Dziesmu svētki ir tradīcija, kas iesākās 1873.gadā, kad notika pirmie Vispārējie latviešu Dziedāšanas svētki. Liela nozīme to rīkošanā bija Rīgas Latviešu biedrībai. No tiem svētkiem iedibinājās virsdiriģenta amats, un pirmajos svētkos tie bija Indriķis Zīle un Jānis Bētiņš. Kad iesākās Pirmais pasaules karš, bija garāks pārtraukums, un tad jau sākās starpkaru laika Dziesmu svētki. Pirmie bija 1926.gadā un tad ar lielu pacēlumu 9. Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas bija 1938.gadā.
Interesanti, ka otro posmu noslēdz Latgales dziesmu svētki, kas gan neiegūst Vispārējo Dziesmu svētku statusu,
jo tie bija reģionāli, noritēja Latgalē, bet tur bija 8000 dziedātāju un no visas Latvijas, turklāt 50 tūkstoši apmeklētāju. Šie svētki notika brīdī, kad sākās padomju okupācija. Tajos beigās nodziedāja trīs reizes Latvijas himnu, bet valsts robežu tajā brīdī jau šķērsoja padomju armijas tanki. Līdz ar to ir tādi simboliski pēdējie brīvās Latvijas Dziesmu svētki.
Trešajā periodā, pēc Otrā pasaules kara, Dziesmu svētki sākās jau 1948.gadā. Bet klāt nāca fizkultūrieši – politiskos režīmos tādas demonstrācijas bija ierastas, bet Latvijā šāda vingrošana neieviesās un to vietā stājās deju kolektīvi.
Un jau 1960.gada svētkos deju kolektīvu bija tik daudz, ka tos sāka uzskatīt par Dziesmu un deju svētkiem.
1990.gada svētki, lai arī formāli notika vēl okupācijas laikā, tomēr tie bija pirmie brīvie svētki, kur nebija repertuāra cenzēšanas un piedalījās daudz emigrācijas latviešu koru un dejotāju. Faktiski tie svētki bija abu tautas daļu atkalsatikšanās.
Tagad, neatkarīgajā laikmetā, šie svētki ir arī valsts atbildība, bet tā neko nenozīmē, ja nav tautas gribas un pašu cilvēku, lai šie svētki turpinātos un būtu mūsu kultūras mugurkauls vēl gadsimtus uz priekšu, saka Muktupāvels.
