Ģimenes “mafija” no Grobiņas
Grobiņas novada Robežnieku kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvs "Sudmaliņas”, kurš Rīgā apmeties kādā Čiekurkalna skolā, aktīvi mēģina. Šķiet, kolektīva vadītāja Valda Grīnfelde varētu vēl un vēl likt atkārtot deju soļus saviem dejotājiem. Vēlāk viņa saka, ka vadītājam ir jābūt gan bargam, gan mīļam, un tikai tad var panākt rezultātu, bet viegli tas nav.
Valda Grīnfelde šo kolektīvu vada jau ilgus gadus, pirms tam viņa, tā teikt, diriģēja Liepājas tautas deju ansambli "Vaduguns”, no kurienes tad arī ir nācis šis stāsts – par to, kā te sadejojušies un sapazinušies vairāki Valdas ģimenes locekļi. “Sudmaliņās” dejo viņas meita Liene, māsas meitas Inga un Aiga, arī Ingas vīrs Ģirts. Bet dejotāju dzimtas stāsts sākās ar Valdas un viņas vīra Māra satikšanos pirms vairāk nekā 40 gadiem.
“Esmu ciltsmāte, no manas ģimenes sākās. Dejojām Liepājā “Vadugunīs”, sapazināmies, saprecējāmies," stāstu sāk Valda Grīnfelde.
Tad bijis laiks, kad abi mācījušies un viens dejojis Rīgā, otrs – Jelgavā. Pēc mācībām abi atgriezušies Liepājā un Valda sākusi vadīt “Vaduguni”.
“Pati jauna, 23-24 gadi man bija, puikām bija 16 gadi, pusbrūtgāni, sākumā bija grūti, bet beigās dejoja labi. Mana māsa dejoja tajā grupā,” atklāj Valda Grīnfelde.
Arī Valdas māsa savu vīru noskatījusi, dejojot “Vadugunī”. “Tā radās Inga, Aiga, mums Liene. Tā mēs dejojām,” atceras Valda Grīnfelde.
Inga sākumā mēģinājusi dziedāt, bet nevar tikt prom no dejošanas. “Tas ir ģimenē, mums visi dejo. Es, māsa, tagad arī bērni,” atzīst Inga.
Valda spriež, ka dejošana varētu būt no opapa, kas arī dejojis.
“Tā mēs esam aizdejojušies līdz vidējās paaudzes deju kolektīvam “Sudmaliņas”,” tā Valda.
Savukārt Ingas vīru Ģirtu mīlestība pārvilinājusi sākumā uz “Vaduguni”, tagad uz “Sudmaliņām.
Valda atzīst, ka pret savējiem kolektīvā ir visstingrākā un par dejošanu bilst, ka tā ir kā otra ģimene.
“Mūsu kolektīvs ir kā liela ģimene, kā liels sūklis. Mans vīrs absolūti nav dejotājs, viņš brauc līdzi uz ballītēm, nes tērpus, viņam patīk pavadīt laiku kopā ar mums.
Viņš vienkārši tiek iesūkts, jo - vai nu tu esi vai neesi,” saka Ingas māsa Aiga Siliņa, kura izceļas ar to, ka viņas vīrs "Sudmaliņās” nedejo, tomēr arī viņš ir iesaistīts šī kolektīva dejotāju “kopdzīvē”.
“Sudmaliņās” no 12 pāriem astoņi ir vīrs ar sievu, bet kopā dejot neliek.
Kāzu laiks "Zīlē"
Arī tautas deju ansamblis "Zīle” no Ķekavas var lepoties ar vairākiem pāriem savā kolektīvā.
“Saderinājušies, satikušies “Zīlē”, dejojot kopā pirms trim gadiem. Es tikko biju atnākusi uz “Zīli” dejot, Guntis bija paņēmis pauzi, bet uz kādu ballīti arī Guntis ieradās, un mēs, jaunās meitenes, čalojām. Repetitore Līga teica: Gunti, izdancini jaunās meitenes,” atceras Aiva Veršiņina.
“Izdancināju meitenes un paliku pie vienas meitenes. Tas bija papildu stimuls, lai atgrieztos,” piebilst Guntis Vancāns.
Arī šis pāris, tāpat kā “Sudmaliņu” dejotāji, atzīst, ka uz deju laukuma labāk dancināt citu partneri, ne savējo.
“Mums arī nav tāda vēlme dejot kopā, man arī liekas, ka dejojot ar mani, viņš nedaudz vairāk halturē. Pret mani arī kritika ir skarbāka,” bilst Aiva Veršiņina.
Guntis Vancāns uzskata, ka tiem, kas ir pāris dzīvē, dejojot vienā deju kolektīvā, pluss ir tas, ka otrs nepaliek dusmīgs mājās, jo netiek uz koncertiem vai ballītēm, vai citām foršām lietām kopā.
“Dejošana ir kopīgs vaļasprieks, tad jau ir kopīgi plāni un nav tā, ir brīvdienas, kuras jau zini, ka pavadīsi ar ģimeni un otro pusīti,” bilst Aiva Veršiņina.
Aiva un Guntis atklāj, ka šis ir savā ziņā kāzu gads "Zīlē" un ģimeņu skaits kolektīvā tikai pieaugs.
"Zīlē” dejo arī Zane Peneze, zināma kā agrākā radio un televīzijas žurnāliste, kas savulaik veidojusi reportāžas no “karstajiem punktiem” Krievijā, Čečenijā, Ukrainā un Afganistānā. Bet tagad darbojas dokumentālo filmu laukā. Paralēli darbam Zane dejo tautas dejas un tajās arī atradusi savu dzīves partneri Haraldu Ozoliņu.
“Gāju uz “Zīli” pēc dejotprieka un dabūju no “Zīles” Ozoliņu, nu jau divus,” atklāj Zane Peneze.
Saskatījušies abi kādā ballītē, uz kuru nevienam nav gribējies braukt.
“Jau no desmit mēnešu vecuma mēģina dejot, tagad jau dejo kārtīgi, tiklīdz kā izdzird kaut ko muzikālu, nevar novaldīt kājas,” bilst Zane Peneze un Haralds Ozoliņš, kuri mājās auklē jau pusotru gadu veco Ralfu Ozoliņu.
Sarunai pievienojas arī viņu kolēģi no Ainārs un Inese Grīnvaldi, kuri satikās jau pirms divdesmit gadiem un tagad dejo "Zīles” veterānu rindā.
“Pluss ir kopīgi pavadītais laiks, kopīgas balles un kopīgas sarunas. “Zīlē” mēs esam kā pāris, mājās vairāk esam vecāki, lielu daļu laika paņem sarunas ar bērniem, sadzīviskas lietas,” vērtē Inese.
“Viens otru varam uzpasēt lieliski,” bilst Ainārs.
“Bet bērni paliek vieni, kamēr vecāki dejo savu deju dzīvi un atpūšas no bērniem,” turpina Inese.
“Es skatēs nedejoju, Haralds dejo; ja es arī nebūtu “Zīlē”, es taču nemūžam nepieļautu, ka katru darbadienas vakaru ir jāiet mēģināt līdz vēlai naktij. Tā kā arī esmu no “Zīles”, nav iebildumu,” piebilst Zane Peneze.
Arī Ainārs ar Inesi un Zane ar Haraldu bilst, ka labāk ir dejot ar citu partneri, jo savējo parasti vairāk dricelē un arī ģimenes problēmas nereti tiek uzliktas uz deju grīdas.
“”Zīlē” ir savas tradīcijas, tikko piedzimst kāds jauns potenciālais dejotājs, viņš saņem krekliņu ar uzrakstu “Zīle kopš dzimšanas”,” atklāj Zane Peneze.
"Zīles” kolektīva fotoalbumā rindojas attēli, kur redzamas dejotājas ar savām atvasēm, kur mazuļi ir ietērpti krekliņos ar uzrakstu – "Zīle kopš dzimšanas" un visiem ir vienots uzvārds – Zīle.
