Padomju kultūras politikas pamatā, kā zināms, bija ideja par mākslu, kas būtu "nacionāla pēc formas, toties sociālistiska pēc satura”, līdz ar to tautastērpi dziesmu svētkos palika savā vietā, toties jo plaši izvērtās internacionālisma tendence.
Nu svētkos bija jādzied bulgāru tautasdziesmas un krievu autoru dzimteni slavinoši skaņdarbi, tāpat līdz ar XII Dziesmu svētkiem deju priekšnesumi tika ieviesti arī lielajos kora koncertos, pret ko vecākās paaudzes diriģenti bija ļoti noraidoši, toties publikai un arī koristiem dejas patika.
Pēc līdzīga scenārija risinājās arī XIII Dziesmu un IV Deju svētki, kas 1960. gadā notika Mežaparka estrādē un "Dinamo" stadionā laikā no 18. līdz 24. jūlijam. Tie risinājās jau Hruščova atkušņa gaisotnē, kaut gan Latvijas kompartija ar kaujinieciski noskaņoto Arvīdu Pelši priekšgalā bija noskaņota izskaust jebkādas nacionālisma paliekas, sākot ar Zāļu vakara svinībām.
Arī tādēļ Emiļa Melngaiļa populārā dziesma "Jāņuvakars" šoreiz tika svītrota no repertuāra, toties pirmatskaņojumus piedzīvoja jaunās skaņražu paaudzes – Aldoņa Kalniņa, Valtera Kaminska jaundarbi, Alfrēda Kalniņa dziesma "Kādi augsti kalni” un vairākas tautasdziesmu apdares.
Kopkorī 1960. gadā savijās 11 248 koristu balsis, deju koncertos uzstājās 2244 dejotāji. Svētkos piedalījās 300 apvienotā pūtējorķestra mūziķi, un virsdiriģentu tribīnē kāpa Jānis Dūmiņš, Teodors Kalniņš, Haralds Mednis, Jānis Ozoliņš, Leonīds Vīgners un debitants Staņislavs Broks.
Pirmoreiz dziesmu svētku ietvaros tika rīkotas pūtēju orķestru sacensības, un no 18. līdz 21. jūlijam risinājās gan dejotāju konkurss, gan dziesmu karš.
Tā izcilie rezultāti mudināja amatierkoru kustībā ieviest jaunu goda nosaukumu – "Tautas koris", kam sekoja arī titulu – "Tautas deju ansamblis" un "Tautas pūtēju orķestris" – piešķiršana. Kā pirmie titulu "Tautas koris" saņēma dziesmu kara 10 labākie dalībnieki, un tika atzīts, ka Latvijas koru kultūra ir sasniegusi vēl nebijušu attīstības pakāpi un dažu kolektīvu mākslinieciskais līmenis pārsniedz ierindas koru iespējas.
Liels jaunums bija arī tas, ka neilgi pirms XIII Dziesmu svētkiem tika sarīkoti I Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki Rīgā, uz kuriem pulcējās gandrīz tūkstotis dalībnieku.
Tādējādi jauniešu muzikālās pašdarbības salidojums tika atdalīts no pieaugušo svētkiem, un tradīcijas sazarošanos papildināja arī starprepublikāniskais pasākums – Studentu dziesmu svētki, kas pulcēja kordziedāšanas entuziastus no visas Baltijas.
Atgriežoties pie 1960. gada vasaras vidus notikumiem – šoreiz slikto laika apstākļu dēļ tika atcelts 22. jūlijā plānotais XIII Dziesmu un deju svētku dalībnieku gājiens un deju koncerts. Pašdarbnieku parāde notika dienu vēlāk, kam sekoja pirmais kopkora koncerts Mežaparkā. Uz 24. jūliju tika pārcelts deju svētku koncerts, un vakarā lielais sarīkojums noslēdzās ar kopkora otro koncertu.
Jāatzīmē, ka togad no koncertu programmas tika izņemta Vītola dziesma "Gaismas pils”, toties togad un arī turpmākajos svētkos visas padomju ēras laikā savā vietā palika Emīla Dārziņa "Lauztās priedes”.
Kopumā kopkoru sniegumā izskanēja 43 kompozīcijas, no kurām 65%, tātad tikai 28, bija latviešu skaņražu darbi. Līdzīga proporcija saglabājās arī nākamajos, XIV Dziesmu svētkos.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru.
Attēls no žurnāla "Zvaigzne": ''Darba rezerves'' soļo gar Latvijas Radio ēku.
