To kopmuzicēšana bija iecerēta svētku simfoniskās mūzikas koncertā "Simfoniskie rotājumi", pulcinot ap 800 jauno instrumentālistu vienotā orķestra skanējumā, bet sakarā ar īpašo situāciju tik kuplā skaitā klātienē šo ieceri īstenot nebija iespējams. Tomēr gan jaunie mūziķi, gan viņu pedagogi un diriģenti meklēja jaunas iespējas, lai uzturētu svētku radošo garu un muzicēt prieku.

Četri orķestri – Krimuldas un Limbažu jauniešu simfoniskais orķestris Aivara Buņķa vadībā, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas kamerorķestris "Armonico" ar diriģentu Normundu Dreģi un šīs mūzikas skolas simfoniskais orķestris Lauras Stašas vadībā, kā arī Ķekavas novada jauniešu simfoniskais orķestris sadarbībā ar Mārupes mūzikas un mākslas skolas kamerorķestri un Siguldas mūzikas skolas orķestra dalībniekiem Pētera Plūmes vadībā iesaistījās šo alternatīvo svētku piedāvātajā izaicinājumā, gatavoja programmu, kā arī veica viena skaņdarba video ierakstu, kas rudenī pārtaps par Latvijas Televīzijā skatāmu koncertfilmu.

Raidījumā viesojamies pie Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas kamerorķestra "Armonico", kas augusta nogalē diriģenta Normunda Dreģa vadībā ieskaņoja Jēkaba Mediņa "Leģendu", kā arī dodamies uz Līgatni, kur veselu nedēļu kopā nometnē pavadīja un repertuāru spodrināja Ķekavas novada jauniešu simfoniskais orķestris kopā ar Mārupes Mūzikas un mākslas skolas kamerorķestri un Siguldas mūzikas skolas orķestra dalībniekiem Pētera Plūmes vadībā.

Tiekamies ar abu orķestru diriģentiem - Normundu Dreģi un Pēteri Plūmi, ar Mārupes mūzikas un mākslas skolas direktori Daci Štrodahu, pedagoģi Baibu Santu Vanagu, kā arī jaunajiem mūziķiem.

Mūzika ir vienvirziena biļete

Vispirms dodamies uz Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolu, kur augusta nogalē videoierakstu veikšanai pulcējās kamerorķestris "Armonico" Normunda Dreģa vadībā. Viņa pienesums šiem svētkiem bija Jēkaba Mediņa "Leģenda".

Eduards Ozoliņš spēlē čellu trešajā pultī – šis ir jau trešais gads. Orķestra sakarā viņam visvairāk patīk būt kopā ar pārējiem – kopā skanot daudz interesantāk, jo vairāk balsu. Bet Anisija spēlē vijoli – viņa ir pirmo vijoļu koncertmeistare. Tikām Aleksandra čellu spēlē jau 14 gadus, viņa ir šīs skolas absolvente. Pauls Dzenis čellu spēlē jau divpadsmito gadu – viņš ir čellu grupas koncertmeistars. "Patiesībā tā ir baigi labā sajūta – it kā es esmu galvenais, bet tai pašā laikā mēs visi esam kopā. viena saime, viena ģimene," uzsver puisis.

Arī Ernests spēlē čellu – skolu viņš absolvējis pirms gadiem pieciem, sešiem. Tagad tas ir vairāk kā hobijs. "Piecus gadus nomācījos Anglijā par zinātnes lietām un šogad atgriezos Latvijā un tad arī piepalīdzu šeit."

Viņi atzīst – apvienotā orķestra pieredze ir brīnišķīga, to cer atjaunot un jaunā koncertzālē.

Aleksandra ir ielu muzikante: “Man ļoti patīk spēlēt ielās, arī pasākumos – man vienkārši ļoti patīk spēlēt čellu! Ielās spēlēju jau sešus gadus – šogad biju jau aizbraukusi savā mazajā tūrē uz Eiropu: sākumā tas bija ar mašīnu, bet pēc tam jau aizlidoju uz Itāliju. Man ļoti patīk to darīt un to gribu arī turpināt – tad jau redzēs, kur mani tas aizvedīs.

Mūzika ir mana sirdslieta. Agrāk čellu man nepatika spēlēt, bet ar laiku tas iepatikās, jo īpaši pēc mūzikas skolas beigām varēju spēlēt to, ko vēlos. Turklāt neviens neaizrāda par kādām kļūdām – tās varu meklēt pati un arī attīstīt sevi pati.

Tas man šobrīd patīk labāk nekā studēt kādā akadēmijā, kur tev kaut ko liek darīt."

Jautāta, vai pat šajā trakajā laikā ielu muzikantiem ir liela atsaucība arī Itālijā, čelliste iesaucas: "Protams! Itālijā ir vēl lielāka atsaucība nekā Latvijā! Jo Rīga ir maza, un cilvēki, ja iet uz Rīgas centru, tad mūziķiem paiet garām – viņi kaut kur dodas, bet Itālijā cilvēki pārsvarā bauda pilsētas, viņi pastaigājas. Īpaši pēc septiņiem vakarā jebkurā pilsētā ielas ir pilnas, jo cilvēkiem tas ir kā ieradums un tradīcija – vakaros iet uz kafejnīcām satikties ar draugiem, un čells ielās ir ļoti rets instruments, tādēļ cilvēki to īpaši novērtē – čells, tik smags instruments, un to atstiepj pati meitene!" (smejas)

Pauls Dzenis: "Kā būs tālāk, laiks rādīs, bet, kā jau Aleksandra minēja,

ļoti bieži tu atveries mūzikai tieši tad, kad vari to darīt brīvi – tā, kā to izjūti. Tas, ka šobrīd mēs šeit esam – tas ir apliecinājums tam, ka esam nonākuši tajā stadijā, kad mūzika mums ir tāda lieta, ko mums neuzspiež,

jo principā mēs varējām arī atteikties un šeit nebūt, bet mēs piekritām. Arī man mūzika ir sirdslieta, bet

mūzika ir vienvirziena biļete – tas ir ļoti specifisks ceļš. Arī grūts ceļš. Tā tev jāsajūt kā aicinājums – ka tā ir tava īstā vieta, pretējā gadījumā ir ļoti vienkārši ir izdegt."

Tāpat jaunieši prāto par to, ka ir ļoti daudz piemēru, ka cilvēks, beidzot mūzikas vidusskolu, krasi aiziet citā virzienā – kaut arī viņam bijis talants, viņš pilnībā maina savus ieradumus un vispār dzīvi, jo skolā viņam skolotāji visbiežāk tiekušies uz to, lai viņš kā mūziķis būtu labākais, lai viņš piedalītos konkursos. Ja to visu vairāk par pašu mūziķi vēlas skolotāji vai vecāki, audzēknis vienkārši izdeg.

Dziesmu svētku videofilmas ierakstam audzēkņi gatavo Mediņa "Leģendu". Viņi teic – šis skaņdarbs gājis cauri kopš orķestra dibināšanas – tas ir gan dvēselē, gan pirkstos, tāpēc to atjaunojuši trijās dienās.

“Varējām to izdarīt arī vienā dienā, bet mūsu diriģents ir tēmēts uz perfekcionismu – viņš ir piekasīgs, tāpēc viņam ir ļoti svarīgi, lai visi visu izspēlē tieši tā, kā viņš grib,” pasmaida Aleksandra.

Tomēr – kā viņu papildina kolēģi – tieši tāpēc arī orķestrim izdevies iekarot savu vārdu jauniešu orķestru apritē un viņiem ir lepnums tajā spēlēt.

Arī šos svētkus jaunieši izdzīvo kā svētkus – lai arī pat ar labākajām tehnoloģijām nav iespējams sasniegt to kopības sajūtu, kas ir pati svarīgākā orķestrī.

Jauniešu orķestri – daudzskaitlīgi un varoši

Kā Normunds Dreģis raksturo šo neparasto Dziesmu svētku norisi? "Sākotnēji bijām ieplānojuši lielu simfoniskā orķestra koncertu – bija iecerēts, ka tajā piedalīsies 800 dalībnieku no 27 orķestriem, taču pandēmijas dēļ tas viss tika apturēts un uz gadu pārcelts. Tagad es teiktu – tā vienkārši ir transformējusies norise. Jā, tie ir Dziesmu svētki no tā skatpunkta, ka mēs apguvām repertuāru, kuru mēs ļoti vēlējāmies līdz galam īstenot. Mums bija svarīgi, ka ieskanas latviešu komponistu mūzika, mums bija svarīgi arī īstenot dažu jaundarbu iestudēšanu. (..) Mēs vēlamies pielikt punktu, lai šie svētki, lai kādi arī tie nebūtu, notiktu. Otra lieta – attiecībā uz mūsu kamerorķestri "Armonico" – mums šī bija pirmā kopā sanākšana kopā pagājušā gada 29. februāra, kad īstenojām Dziesmu svētku simfonisko orķestru modelēšanas koncertu. Martā sākās pandēmija un viss tika apturēts. Labi, ka bērni un jaunieši tomēr sevi uzturējuši formā."

Dreģis neslēpj – jauniešu orķestris ir ļoti mainīgs. "Bet mums ir zināms kodols, kas visu cementē – man par lielu prieku absolventi, kas pabeiguši pamatskolu, vidusskolu un pēc tam tālāk aiziet studēt, piemēram, filoloģiju, ģeogrāfiju vai vēsturi, tomēr atgriežas, jo viņiem ir viņu instruments, viņiem patīk tas, ko mēs darām, un

kamerorķestris "Armonico" vienmēr bijusi tāda vieta, kur viņi ir atraduši sev draugus un sapratni mūzikā. Liela daļa vienkārši atgriežas. Varētu teikt, ka mums ir kodols un ap to vienmēr pulcējas atkal citi – jo jaunieši nāk klāt vienmēr no jauna.

Orķestrī tagad sāk spēlēt no sestās klases, tā ka mums ir gan pamatskolas un vidusskolas audzēkņi, gan absolventi."

"Armonico" Dziesmu svētku pieredze nav liela: “Pirmoreiz Dziesmu svētku kustībā iekļāvāmies iepriekšējos Dziesmu svētkos 2015. gadā. Tad arī notika liels simfonisko orķestru koncerts, kurā iekļāvās vairāku mūzikas skolu simfoniskie orķestri, kamerorķestri un stīgu orķestri. Tā bija arī mūsu pirmā pieredze. No iepriekšējiem svētkiem patlaban orķestrī spēlē kādi trīs vai četri mūziķi."

Tas, ka mazie ķipari iegūst orķestru pieredzi, ir brīnišķīga lieta. Jautāts, cik jauniešu orķestru vispār eksistē Latvijā, Normunds Dreģis atklāj: "2012. gadā nodibinājām Latvijas Orķestru asociāciju – apvienojāmies ar domu, lai iekļautos Dziesmu svētku kustībā. Skolu orķestru un jauniešu orķestru Latvijā ir vairāk nekā 30. Orķestru asociācijā apvienojušies 29 orķestri. Tā ir ļoti jauka lieta, jo šajos simfoniskajos un kamerorķestros veidojas un izglītojas mūsu nākamā inteliģence. Šie bērni iegūst ļoti labu pieredzi – kolektīvā esot, viņi iepazīst sevi, viens otru. Šī kustība, manuprāt, ir ievērības cienīga un pamanāma."

Un ko pašam diriģentam dod sadarbība ar bērniem un jauniešiem, strādājot šādā orķestra formātā? "Jūtos jauns! Jauniešu orķestri mums ir daudzskaitlīgi un varoši – lai viņiem tikai būtu iespēja visiem regulāri būt kopā, tad mēs varam daudzas labas lietas izdarīt. Ir ļoti liels prieks, ka esam iekļāvušies Dziesmu svētku kustībā, kurā līdzās lielai koru, dejotāju nozarei, pūtēju orķestriem, koklētājiem simfoniskie orķestri ir ar savu pienesumu."

Beidzot – patiesa vēlme muzicēt

Veselu nedēļu Līgatnē rīkotajā nometnē pavadījis un repertuāru spodrinājis Ķekavas novada jauniešu simfoniskais orķestris Pētera Plūmes vadībā. Orķestris to darījis kopā ar Mārupes Mūzikas un mākslas skolas kamerorķestra un Siguldas Mūzikas skolas orķestra dalībniekiem. Pieredzētais patiešām saviļņoja. Iedomājieties saulainu 21. augusta pēcpusdienu zaļā, gleznainā Līgatnes ainavā, kur Līgatnes Jauno līderu vidusskolas priekšā lielāki un mazāki mūziķi svētku tērpos sāka šo savu nedēļu loloto un gatavoto koncertprogrammu, tajā iekļaujot gan klasiku, gan latviešu mūziku, gan arī populāru filmu mūzikas lappuses...

Par to, kā pagājis šis nometnes laiks Līgatnē, stāsta orķestra diriģents Pēteris Plūme: "Esam pavadījuši skaistu un ļoti interesantu nedēļu! Nometnes rīkojam jau piecpadsmit gadu garumā, un

šis gads ir savādāks ar to, ka no jauniešu puses jūtu patiesu vēlēšanos iemācīties ko vērtīgu, komunicēt, sadarboties. Tas ir vērtīgākais, ko viņi ir ieguvuši šajā nometnē

un kas vainagosies ar visnotaļ kvalitatīvu koncertu – par to man nav ne mazāko šaubu."

Lūgts raksturot savu kolektīvu, Pēteris Plūme saka tā: "Raksturošu savu Ķekavas novada jauniešu simfonisko orķestri – šis kolektīvs no pārējiem, kurus vadu, atšķiras ar mazliet savādāku darbības principu – tas ir atvērts jauniešiem, kuri ir ieinteresēti spēlēt. Šo orķestri viņi atrod caur draugiem un paziņām, un vēlme tajā muzicēt ļoti bieži parādās, beidzot mūzikas skolu... Man ļoti patīk strādāt ar šiem bērniem, kuri ir ieinteresēti, kuri ir pietiekami motivēti, lai nebūtu jāizgudro kādas viltīgas lietas, kā viņiem piesolīt kaut kādus labumus par to, ka viņi kaut ko vispār dara – nē, nē, šeit ir pilnīgi cita lieta! Un tas ir tas, kā es varētu raksturot savu kolektīvu – ka šiem jauniešiem ir vēlme kaut ko sasniegt, pēc kaut kā tiekties. Tagad tas jūtams īpaši.

Šī gada laikā bērni sapratuši atšķirību – kas ir vērtīgs un kas ir mazāk vērtīgs, jo viņiem bijusi iespēja ilgstoši padzīvot kopā ar savām mīļajām tehnoloģijām, ar saviem mīļajiem gadžetiem, kas pēkšņi viņiem nesniedz to, ko viņi patiesi vēlas..."

Plūmes vadītajā orķestrī spēlē bērni un jaunieši no 12 gadiem līdz apmēram 18, varbūt dažos gadījumos līdz 20 gadiem. “Kad viņi iestājas augstskolā, mācības ar orķestri nav savienojamas, un viņi to visbiežāk pamet. Pieaugušo amatieru orķestru muzicēšana Latvijā nav tik ļoti attīstīta. Bet esmu ar to samierinājies, ka viņi kādā brīdī beigs spēlēt. Tajā pašā laikā mums, protams, ir arī tādi mūziķi, kuri ar laiku kļūs par profesionāļiem.”

X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku ietvaros rīkotajā konkursā Ķekavas orķestris ieguvis pirmo vietu. Tagad svētki notiek neparastā veidā. Vai arī šobrīd svētku sajūta kaut kādā veidā ir jūtama un piedzīvojama, kaut vai nometnē? "Teikšu, ka nē, jo Dziesmu svētki – tas tomēr ir process, mijiedarbība. Tā ir komunikācija, tā ir bērnu pulcēšanās vienkopus, kas notiek ilgākā laika termiņā. Tie ir lieli kolektīvi, tie ir klausītāji, tā ir enerģijas apmaiņa. Ja tā nav, nosaukt par svētkiem mēs tos varam, bet sajūtas nebūs," skeptisks ir diriģents Pēteris Plūme.

Kā "saindēties" ar orķestri

Tikām Līgatnes vidusskolas telpās valda liela radoša rosība, un “Klasikai” ir iespēja aprunāties ar šī orķestra dalībniekiem.

Par Kārli Bērziņu runājot, skolotāja smej, ka trīs reizes viņš gandrīz izmests no skolas... “Mūzikas skolu sāku ar akordeona spēli, bet līdz galam tas neaizrāva – sanāca tā, ka līdz 8. klasei mans mūzikas skolas apmeklējums bija, teiksim tā, pliekans,” neslēpj Kārlis. “Bet tad sāku spēlēt orķestrī kopā ar Tomu, vienu no saviem labākajiem draugiem. Mums izveidojās lieliska saskarsme! Viņš spēlēja trombonu, bet es – tubu. Mūsu izpratnē pūtēju orķestrī tas ir pamats. No pūtēju orķestra nonācām simfoniskajā orķestrī un sākām spēlēt pie Pētera Plūmes. Šobrīd nometnē atbildu par vakara aktivitātēm un kopā ar otru skolotāju –  saksofonisti Baibu Santu Vanagu – vadām grupu darbus pūtējiem. Es vairāk strādāju ar metālpūšaminstrumentiem, bet Santa – ar saksofoniem,” stāsta Kārlis Bērziņš, kurš pašlaik studē elektrotehniku, bet nākotnē plāno kļūt par diriģentu. “Sākumā pret šo orķestri biju skeptisks, jo tas tomēr ir bērnu orķestris un lielai daļai no jaunajiem mūziķiem šī ir pirmā pieredze ar orķestri. Bet, dzirdot rezultātu un redzot lielo darbu, kas ieguldīts, jūtu, ka rezultāts ir tiešām patīkams un baudāms."

Saksofoniste Baiba Santa Vanaga kā skolotāja uz šo nometni brauc jau ceturto gadu – šobrīd viņa studē muzikoloģijas katedrā, bet vēl Mediņsolā apguvusi diriģēšanu pie Pētera Plūmes. “Viņš zina, ka man patīk strādāt ar audzēkņiem, un tad nu šobrīd esmu pūtēju pedagoģe,” stāsta Baiba. Kāpēc viņai to gribas? "Tāpēc, ka šeit ir brīnišķīgi audzēkņi! 

Šeit nekas nav piespiedu kārtā, bet viņi paši nāk, viņiem pašiem patīk un interesē, un nometne ir rezumējums visai brīnišķīgajai darbībai – visi jaunieši ir ļoti muzikāli, visi ir ieinteresēti un entuziasma pilni. Šīs nedēļas laikā esam izdarījuši milzīgu darbu!"

Audzēkņi ir ļoti pateicīgi visiem skolotājiem, kuri šo nedēļu pavadījuši kopā ar viņiem, un pedagogu vidū ir arī Mārupes Mūzikas un mākslas skolas direktore, vijoļspēles skolotāja Dace Štrodaha: “Šis ir orķestris, kurā spēlē bērni, kuriem patīk to darīt un kuri patiešām to grib darīt. Šeit apvienojušies arī Mārupes mūzikas skolas un Siguldas Mūzikas skolas orķestri, jo mēs kopā gatavojamies Dziesmu svētkiem, kuru klātbūtni diemžēl īsti nesajutām, ja nu kādu daļiņu... Orķestris un bērni ir brīnišķīgi, jo viņi atbraukuši ne tikai darboties un būt kopā, bet arī celt savu individuālo kvalitāti. Nometnes sākumā mēs katram bērnam vaicājām, ko viņš grib sasniegt nometnē un kāpēc ir šeit ieradies - protams, daži uzrakstīja, ka mamma gribēja, lai viņš brauc, bet pamatā – tāpēc, ka grib kaut ko jaunu uzzināt un labāk iemācīties savu instrumentu spēlēt.”

Viņa arī piekrīt: diriģentu ieguldītais darbs noteikti nav mazāks kā strādājot ar profesionālu orķestri, tas pat ir daudz lielāks. “Jo ir jāatrod katra bērna iespējas, varēšana – gribēšana jau šeit ir, cik kurš var, bet tā aug kopā ar mums un mēs strādājam. Vislielākā pateicība pašiem bērniem un viņu vecākiem, jo mēs zinām, ka

daudziem bērniem labprāt patiktu būt mājās, “sēdēt” telefonā vai datorā, bet šie bērni atrod laiku vingrināties instrumenta spēlē...

Lai arī vismaz puse no viņiem noteikti nebūs profesionāli mūziķi – jo viņi ir gudri dažādās jomās, viņi pratīs savu dzīvi piepildīt ar skaistu mūziku un mākslu, ar jebkādu estētisku baudījumu, zinās un novērtēs to darba procesu un sasniegtā rezultāta ieguldīto darbu un izbaudīs to skaistumu."

KONTEKSTS:

Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no 1 līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.