Pagājušajos skolēnu dziesmu un deju svētkos piedalījās ap 37 000 dalībnieku, un apmēram 12 000 no tiem bija koristi. Šogad skaistā un atjaunotā Mežaparka estrāde gaidīja lielo kopkori, bet dažādu apstākļu dēļ dziedāt atbrauca tikai 14 kori, kuriem bija atļauts iemēģināt jauno skanējumu un kaut nedaudz sajust to, ko var piedzīvot īstos dziesmu svētkos.
Samontētajā filmā lielākoties kori dzied pa vienam, tikai dažās kopdziesmās redzam plašāku pulku dziedātāju. Koris uz lielās estrādes augšējiem pakāpieniem izskatās kā mazs punktiņš, un koristi – kā pavisam mazas skudriņas. Šāds kadrējums padara estrādi vēl plašāku, kā tādu netveramu lielumu, kā maģisku, tālu un neaizsniedzamu vietu.
Un koristiem tas tiešām ir sapnis, tā ir viņu Meka – dziedāt uz lielās dziesmu svētku estrādes kopā ar tūkstošiem citu latviešu, jo nekur citur šādu kopības sajūtu piedzīvot nevar.
Lielais tukšums estrādes rindās un distance starp pašiem dziedātājiem arī atgādina skarbo realitāti – īstu svētku mums šogad nav, bet, cerams, tiksimies pavisam drīz kuplākā skaitā.
Iecere parādīt mazos dziesmu bērnus, kas tikko sākuši koru gaitas, kopā ar koru "dieviem" ir ļoti jauka, tikai rezultāts ir stipri samākslots un "kokains".
Bērni uzdod savādus jautājumus (No kā rodas dziesma? Kāpēc cilvēki vispār dzied? Kā Baumaņu Kārlim izdevās izveidot Latvijas himnu?), puikas arī savādi atbild, radot iespaidu, ka neko nesaprot no dziedāšanas un dzīves kopumā, jo laikam tas ir izdevīgi filmas autoriem. Sarunas varbūt uz papīra izskatījās labi, bet filmā cilvēki atgādina robotus, kas lasa konkrētas rindas, nesaprotot rakstīto un kontekstu. Skatoties uz diviem sarunu biedriem no malas, man nerodas sajūta, ka viņi vispār dzird un redz viens otru. Un mana kritika nav veltīta filmas dalībniekiem, jo viņi nav profesionāli kino aktieri, kas ir pieraduši pie kameras, bet gan autoriem, kas redzēja, ka tas īsti nestrādā, bet tāpat to atstāja.
Savu šarmu filmai piedod aizkadra balss – aktieris Artūrs Skrastiņš, kas stāsta par koncerta ieceri, tā tapšanas aizkulisēm, kora mēģinājumu aizkulisēm un nākotnes cerībām atkal tikties. Koncertstāstu atdzīvina arī solistu piedalīšanās un interesanta horeogrāfija pāris dziesmām, kas bērnus un jauniešus iekustina, ļaujot aizmirst par daudzajām kamerām. Jau pieminētos elementus varēja izmantot vairāk, lai padarītu statisko koncertu mazliet atraktīvāku.
Man kā koristam šī bija visgaidītākā no #dziedundejo2021 filmām. Trīs dziesmu svētki aiz muguras, ceru, ka vēl vairāki priekšā. Aprakstīt to sajūtu, kad stāvi pūlī starp 12 000 dziedātāju, un elpojat vienā ritmā, ir grūti. Ir vieglāk parādīt video, kur var redzēt cilvēku jūru, asaras, smieklus, nopūtas un sajūsmu. Dziedot "Saule, Pērkons, Daugava", es nespēju savaldīt asaras, un nav svarīgi, vai tas ir mēģinājums, ģenerālmēģinājums vai noslēguma koncerts. To lielo laimi, mīlestību un prieku ir grūti izstāstīt. Tajā brīdī pazūd laiks, aizmirstas nogurums un visas citas likstas. Bet kā to visu var ielikt koncertstāstā, kad apkārt valda pandēmija?
Gaidot filmu, domāju, kādas tehnoloģijas tiks izmantotas un kā tiks panākta šī kopības sajūta. Ierobežojumi valstī mainījās ik mēnesi, dziedātājiem tie tomēr bija salīdzinoši stingri, un īsā laikā pielāgot koncerta filmēšanu plašākam dalībnieku skaitam (pat ja to ļautu) arī būtu dārgi un laikietilpīgi. Un beigās ir tā, kā ir.
Tukša estrāde, pāris rindas ar koristiem, nav tās kopības sajūtas, nav arī skatītāju, un kļūdas arī pēkšņi kļūst dzirdamas.
Koru izpildījums filmā ir ļoti skaists, un man prieks, ka viņiem bija iespēja dziedāt uz Lielās estrādes dēļiem. Kā iepriekš intervijā minēja virsdiriģents Gints Ceplenieks: "Šie bija svētki dziesmai un dejai, bet noteikti nebija Dziesmu un deju svētki." Un ar to tad arī jāpieliek visam punkts un jāsāk gatavoties nākamajiem svētkiem.
*Pēdējos Vispārējos dziesmu un deju svētkos pirms dziesmas "Virs galvas mūžīgs Piena ceļš" koncerta vadītājiem tika iedota vēstule, ko tie skaļi nolasīja. Vēstule bija no maza bērna, kas vēl nav piedzimis. Teksts bija apmēram šāds: "Šajā korī manis vēl nav, bet es zinu, ka būšu. Es dzirdu, kā tētis dzied. Es pazīstu viņa balsi. Mammu, vai tu arī to dzirdi? Sadziedāties jūs sāksiet tūlīt... Vai vēlāk dejosiet kopā valsi? Šovakar dziesmu svētkos mani vecāki iepazīsies. Kad es piedzimšu? Es piedzimšu 2023. gadā [nākamajos Dziesmu svētkos]. Gaidiet! Es būšu!"
