Nu līdz galvaspilsētai tikuši 24 ''dzigotāji'', lai radītu svētkus un izbaudītu tos paši. Autobusā uz Rīgu viņi iekāpa aizvadītajā piektdienā. Kā viņiem visu šo laiku gāja, kā veicās svētku pirmajās dienās, stāstām “Dzigas” dienasgrāmatā, kuru pierakstīja Laila Ludborža-Gleizde.
Īsi pirms došanās ceļā
Ir trešdienas vakars. Rēzeknē darba dienas duna ir mitējusies, un Latgales vēstniecības ''Gors” telpās sākas “Dzigas” laiks. Te kolektīvam ir mēģinājumu vieta. Ar smaidiem, jokiem un draudzīgu pavilkšanu uz zoba aizrit pēdējais mēģinājums pirms došanās uz Dziesmu un deju svētkiem. Sarmītei Ružānei šie ir piektie Dziesmu un deju svētki, no kuriem četrus aizvadījusi tieši “Dzigas” sastāvā.
“Pirmajā reizē nevarēja zināt, kas un kā būs. Tagad jau mēs zinām – būs mēģinājumi, bet finālā paši svētki. Domāju, ka sajūtas būs tādas pašas kā pirmajos,” saka Sarmīte.
Savukārt Jānim Pampem šie svētki kopā ar “Dzigu” būs pirmie. Iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos viņš piedalījās kopā ar deju kolektīvu “Zemgalis”, bet pēc tam, kad pirms trim gadiem pārcēlās uz dzīvi Rēzeknē, viņš nomainīja arī deju kolektīvu.
Saka - ja kaut ko jau esi pieredzējis, otrreiz ir bailīgāk. Jānis uz to atbild: “Tā ir ar teātra izrādēm. Pirmizrādē viss ir labi, bet otrā izrāde ir kritiskāka. Vai tā ir ar otriem svētkiem, grūti pateikt. Tagad viss ir ap Latvijas simtgadi, un, ja godīgi, man personīgi tas ir nedaudz apnicis, tāpēc es ceru, ka tas nespiedīsies cauri un būs vairāk jūtams mantojums un svētki.”
Satraukums kolektīvā nav jūtams. Ne velti, kā viņi paši saka, “Dziga” būs tūkstoš trīs simti devītais zobrats visu svētku mehānismā. Pēdējais mēģinājums Rēzeknē viņiem vairāk vajadzīgs, lai pārrunātu organizatoriskos jautājumus – ko likt koferī, kur un kad ir jābūt. Pārējais – kājas, rokas un sejas mīmika viņiem jau atstrādātas kā tāds Šveices mehānisms latgaliešu gaumē.
Iveta Balčūne teic, ka vidējās paaudzes kolektīvam praktiskas dabas jautājumi ir visaktuālākie atbildības pret mājiniekiem dēļ. Tāpat viņa domā, ka Dziesmu un deju svētki būtu jāveido kā ģimeņu svētki, tādā veidā stiprinot patriotismu. Taču pašlaik tam traucē gan biļešu tirdzniecības politika, gan arī svētku organizatoru lēmums liegt ieeju svētku norises vietās dalībnieku bērniem.
“Ja būtu iespēja būt kopā, visticamāk, mēs to būtu izmantojuši.
Jo man liekas, ka svētkos, uz kuriem mēs ejam, kā prioritāte būtu jānoliek, ka tie ir mūsu pašu svētki, mūsu ģimeņu svētki,” tā Iveta Balčūne.
Vidējās paaudzes “Dzigas” vadītājs Ilmārs Dreļs ne tikai redzēs, kā viņa kolektīvs izdejos rakstu rakstus uz deju laukuma Daugavas stadionā Rīgā, bet ir arī uzņēmies visa deju lieluzveduma “Māras zeme” virsvadītāja pienākumus, kā arī ar kapelu “Dziga” piedalīsies kapelu maratonā. Uz jautājumu, kas viņam personīgi šajos svētkos būs maģiskākais mirklis, atbildā neiztiek bez joka.
“Beigas! Dziesmusvētku beigas (smejas). Maģiskākais brīdis laikam ir, kad tu esi Daugavas stadionā. Tie man būs otrie svētki, kad būšu uz tribīnes un māšu ar roku, bet, kad tu nokāp uz stadiona un esi kopā ar pārējiem, tad arī ir šī maģiskā sajūta,” saka Ilmārs Dreļs.
Svētku gājiens
Svētdienas rīts bija brīvs, bet tas pagāja, gatavojoties svētku gājienam. Lai arī nācās pasalt krastmalā, gaidot savu iznākšanas kārtu, līdzjutēju mīlestība pret “Dzigu” bija tikpat liela kā “Dzigas” mīlestība pret deju, kas radīja siltuma sajūtu.
Nonākot galapunktā, “Skonto” stadionā, savu saviļņojumu par gājienu, kas bija īsāks nekā gaidīšanas laiks līdz iziešanai, neslēpj Uldis Zunda.
“Neskatoties uz laika apstākļiem, gājiens bija superīgs! Cilvēki bija priecīgi, enerģijas pilni. Tas nav vārdos izsakāms!”
Uz emocionālā pacēluma viļņa “Dziga” steidzās uz savu mītnesvietu, lai paspētu vakariņās.
Mītnesvieta
Pirmdiena. Nedaudz pāri desmitiem vakarā. Sarkandaugavā pie skolas, kur Dziesmu un deju svētku laikā nakšņo Rēzeknes pilsētas kolektīvi, ir klusums un tumši logi. Lielākā daļa “Dzigas” piedalās mēģinājumos un vienu pēc otra aizvada divus koncertus “Vēl simts gadu dejai”. Šeit Latvijas Radio sagaida Jānis Sutnis. Tā kā viņam šogad jāapvieno divi lieli projekti – privātmājas celtniecība un deju svētki, viņš kolektīvam pievienojies tikai šodien, bet jau paspējis izaicināt sevi un atnākt kājām no stacijas līdz Sarkandaugavai.
“No Rēzeknes izbraucu četros pēcpusdienā ar vilcienu. Braucot nodomāju, ka nemaz arī nebūtu tālu iet, pastaigātos pa Rīgu. Sāku iet, uzņēmu tempu un likās, ka seši kilometri būs gana vienkārši pieveicami, bet izrādījās, ka nemaz tik vienkārši tas nav.”
Galapunktā Jānis nonāca bez starpgadījumiem. Īsi pēc tam, kad viņš paspēj izstaigāt skolas garos gaiteņus, kas pilni ar no klasēm iznestiem galdiem un krēsliem, lai atbrīvotu vietu gulēšanai, pēc aktīvām dienas gaitām ierodas arī pārējie "dzigotāji".
Ātri nolikuši mantas, cits pēc viņi cita dodas uz ēdnīcu pēc pusdienām pusnaktī, tā viņi nosaukuši vakariņas īpaši saspringtās dienās, kad dienas laikā nav izdevies kārtīgi paēst. Jānis Pampe saka, ka šajos svētkos ēdināšana ir augstā līmenī. “Mūs tiešām ļoti labi baro, ļoti garšīgi. Iepriekšējos Dziesmu svētkos, kad es biju, baroja slikti. Vakariņas un pusdienas kā uz nokaušanu ar zupu, otro un kompotu. Brokastīs ir auzu putra, var taisīt maizītes, dzert tēju, kafiju. Pusdienās ir kaut kāds gaļas ēdiens ar kartupeļiem, rīsiem, griķiem, daudz salātu.”
Tāpat "dzigotāji" atzinīgi novērtē, ka šajos Dziesmu svētkos visi pilsētas kolektīvi neguļ kopā lielajā zālē. Tādā veidā izdevies izvairīties no “diskotēkas guļamistabā”.
Kādas klases grīda viscaur ir noklāta ar piepūšamajiem matračiem, atstājot vien nelielu vietu vakara našķu galdam telpas centrā.
Violeta Lustika saka, ka gulēšana vienam blakus otram tikai pastiprina sajūtu, ka kolektīvs ir kā ģimene. “Mēs rēķinājām, ka sanāk ap 50 kvadrātmetriem uz visu kolektīvu. Nu visādi naktī gadās. Mēs tik kādam iedunkājam sānā, kad puišiem sākas lielā krākšanas dziesma.”
Lai arī viena notikumiem pilna diena tuvojas noslēgumam, "dzigotāji" kaļ plānus nākamajai. Jau pusastoņos no rīta viņiem jābūt Daugavas stadionā, lai piedalītos deju lielkoncerta “Māras zeme” mēģinājumā. Tas, ka visa diena jāpavada mēģinājumos stadionā, nevienu nemulsina.
Diskusijas raisa jautājums, cikos celties, lai varētu pēc iespējas ilgāk pagulēt, un tajā pašā laikā paspēt gan paēst brokastis, gan sapucēties.
Mēģinājumi
Neskatoties uz iepriekšējās dienas nogurumu, otrdien pašā rīta agrumā “Dziga” ir stadionā. Viņi ir pilnā gatavībā aizraujošai un tajā pašā laikā arī ļoti smagai dienai pretī lieluzvedumam “Māras zeme”, kam katrs no dejotājiem gatavojies jau ļoti ilgi.
“Dziga” deju koncertā dejos piecas dejas – “Pats par savu naudu dzēru”, “Ciemā teku meitas celt”, “Pa saulīti pādīti dīdu” un “Dievs, sargi dzimteni”. “Dzigas” vīri izdejos arī sesto deju “Es karā aiziedams”.
Katrai dejai, katrai kustībai, kas tajā ir iekodēta, ir sava nozīme vienotā stāstā par Latviju, par ikvienu no mums.
Kolektīva vadītājs Ilmārs Dreļs saka, ka uztraukums par dejas raksta izdejošanu parasti esot lielāks pašiem dejotājiem, nevis vadītājiem. “Dzigai” papildus satraukumam par deju soļiem, reizi pa reizei jāiztiek bez Ilmāra. Ir mēģinājuma daļas, kad viņa nav klāt, jo strādā kā virsvadītājs citu deju mēģinājumos.
“Lielākais izaicinājums laikam ir tas, ka kolektīvam jāiztiek bez vadītāja. Jātiek galā ar zīmējumiem, kas ir domāts ar sejas izmaiņām, ko ir domājuši autori, lai izliktu to uz Daugavas stadiona pa skaisto,” tā Ilmārs Dreļs.
Vienas dejas mēģinājumam ir atvēlēta pusotra stunda. Šajā laikā jāpaspēj saprast, ko prasa virsvadītāji, un tajā pašā laikā jānoorientējas stadionā starp pārējiem dejotājiem. Tāpat ikvienam dejotājam jātiek galā ar kolektīvu atbildību par precīzi izdejotām rakstu līnijām. Lai arī no malas skatītājiem nereti liekas, ko gan tur neizdejot, ir brīži, kad arī ļoti pieredzējušu kolektīvu emocijas nonāk zemākajā punktā, saka Aivars Zīmelis. “Šodien mēģinājumā viena deja tika pārveidota gandrīz līdz nepazīšanai, maz atstājot no pamatdejas, līdz ar to tu esi tādā kā neizpratnē, un kolektīvā bija nedaudz spriedze izveidojusies, bet kopumā viss noregulējās.”
Kā atzīst paši "dzigotāji", pārvarēt krīzes viņiem palīdz tas, ka mazās kolektīva dalībnieku mainības dēļ daudzu gadu laikā savā starpā viņi ir sadejojušies. Viņi pazīst viens otru gan priekos, gan bēdās, kā arī prot viens otru uzmundrināt un atbalstīt.
Uz jautājumu, kuras dejas no tām, kas koncertā jādejo, ir mīļākās, viennozīmīgas atbildes nav. Kad viņi pirmoreiz sastapās ar šo Dziesmu un deju svētku repertuāru, dejas likās svešas, bet kad soļi apgūti, izdalīt kādu īpašu vairs nav tik viegli.
Skatoties uz mēģinājumu procesu no malas, iezīmējas ne tikai romantiski skaistā puse. Atklājas arī pašu dejotāju stiprais raksturs, nepadošanās grūtībām, piemēram, laika apstākļiem, kas uz stadionu atnesušu lietu, nogurumu ilgajās mēģinājumu stundās un sāpošās, piepampušās kājās. Violeta Lustika saka, ka iziet tam visam cauri ir tā vērts. “Ir grūti izturēt, jo visa diena - tā ir gaidīšana, kā jūs paši redzējāt, tā ir staigāšana šurpu turpu, lai viss sanāk mūzikā un ritmā. Protams, priecīgāk ir tad, kad laiks ir labāks, bet labi, ka nelīst vismaz bez apstājas. Tad kad lietus, arī traumu vairāk, jo grīdas klājums ir slīdīgs un bīstams. Bet jebkurā gadījumā būt šeit jau ir satraukums un prieks, lai cik garš būtu tas gaidīšanas un darīšanas laiks.”
"Dzigotāji" smejas, ka viņiem ir nedaudz bail no drona jeb ''zirnekļa'', kas koncerta laikā visu dejas laukumu varēs nofilmēt no augšas, ļoti tuvu pietuvinot klāt, tādā veidā arī atklājot vietas, kad viens otram piemiedz ar aci, atgādinot par kādu kustību.
Tomēr, skatoties uz viņiem deju laukumā, liekas, ka “Dziga” funkcionē kā viens organisms, prieku par to neslēpj arī Daiga Kupcāne. “Sajūta ir brīnišķīga, jo tu redzi, kā veidojas tie skaistie raksti, jo īpaši dejai “Lielais rīts”. Tā ir deja par bezgalību, par mīlestību, par attieksmi pret visu. Sajūtas ir dievīgas.”
Novērtējot savu gatavību noslēguma koncertam, Daiga saka, ka jūtas pusgatava, taču pauž pārliecību, ka gatavības sajūta iestāsies pēc pēdējās mēģinājuma dienas ceturtdien, kad gandrīz visām dejām tiks iziets cauri vēlreiz.
Kopības sajūta
Ir trešdiena, un “Māras zemes” deju lieluzvedums jau pavisam tuvu. Tas ir kārtējais “Dzigas” agrais rīts mēģinājumu stadionā, un tas ir iesācies ļoti labi. Dejotāji priecājas, ka viņiem labi izdevusies tā deja, par kuras izdošanos iepriekšējā dienā nācies pārdzīvot.
Tagad kolektīvs atkal jūtas pa īstam uz viļņa – būt vienā ritmā, vienā rakstā ir pacilājoši. “Dzigas” vadītājs Ilmārs Dreļs saka, ka tie brīži, kad stadionā visi ir vienādi un visi dejo vienas idejas vārdā, rada to maģisko kopības sajūtu. “Tāpat kā paražās, piemēram, tad, kad precējās bija līdzināšana – nolīdzināja, ka jūs esat līdzeni, jums ir sava ģimene. Šeit sanāk tā pati līdzināšana uz deju laukuma, jo šeit dzied un dejo kopā no apkopējas līdz firmas prezidentam. Te ir tāds kontingents no pašām apakšām līdz pašām augšām. Un tajā brīdī viņi visi ir vienādi.”
Tas, ka kolektīvam ir viena asinsrite, “Dzigā” ir novērojams ik uz soļa. Viņi visu laiku turas kopā un nevis tādēļ, lai neapmaldītos vai kāds nepazustu, bet tāpēc, ka viņi tā jūtas vislabāk. Ja kāds ir atradis vietu aizvējā, kur piesēst, tad uz turieni tiek aicināti visi. Ja kāds nopircis karstu kafijas krūzi, lai sasildītu nosalušās rokas, tad tā tiek dota arī pārējiem. Ja kolektīvam starp mēģinājumiem ir kāds brīvs brīdis, tad to visi pavada kopā. Aivars Zīmelis saka, ka kolektīva attieksme ir tas, kas viņu mudina dejot daudzu gadu garumā.
“Mani ne tik daudz aizrauj pati deja, ka es gribētu polku lēkt vai galopu skriet. Vairāk jau tā vide aizrauj,” tā Aivars Zīmelis.
Arī Jānis Pampe piekrīt, ka kolektīvam ir ārkārtīgi liela nozīme. Viņa motivācija iet uz mēģinājumiem un ieguldīties nav saistīta ar tikšanu uz Dziesmu un deju svētkiem. To viņš uztver kā balvu par smagu darbu. Patiesā motivācija ir būšana kopā ar pašreizējiem kolektīva dalībniekiem un mīlestība pret deju.
“Dejojot daudzi ir atraduši ne tikai paši sevi, bet arī otru cilvēku,” tā Jānis.
Domājot par dalību šajos Dziesmu un deju svētkos, Daigai Kupcānei bija jāizvēlas starp divām savām sirdslietām – deju un dziesmu. Paralēli dejošanai “Dzigā” Daiga dzied arī korī “Sonitum”, un, tā kā abi kolektīvi kvalificējās svētkiem, Daigai priekšā bija dilemma. “Un tad es tā padomāju, ka ir Latvijas simtgade, nozīmīgs gads, būs skaistas un neparastas dejas. Un es nodomāju, ka tomēr dejošu, jo dejotāji var dziedāt līdzi, bet dziedot uz skatuves, īpaši nesanāks padejot.”
Daiga gan pauž cerību, ka “Dziga” pēc deju lieluzveduma negribēs uzreiz atgriezties Rēzeknē, bet noklausīsies arī noslēguma koncertu “Zvaigžņu ceļā”. Tad gan viņai būtu iespēja dziedāt līdzi arī savam korim. Tomēr ar tik tāla laika plānošanu "dzigotāji" nenodarbojas, viņi koncentrējas uz svarīgāko, kas viņiem jāizdara šajos svētkos. “Jāsaka, ka mēs šajās dienās, kad notiek mēģinājumi un koncerti, īsti pat nedomājam, ko vēl varētu redzēt, jo koncentrējamies uz tērpiem, lai tie būtu kārtībā un lai mēs izdarām visu, ko no mums prasa.”
Pašlaik katra pauze mēģinājumos tiek izmantota, lai atpūstos, jo fiziskais nogurums nedaudz liek par sevi manīt. Tomēr, kad svētku nedēļas sākumā bija brīvāki mirkļi, “Dziga” apmeklēja motormuzeju, bet pēc svētku gājiena labprāt noklausījās arī koncertu svētku dalībniekiem, par ko bijis īpašs prieks. Runājot pat mazām vēlmēm, ko šajā svētku nedēļā gribētos piedzīvot, "dzigotāji" saka, ka labprāt aizbrauktu uz jūru.
