Izskatās, ka tā varētu kļūt par vienu no tām "īpašajām dziesmām", ko Dziesmusvētkos dzirdēsim atkal un atkal.
“Es emocionāli viņu sajūtu kā lidojumu pāri Latvijai. Lidojot kā putni skatās no augšas, tur ir pauguri, upes, lejas, zaļums, dzeltenums,” stāsta kora dziedātāja Ilze Plūme.
“Tik vienkārši instrumenti skan un tas koris dzied, bet, kad visu saliek kopā, tad ir diezgan iespaidīgi,” viņu papildina kora dziedātājs Jānis Kincis.
Vienu reizi Raimonda Tigula “Lec, saulīte” Mežaparka Lielajā estrādē jau ir skanējusi – 2014. gadā deju uzvedumā. Tam tā arī tika komponēta.
“Jau vairākus gadus man bija pirkstos improvizējot viens tāds skaņdarba kods, kuru es biju nolicis kādam brīdim nākotnē,” par dziesmas tapšanu stāsta Raimonds Tiguls. “Tad, kad Rasa atsūtīja “Lec, saulīte”, es sapratu, ka mana ideja ar Rasas redzējumu dzejā par simts procentiem sakrīt, un tā radās šī dziesma “Lec, saulīte”. Tā ir man ļoti personīga dziesma. Es pat teiktu, ka es izjūtu šo dziesmu kā tādu lūgšanu.”
Toreiz līdz šim ierastajās koristu vietās atradās skatītāji un vairāki kori, bet skatītāju zonu bija aizņēmuši dejotāji. Diriģēt kori bija uzticēts Mārim Sirmajam.
“Kas bija tas brīnišķīgākais – tad, kad notika pirmais mēģinājums ar koriem un dejotājiem, nāca tāda sajūta, ka šī dziesma ir jādzied ne tikai koriem, bet visiem dejotājiem. Viņi to pieņēma ar tādu pašsaprotamu prieku,” atceras Māris Sirmais.
“Lec, saulīte” bija deju uzveduma noslēguma dziesma. To kopā nodziedāja gan dziedātāji, gan dejotāji, izjūtot tās spēku un iedvesmu.
“Man liekas, ka Raimondam Tigulam liela talanta iezīme ir, ka viņš ļoti labi un neuzbāzīgi, nepārspīlēti jūt latviskuma kodu,” viedokli neslēpa Māris Sirmais.
Dziesma ātri iemantoja simpātijas dziedātāju vidū, un šogad tā diriģenta Māra Sirmā vadībā skanēs svētku noslēguma koncertā.