Limbažu pilsdrupās 23. augustā.

Intervijās šī brīža noskaņojumu, notikumu gaitu un apstākļus atklāj:

• dalībnieki no Limbažu Bērnu un jauniešu centra vokālā ansambļa "Pogas" grupām "Punktiņi" un "Ātraudži", viņu vadītāja Dace Robule un kapelas "Eži" vadītāja Sandra Budeviča;
• Rīgas 45. vidusskolas akordeonistu un flautu ansambļu meitenes, kā arī skolotājas Elita Baibakova un Inga Karika;
• sarunās piedalās arī bērni no VEF Kultūras pils vokālās studijas "MOMO" grupas "Lielie tīņi";
• Tukuma Mūzikas skolas 5.-9. klašu vijolnieku ansambļa, arī vijoles skolotāja Dace Šplīte-Lisova un skolas direktore Ligita Zemniece;
• audzēkņi no Ķekavas Mūzikas skolas Tautas mūzikas koporķestra un skolotāja, stīgu instrumentu nodaļas vadītāja Daiga Rozentāle.
• Tiek izvaicāti arī "Jakob Noiman Festival Band" puiši un diriģents Jānis Grigalis.

Aiznest prieku uz katru  novadu

Inta Pīrāga: Tā kā pirmais posms filmēšanas brīdis ir noslēdzies, varam jau parunāties ar radošās grupas pārstāvēm – māksliniecisko vadītāju Noru Kalniņu un režisori Elīnu Apsīti. Runāsim par to, kas jau paveikts, un, protams, arī par to, kas vēl tikai stāv priekšā. Kā rakstīts šī video stāsta ievadā, tai esot jābūt kā spēlei, kā rotaļai ar sasaukšanās elementiem. Vai tā arī izdevies to visu līdz šim realizēt?

Elīna Apsīte: Man šķiet, ka izdevās. Jo to rotaļīgo svaigumu un prieku, ko mēs kā radošā komanda jutām no bērniem, centāmies aiznest uz katra novada mazāko vietu, kurā bija dziedošie bērni. Un tā sanāca kā sasaukšanās. Vai pie jūras, brienot un skrienot pa jūras malu, vai Daugavmalā, vai uzkāpjot kalnā. Tā ir sasaukšanās. Jo šis laiks ir tas, kurš prasa mums sasaukties un saklausīt vienam otru no tāluma, jo tuvumā nevaram būt.

Nora, cik daudz sasaukšanās dalībnieku bija?

Nora Kalniņa: Braucot un filmējot kopumā pavadījām pilnas sešas dienas. Ja nemaldos, tie ir trīsdesmit divi kolektīvi jeb 300 – 320 dalībnieku, kas ir paši, paši spicākie, paši labākie pa visu Latviju – vēl noturējušies arī šajā kovidlaikā. Un tas lielākais prieks man bija, ka šis laiks viņiem nav nodarījis pāri neko! Viņi ir tikpat atraktīvi un muzikāli.

Vai laikapstākļu dēļ, kas šajā nedēļā tiešām bija tik mainīgi, kāds arī atteicās piedalīties?

Nora Kalniņa: Nē, mums tiešām Dieviņš stāvēja klāt un pilnīgi nekur šie laikapstākļi neietekmēja mūsu plānus, tamdēļ neviens ansamblis neatkrita no filmēšanās procesa.

Līvānos lietu mazliet dabūjām, tāpat arī otrajā filmēšanas dienā Rīgā, bet tas bija tāds auglīgs lietus, tāds garās pupas auglīgais lietus, kas ļāva mums uzkāpt līdz pašām debesīm, kur mēs noslēdzām savu koncertierakstu.

Elīna Apsīte: Jo patiesībā arī lietus bija kā spēles elements – mūsu filmēšanas grupa ļoti veiksmīgi izmantoja to kā spēles elementu: gan ar krāsainiem lietussargiem, gan ar skaisto lāsīšu saspēli uz Līvānu dīķīša, kas tika filmēta kā atspulgs, un galu galā lielie, brašie Rīgas puikas dabūja lietu – mēs viņus filmējām zem kokiem AB dambī. Tas bija tik kolorīti, jo tie puiši bija tik braši, dziedāja tik braši un viņiem nekas nekaitēja.

Nora Kalniņa: Jā, nekas viņus nevarēja izsist no līdzsvara. Vēl man šķiet, ka arī filmēšanas grupa savā ziņā iekšēji tīksminājās par to, jo viņi ļoti, ļoti sekoja, lai visur būtu ūdens motīvs – ja mēs aizbraucām kādā vietā, kur ūdens mums gluži nav blakus, tad mums uzlija lietus...

Vai svarīgi bija atrast un izvēlēties konkrētās filmēšanas vietas? Jo saprotu, ka fonam šajā filmā būs liela nozīme, tas ir svarīgs komponents.

Elīna Apsīte: Jā, ļoti, ļoti svarīgs. Jo, tā kā mēs braucām pie bērniem, kur viņi mīt, mums bija svarīgi parādīt Latvijas krāšņumu. Katrā no vietām meklējām to īpašo, kas raksturo tikai šo konkrēto vietu. Piemēram, brīnišķīgajā filmēšanas dienā Rīgā uz AB dambja nofilmējām Rīgas panorāmu no visām pusēm, Daugavpilī – Slutišķu pareizticīgo sādžu un blakus estrādīti pie Daugavas, kas arī ir ļoti nozīmīga vieta. Liepājā, protams, pie jūras.

Nora Kalniņa: Un Rēzeknē – uz pilskalna. Tiešām tādas zīmīgas vietas, ko ikviens atpazīs. Un kas nav mazsvarīgi: ja mēs būtu piedzīvojuši ierastus Dziesmu svētkus šeit, Rīgā, "Hanzas peronā", tad nevarētu izmantot tās lietas, ko esam izdarījuši šādā formātā – izmantojot visas diennakts gaismu, laiku, laikapstākļus un arī ģeogrāfiskās vietas.

Cik daudz no sākotnējās koncerta idejas tiek saglabāts video formātā?

Nora Kalniņa: Īstenībā tās ir divas dažādas lietas.

Mums šis koncerta koncepts paliek neiztērēts, tas vienkārši paliek kaut kur fondos, tas nav izmantots un varbūt kādreiz noderēs un varēs celt ārā.

Un ir filma – domājam, tā būs 90 minūšu garumā – par to, ka bērni šovasar muzicē savās dzimtajās vietās un kas viņiem ir īpašs, jo šajā filmā ir ietverta ne tikai viņu muzicēšana, bet arī intervijas ar viņiem, sadzīviskas ainas.

Elīna Apsīte: Lai gan patiesībā es varu arī teikt, ka kaut kādā mērā mēs arī īstenojam koncerta ideju. Sākotnējā konceptā biju ierakstījusi, ka tā ir sasaukšanās starp dažādiem novadiem. Ka mēs dzirdam dažādas intonācijas, dažādas balsis un dažādus dialektus. Un patiešām – tas notika, un pat vēl spilgtāk!

Limbažos svētki nebeidzas

Bērniem filmēšanas laikā sajūta ir laba – vienīgā problēma, ka ir auksti. Taču tik labi ir dziedāt kopā! Bērni atzīst, ka grūtākais, lai nonāktu līdz ierakstam, bijis iemācīties dziesmu. Tai ir daudzas balsis un, kad vēl instrumenti nāk klāt, – tas ir pavisam kas cits. Vēl arī ritma lietas, kustības. Tā stāsta Limbažu Bērnu un jauniešu centra vokālā ansambļa "Pogas" dalībnieki. Šo ansambli jau trīsdesmit gadus vada Dace Robule.

Raitis Zapackis: Jūsu darbības gados, pieļauju, ko tādu piedzīvojat pirmo reizi. Kādas ir jūsu un arī bērnu sajūtas?

Dace Robule: Sajūtas ir dalītas. Jo visi gatavojās un gaidīja lielos svētkus Rīgā – kā jau bija iecerēts. Bet, tā kā situācija ir tāda, kāda tā ir, domājām – gatavojušies esam, kur tagad lai paliekam? Jāpieņem ir tas, ko mums piedāvā – Dziesmu svētkus šādā formātā.

Jūsuprāt, tas ir labi vai slikti?

Domāju, ka nekas slikts tas nevar būt, jo bērniem kaut kā tas viss jāatrāda, viņi grib sev kādu gandarījumu, un šis tad arī būs tas gandarījums.

Paskatieties, cik viņi ir priecīgi, kaut arī šodien ir tik auksts, pūš vējš – bet viņi taču ir sprigani, acīs ir dzirksteles. Kāpēc gan svētkiem nevarētu būt šāds formāts? Varētu būt, ka būs labi.

Vai šis notikums bērniem ir jauns uzmundrinājums?

Manuprāt, jā. Jo filmējušies viņi vēl nekad nav. Tagad paskatieties, cik daudz cilvēku strādā ar viņiem – tikpat, cik viņu, tikpat filmētāju!

Īstas zvaigznes!

Jā, tā viņi arī šodien jūtas...

Limbažu Bērnu un jauniešu centra kapela "Eži" šogad svin divdesmit trešo dzimšanas dienu. Uz sarunu aicinām tās vadītāju Sandru Budeviču: "Šādi Dziesmu svētki tiešām ir pirmoreiz, bet es nevarētu teikt, ka tie ar kaut ko ir sliktāki – ir kaut kas interesantāks, kaut kas pilnīgi nebijis, bet – dzīvē ko vien iespējams darīt, tas jādara! Svētki nebeidz beigties. Tad ir gājiens, ir vēl viens koncerts, tagad ir šis koncerts, un 18. septembrī būs vēl viens koncerts. Vienos svētkos!"

Raitis Zapackis: Vai ir arī kāda darvas karote?

Nē,

ja nu varbūt nav tā mirkļa, kad visi ir kopā, kad lielais "tusiņš" iet vaļā un visa tā burzīšanās vienam gar otru – protams, tā varbūt ir tā mazā darvas karotīte, bet teikt, ka šie nav nekādi svētki – nē, tā gan es neteiktu. 

Vai bērniem nebija grūti sagatavoties pēc tik ilga laika, kad viņi nevarēja būt kopā?

Man liekas, ka bērni ir tik ļoti mobili, ka viņi saprot, īpaši mana lielākā grupa. Kad mēs sanācām kopā – protams, vienmēr var gribēt labāk, arī tad, kad esi ikdienā kopā. Jā, četri bērni atkrita, bet nu – nekā darīt. Arī tāda ir dzīve. Bet vienalga mēs spēlējam, viss notiek. Un par to melno darvas karoti runājot – katram cilvēkam tajā melnumā vienmēr jāmeklē baltums, bet baltumā melnumu nekad nevajag meklēt.

Ko jūs varētu vēlēt bērniem – kā noturēties šajā laikā, ko darīt?

Nepazaudēt savu dzīvesprieku. Ja nedrīkst satikties aci pret aci, jāizmanto tehnoloģijas. (..) Jebkurā gadījumā – nepazaudēt saikni vienam ar otru.

Divi dažādi svētki

Inta Pīrāga: Jums noteikti bija izstrādājusies kārtība, kā vajadzēja visam notikt. Vispirms iesildīšanās rituāls, ko tik jautri, kā dzirdējām arī Limbažos, vadīja Ernests Mediņš, tad sekoja iepazīšanās sadaļa, pēc tam – pirmā prove jeb pirmais dublis vai mēģinājums, nu un tad rezultāts, tīrais materiāls. To jau bijāt sapratuši pirmajā reizē vai arī tomēr improvizējot uz vietas?

Elīna Apsīte: Mēs sapratām to uzreiz, jau plānojot šos braucienus. Sapratām, ka mums jāveido divi svētki. Vieni svētki ir reālie notikumi uz vietas, kad esam atbraukuši. Bet otri svētki ir galarezultāts – mākslas filma, kas lēnām top. Tāpēc sapratām, ka

mums ir ļoti svarīgi aiznest līdz bērniem svētku sajūtu – lai viņi nejustos apdalīti, lai viņos ir prieks, lai viņi kaut mazliet sajūt Dziesmu svētkus. Jo liela daļa arī bija tādi, kuriem tie bija pirmie Dziesmu svētki, un tā ir viņu vienīgā šībrīža pieredze.

Un tādēļ mēs sapratām, ka mums noteikti vajag iepriecināt un iesildīties, un tādēļ mēs katrā vietā aicinājām viņus pašus dziedāt kādu tautasdziesmu. Mums līdzi bija brīnišķīga mūziķu grupa Jēkaba Nīmaņa vadībā, kuri bija gatavi improvizēt pie jebkuras tautasdziesmas, savukārt horeogrāfe Lilija Lipora rādīja kustības. Mēs visi kopā dejojām un dziedājām, un man šķiet, ka tas radīja atbrīvotības sajūtu un arī prieka sajūtu.

Nora Kalniņa: Man ļoti patika mūsu darba process, kas apmēram pie katra ansambļa ilga pusotru līdz divām stundām. Kad mēs ierodamies, mēs tiešām radām svētku sajūtu – tas nav mazsvarīgi, ka nav tikai jāsaspringst par galarezultātu. (..) Ar viņiem sasveicinājāmies, aprunājāmies, iepazināmies, tagad zinām 320 bērnu vārdus.

Elīna Apsīte: Zinām, ka populārākais meiteņu vārds ir Marta.

Nora Kalniņa: Puišu vidū bija daudz Ernestu.

Kā no katra atsevišķā graudiņa un priekšnesuma uzbūvēt to kopīgo smilšu pili – vai jums pašām ir skaidrs?

Nora Kalniņa: Es varu tikai nojaust, jo Artai Biseniecei, kas mums ir atbildīgā par montāžas režiju, tas koncepts ir skaidrs, tikai viņa to skaļi neizklāsta, jo droši vien procesā kaut kas mainīsies, bet es redzēju, ka viņa ik pa laikam vai nu filmē, vai pasaka operatoram – tagad aizej uzfilmē to, to un to.

(..) Tiek saglabāta arī neliela humora deva, jo bērniem piedāvāt kaut ko nopietnu un smagu ir pilnīgi lieki.

Man patika, ka inscenētās ainas ansambļiem bija vienādas – vieniem ir kaut kur iešana, citam kāpšana, citam lekšana, citam aprunāšanās. Tos kino trikus viņi pārzina daudz labāk par mums, skatuves cilvēkiem, kā to visu atspoguļot.

Elīna Apsīte: Nu, ir tā Garās pupas audzēšana cauri visai Latvijai! Mēs itin kā iestādām to mazo, balto pupu, lai tiktu līdz debesīm un savienotu pagātnes elpu, kas nāk pie mums caur tautasdziesmām, ar tagadnes mirkli, kurā katrs esam, un arī tajā vietā, kurā katrs esam. Un padodam roku tam nākotnes bērnam vai nākotnes man pašai, kura noteikti tiksies ar bērniem turpmākajos Dziesmu svētkos. Mēs izmantojam šo īpašo situāciju, kad varam nofilmēt katru bērnu. Ir svarīgi, lai katrs bērns, katra individuālā seja, parādās ekrānā – man jau liekas, ka tā ir tā ļoti svarīgā lieta, ko mēs ienesam šajos svētkos. Jo tad, kad esam uz Mežaparka Lielās estrādes vai Dziesmu svētku skatuves, mēs redzam kopumu, bet šeit centāmies nofilmēt katru indivīdu.

Apčubinošā grupa no jūsu puses bija plaša.

Nora Kalniņa: Kopumā mums bija pieci kameras cilvēki un skaņu puisis Mārtiņš, kurš tiešām cīnījās un veica lielisku darbu: ik pa laikam, kad iegriezos pie viņa busiņā, lai paklausītos, kas nu tur tagad tiek ierakstīts, tas izklausījās pēc koncertzāles ieraksta – tiešām, ļoti, ļoti kvalitatīvi. Un es ceru, ka mums visiem un jo īpaši jau pašiem dalībniekiem būs gandarījums par rezultātu un patīkams, kvalitatīvs pārsteigums.

Elīna Apsīte: Mums arī vienmēr līdzi un blakus bija vecmeistars Jānis Grigalis – tā arī bija ļoti laba sajūta, ka vienmēr ir aizmugure. Un, protams, Antra Strikaite...

Nora Kalniņa: Bez Antras Strikaites kā projekta vadītājas, manuprāt, nekas nebūtu noticis! Viņa ir kodols, kura savu komandu apzināti ir apkārt sev audzējusi kā tādu ziedlapiņu kopumu, kurā neviens cilvēks nav lieks –

mums katram bija sava sfēra, līdz ar to mēs ļoti, ļoti smalki varējām izsekot savas lietas, un tikai tad, kad sapratām – jā, viss ir ierakstīts, devāmies tālāk.

Elīna Apsīte: Mūsu komandā brīnišķīgi iekļāvās arī topošais aktieris Jānis Ēriks Grūtups. Būdams jauns puisis, viņš, protams, daudz labāk simpatizēja jaunajām meitenēm un varēja viņas brīnišķīgi intervēt...

Meitenes tādā gadījumā droši vien intervijās ir vairākumā...

Nora Kalniņa: Jā, bet dziedoša sieviete, dziedoša meitene mums pat himnā ir iekodēta, tā ka tur viss ir kārtībā. (smejas)

Lietus un saule Rīgā

Kā atzīst Dārta no Rīgas 45. vidusskolas akordeonistu ansambļa – šī aprūpēšana bijusi viņai ļoti patīkama:

“Man ļoti patika, ka visu laiku bija atbalsts, vienmēr bija cilvēki, kas varēja visu paskaidrot un palīdzēt – tas bija vislabākais.

Patika arī saspēlēties ar citiem akordeonistiem un klausīties, kā dziedātāji dzied un viss skan. Tā kā ir daudzi cilvēki, ir tāda sajūta, ka ir Dziesmu svētki.

Savukārt viņas vārdamāsa – Dārta no tās pašas skolas flautu ansambļa "Artissimo", teic, ka lietus izrādījies nepatīkamākais sabiedrotais šajā filmēšanās procesā.

Patiesi, filmēšanas procesu pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Rīgā tempu un ritmu noteica mazāk tīkami laikapstākļi. Ieraksta procesā abas meitenes skatījušās uz diriģenti, kura labi rādījusi. "Rūto" izklausījies kopā ļoti labi. Tas, ka tik daudz cilvēku ar kamerām un mikrofoniem, samulsinājis tikai mazliet. Arī iestāšanās un sākšana spēlēt pareizajā laikā un vietā krietni likusi sasprindzināt uzmanību.

Skolotāja Elita Baibakova: “Piebiedrojos savai skolniecei, ka galvenais bija laicīgi iestāties, īstajā vietā iesākt spēlēt, jo partitūra šādā variantā nav viegla, bērniem ir vēl grūtāk. Tā ir vēl viena pieredze, kas mums ir nākusi klāt."

Filma ir filma, muzicēšana arī, bet skaidrs, ka cilvēki skatīsies arī uz attēlu. Kam skolotāja vairāk sekojusi? "Šodien mēs tā kopīgi pirmoreiz mēģinājām – mūsu bērni tomēr vēl ir skolēni, kuri vēl nav profesionāli mūziķi, tādēļ raudzījāmies, lai iestājas pareizā laikā, lai skatās arī uz diriģenti Noru. Otrā reize jau iznāca ļoti laba. Mēs esam ļoti apmierināti."

Vaicāta, vai šis tautas dziesmu virzienā ir tāds kārtīgs sānsolis no tās parastās ikdienas taciņas, skolotāja atbild noraidoši: "Negribētu teikt, ka tas ir sānsolis, jo tautas mūziku ansambļu repertuārā iekļaujam katru gadu – mums vienmēr repertuārā obligāti ir viens no mūsu latviešu tautas mūzikas skaņdarbiem, kuru apgūstam. "Rūto" – tas ir stilistiski mazliet savādāks, jo mēs vairāk uz tādu kapelas variantu izejam, bet bērniem šī ir jauna pieredze. Pieredze man pašai ir gana liela, daudzi svētki pieredzēti un ceru, ka vēl daudzi būs priekšā."

45. vidusskolas flautas skolotāja Inga Karika stāsta: ""Rūto" manām meitenēm ļoti patika uzreiz, tiklīdz jau ar fonogrammu spēlējām – domāju, arī šodien kopumā izdevās labi, zinājām nospēlēt savas partijas no galvas, vienīgi lietus mazliet patraucēja, bet kopumā, domāju, skaisti izskanēja šis darbiņš."

Galvenās grūtības, prāto skolotāja, sagādājuši tieši laikapstākļi: "Jo flautām un vispār instrumentiem lietus ir ļoti, ļoti kaitīgs faktors! Par meitenēm biju droša – zināju, ka viņas nospēlēs, esam iemācījušās un gatavam šim notikumam. Kopumā viss bija pozitīvi."

Tāpat kā citi, arī flautu ansamblis pandēmijas laikā strādājis attālināti, kas ilgstošā laika periodā kaitē kopskaņai. "Taču maijā mēs samobilizējāmies, un tad, kad bija iespēja arī skolas ābeļdārzā saspēlēties, ievērojot distanci, mēs visu paspējām, visu izdarījām.

Man ir prieks, ka arī mūsu individuālo priekšnesumu – latviešu tautasdziesmu "Ieva ziedēj' ar ābeli" Lūcijas Garūtas apdarē – esam gatavas šeit skaisti nospēlēt."

Taču pirmā filmēšanas diena uz AB dambja gan sākās ar karstu sauli un tropiskām vēja brāzmām. Latvijas Radio 3 "Klasika" visam notiekošajam pievienojās dienas vidū, kad tur rosījās VEF Kultūras pils vokālās studijas "Momo" grupa "Lielie tīņi" un Tukuma Mūzikas skolas vecāko klašu vijolnieku ansamblis.

"Bija ļoti karsti, bet bija arī ļoti aizraujoši." "Viss patika, jo visi ir ļoti atbalstoši, viss notiek kopistiski, svinēt šos svētkus šādā veidā bija ļoti patīkami."

Tā skan Tukuma Mūzikas skolas vecāko klašu vijolnieku ansambļa dalībnieku vērtējums šai dienai. Ansambļa skolotāja Dace Šplīte-Lisova teic – šeit esot tie bērni, kas piekrituši vasarā muzicēt:

"Jo ir vecāki, kas nepiekrita šādam variantam, kas atzina tikai īstos Dziesmu svētkus, bet nu – esam tik, cik esam." Tātad čaklākie! - skan audzēkņu spriedums.

"Vasarās mēs parasti braucam ciemos pie lietuviešu draugiem uz Pluņģes mūzikas skolu, un mums ir Palangā nometne, kur mēs sagatavojām īpašu programmu, lai mēs varētu pēc tam muzicēt septembrī Čurļona festivālā. Šogad tas laikam izpaliks. Tāpēc esam priecīgi par šādu iespēju, ka mums ir, kur piedalīties un ir, kur muzicēt," prāto skolotāja Dace Šplīte-Lisova un stāsta, ka etnomūziku ansamblis spēlējot otru reizi – pirmo reizi uzstājušies Limbažos, kur ansambli uzaicinājis tautas mūzikas orķestris.

Audzēkņi un skolotāja ļoti slavē Tukuma mūzikas skolas direktori Ligitu Zemnieci par sirsnīgo un patieso atbalstu. Viņa uz komplimentiem atbild šādi: "Šajā laikā, šajos apstākļos, kādi ir tagad, vienīgais, ko varu dot savējiem, tas ir morāls atbalsts, jo pārējās lietas jau patlaban ir uz lielu jautājumu." Vai no Tukuma mūzikas skolas šis ir vienīgais kolektīvs, kas brauc? "Ir koklētāju ansamblis jau ar stāžu, piedalījies jau vairākos Dziesmu svētkos, un tagad gaidām jaunos audzēkņus, nākamos Dziesmu svētku kustības dalībniekus - dziedātājus, spēlētājus."

"Rūto" bērniem iet pie sirds!

Inta Pīrāga: Atšķirībā no koru koncerta Mežaparkā vai dejotāju lieluzveduma Daugavas stadionā, Tautas mūzikas koncerta pamatu jau tradicionāli veido atsevišķi priekšnesumi, bet beigās vai arī pa vidu visi kopīgi satiekas uz kādu kopdarbu – šajā gadījumā tas ir Lauras Jēkabsones "Rūto".

Nora Kalniņa: Jā, šo skaņdarbu Laura uzrakstīja speciāli Tautas mūzikas koncertam kā fināla skaņdarbu. Ir tieši tā, kā tu tikko stāstīji: ja būtu bijis koncerts, mēs koncerta finālā visi uz vienas lielas skatuves to būtu atskaņojuši kopā - gan instrumentālie, gan a cappella ansambļi. Tas ir tāds piecu minūšu rituāla tipa skaņdarbs, diezgan dzīvelīgs. Šajā gadā sēžot "zūmā" ar visu ansambļu vadītājiem un visu laiku mainot konceptu līdzi epidemioloģiskajai situācijai, sapratu, ka vislielākais prieks jauniešiem arī mājās dziedot ir tieši par šo "Rūto" – tas ir kaut kas jauns, tas ir tiešām rakstīts speciāli viņiem. Arī vecuma grupa labi uzķerta – aptuveni līdz 12. klasei.

Tajā brīdī, kad aptvēru, ka nesanāks mums kopā visiem Rīgā satikties un būs jāatsakās no kopdarba, sapratu, ka man vairs nav neviena "burkāna", lai uz Tautas mūzikas koncertu vispār savāktu cilvēkus un kaut kā noslēgtu Dziesmu svētku konceptu kā tādu.

Sapratu, ka ir jādomā no otras puses – ir jādomā, ka kovids ir parasta situācija, kurā mēs būtu jau piedzimuši un šādi dzīvojam – mēs nezinām, kā ir satikties kopā tūkstošiem, bet mēs dzīvojam, viens pie otra aizbraucot ciemos ar maskām, ievērojot divus metrus – kā šādā situācijā radīt svētku sajūtu, ja visi grib kopā tomēr uzdziedāt?

Sapratu, ka šis "Rūto" koncepts ir jāsaglabā – mēs to atrisinājām tehniski: vienkārši braucām pie visiem šiem ansambļiem – pēc iesildīšanās, pēc sasveicināšanās tas bija tāds mūsu vienojošais motīvs ar uzsaucienu: "Rūto!"

Tas nozīmēja, ka mēs sākam šo dziesmu atskaņot – vienalga, vai tu spēlē kokli vai flautu, vai dziedi pirmo vai otro balsi, vienkārši iesāc savu partiju tur, kur tev ir jāiesāk. Tamdēļ ļoti, ļoti palīdzēja Jēkabs Nīmanis ar saviem puišiem – viņi turēja mugurkaulu šim skaņdarbam, un tad mēs katru reizi varējām likt virsū tos ansambļus, kas ir uz vietas. Katrs ansamblis koncentrējās arīdzan uz savu individuālo tautasdziesmu apdari, kas jau bija pirms tam skatēs 2020. gada pavasarī atlasītas, katrs ansamblis iedziedāja vai iespēlēja šo trīs līdz piecu minūšu skaņdarbu, un tas viss nonāks viņu īpašumā – gan individuālais darbs, gan "Rūto", un filmā noteikti tiks atspoguļots spilgtākais motīvs no katra skaņdarba.

Uz Ķekavu!

Dienasgrāmatas turpinājumā arī daži Ķekavā fiksēti mirkļi ar bērniem no Ķekavas mūzikas skolas tautas mūzikas orķestra un ar vijoles skolotāju un stīgu instrumentu nodaļas vadītāju Daigu Rozentāli.

Katrīna spēlē kokli jau 8 gadus, arī Viktorija vijoli spēlē 8 gadus, bet Mariss vijoli jau četrus gadus. Tikām Agate kokli spēlē trīs gadus. Viņi spriež, ka Dziesmu svētkus pavadīt šādi ir ļoti neierasti – tikai savā kolektīvā un vispār reti satiekoties, tomēr esot tīri jauki, ka vispār dota kaut vai šāda iespēja nosvinēt šos svētkus. Protams, būtu jautrāk un labāk, ja visi varētu uzkāpt uz Dziesmu svētku estrādes un visi kopā muzicēt.

Spēlējot vairāk dzirdams paša mācītais, nevis kopējais gala rezultāts. Vai tas nav grūti? Nē, neesot grūti, bet pārsteiguma sajūta ir vienmēr un tas ir jauki – ir prieks, ka, sanākot kopā, var radīt kaut ko tik lielu un skaistu, kas ir pārsteigums visiem. Nedaudz gan esot uztraukums no filmēšanās fakta, bet ir prieks, ka visa pasaule dzird skaisto dziesmu, ko viņi nospēlē. Pašiem prieks un citiem prieks.

Citiem bērniem Ķekavas jaunie mūziķi novēl – lai nebeidz spēlēt to, ko viņi spēlē, jo tas tiešām ir jauki un forši. Lai turpina darīt to, ko iesākuši!

Daiga Rozentāle: "Sarežģīts bija viss pagājušais gads, strādājot attālināti "Zoom" un "Skype" platformās, bet, gatavojoties tieši šim koncertam, īsti es vairs grūtības nesaskatīju, bērni bija ļoti ieinteresēti, repertuārs nebija sarežģīts – tas ir tikai viens skaņdarbs. Un, nosūtot visiem fonogrammu, visi gatavojās ar lielu prieku, iesūtīja laicīgi ierakstus un, sanākot kopā, mums bija visiem liels prieks muzicēt un satikt vienam otru."

Tomēr tas ir nedaudz dīvaini, jo bērni to kopskanējumu nedzird. "Domāju, ka viņi līdz galam to neizprot, un es arī līdz galam nesaprotu, kā tas vispār viss skanēs kopā, jo īsti nav skaidrs, kā tas varētu izklausīties, bet viņi jau bija priecīgi par to, ka drīkst sadzirdēt viens otru un spēlēt kopā.

Protams, ir zināmas atšķirības, viņiem ir grūti spēlēt kopā, jo veselu gadu visi pieraduši spēlēt vieni paši. Un salikt visu to kopā nebija nemaz tik vienkārši."

Vai šāda alternatīva Dziesmu svētkiem šajā laikā ir tas labākais, vai varbūt varētu izdomāt kaut ko citu? "Manuprāt, šī nav īstā alternatīva – likās, ka vajadzētu domāt kaut ko citu un varbūt vienkārši nogaidīt."

Zudis ansambliskums, bet atstāt tukšumu nedrīkstēja

Inta Pīrāga: Nora, tu esi mākslinieciskā vadītāja visam šim procesam, bet piesaistīts ir arī Jānis Grigalis.

Nora Kalniņa: Šajā filmā viņš mums visur brauca līdzi, kas ikvienam bija ļoti, ļoti patīkami –

Jānis kā tāds labais gariņš vienmēr bija klāt ar kādu joku, ar kādu stāstu un ar absolūto ausi klausījās to visu.

Un tajos brīžos, kad mums bija vairāki instrumentālie ansambļi jāieraksta, tad viņš ņēma virsroku un strādāja ar viņiem.

Kā jau rūdīts tautas mūzikas orķestra diriģents!

Elīna Apsīte: Jā, un interesanti – tad, kad bijām noslēguši filmēšanas procesu, viņš arī teica, ka šie būtu bijuši viņa ceturtie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, un viņš bija nolēmis, ka tie būšot viņa pēdējie un viņš nebija domājis, ka tie notiks šādi. Bet ka tas arī ir brīnišķīgi, ka mēs esam tik daudzus kolektīvus redzējuši, dzirdējuši, apciemojuši un visi kopā piedzīvojuši Dziesmu svētkus.

Tomēr vaicāts, vai kaut ko no šī īpašā laika un īpašajiem Dziesmu svētkiem diriģents gribētu kaut ko paturēt arī nākotnē, Jānis Grigalis atbild noraidoši: "Es domāju, ka nē. Var saglabāt kaut kādas tehniskas lietas, kādas komunikācijas, bet pašu galveno – muzicēšanu, sajūtu, priekšnesumu, komunikāciju, atgriezenisko saiti ar publiku, kuras mums nav – to mēs nevaram šādā veidā panākt. Tur mums vajadzīga dzīvā muzicēšana."

Runājot par grūtībām, ar kurām nācies saskarties daudzajās ierakstu dienās, Grigalis saka tā: "Jā, bērni ir atraduši no kopības sajūtas. Ansamblīšos var redzēt, ka vieni dziedājuši vairāk, citi mazāk. Ir pazudusi ansambļa sajūta. Bet tas ir ļoti individuāli. Bet katrā ziņā iezogas šādi momenti, ka redzam - tas nelaimīgais kovids kaut kādu iespaidu ir atstājis."

Uz jautājumu, vai šī ir laba alternatīva Dziesmu svētku norisēm, diriģenta atbilde ir strikta:

"Nē! Šī nav laba alternatīva, bet tas ir pagaidu variants, izņēmuma variants, un labi, ka tas ir, jo atstāt tukšumu Dziesmu svētku kustībā un tās tradīcijā mēs nedrīkstējām, tāpēc labāk šādi, nekā nekādi."

Un ko Jānis Grigalis novēl bērniem, kuri ir šīs situācijas ķīlnieki? "Mans ieteikums – lai nebūtu pārrāvuma. Lai viņi saglabātu savu dziedātgribu, spēlētgribu. Tas ir pats galvenais – lai nepārtrūkst šī kustība. Lai bērni [no mūzikas] nepazūd. Bet ceru, ka tā nebūs. Ļoti ceru."

Epilogs ar "Jakob Noiman Festival Band"

Kad jau lielākā daļa Latvijas izbraukāta, arī pavadošajai grupai "Jakob Noiman Festival Band" izveidojies savs priekšstats par sastaptajiem jauniešiem.

Jēkabs Nīmanis: "Iespaidi krāšņi, bet

tas nav tāds vienkāršs tūrisms – mēs tomēr satiekam arī bērnus, jauniešus un redzam, ka viņi piedāvā mums ļoti kvalitatīvu saspēli, un mēs arī ar prieku muzicējam kopā."

"Jā, jo tālāk Latgalē, jo lielāka atdeve, jo bērni tiešām gatavojas visiem šiem izbraucienu koncertiņiem un ar lielu prieku mūs sagaida – var redzēt, ka bērni ir mūsu nākotne un dziesmā ir spēks," saka Ernests Mediņš.

Tomēr ir dīvaini, ka bērniem ir jāiemācās savas partijas, bet viņi ierakstā nedzird kopskanējumu. "Tāpēc jau arī esam šeit, lai dzīvajā viņus pavadītu, lai bērni dabūtu pamuzicēt ar dzīviem mūziķiem, nevis tikai spēlētu pa virsu ierakstam," spriež Artūrs Noviks.

"Šķiet, ka bērni ir noilgojušies, un man personīgi šķiet, ka viņi ieliek savu sirdi un dvēseli līdz galam – viņiem patīk tas, ko darām mēs, un tas, ko viņi paši dara," prāto Artūrs Bērziņš.

Nora Kalniņa: Labi, ka mēs protam paņemt to pozitīvo, nevis sūkstīties par to, kā nav, bet priecāties par to, ko mēs vēl varam darīt. Man ļoti, ļoti patika, kā Liepājā "Gaismiņu" vadītāja Dzintra Orba teica – viņai tika jautāts intervijā, kas šogad viņai ir Dziesmu svētki, un tad Dzintra atbildēja tā: ka parasti mēs, visi tūkstoši, kopā satekam Rīgā, Mežaparka estrādē, un veidojam vienu lielu, lielu gaismu. Bet šobrīd mēs katrs savā vietā esam tās mazās gaismas, un mums tikai jāturpina kurināt uguni jeb iedegt gaismiņu savā vietā. Tādi ir svētki šogad, un arī viņai tie ir svētki. Visiem mums ir svētki.

Elīna Apsīte:

Jā, es pat iztēlojos to, kā izskatās Latvijas kontūra – ar daudzajiem degošajiem kolektīviem, ar gaismiņām, ar kurām pilna Latvija. Par to tiešām prieks.

Nora Kalniņa: Pilnīgi droši, ka filma oktobra sākumā tiks izrādīta Latvijas Televīzijā, un mēs visi varēsim to kopīgi vērot.

KONTEKSTS:

Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no 1 līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.